agregātstāvoklis

Man ir uznācis dīvains agregātstāvoklis. Gribas gribēt un negribas negribēt vai arī gribas negribēt un negribas gribēt. Īsti nevar saprast kā tur ir. Bet skaidrs ir viens - kaut kas nav galīgi līdz galam kārtībā. Lūk tā tas arī notiek. Ja aizraujas ar pārāk ilgu miera sajūtas baudīšanu, tad pēcāk nākas smagi aplauzties - jo tad ir nemiers par visu, tracina katrs sīkums un riebjas visi kas elpo un pat tie kas nē. Un kā no tā, lai tagad tiek vaļā? Nav ne mazākās nojausmas.

Tā jau būtu sīkums, dzīvotu savā kartona kastē, neatkarīgi no neviena, vārītos savā sulā tik ilgi, ka gailis pakaļ nedziedātu (ja viņš vispār jel kad pakaļ dziedātu). Bet nu vot nedzīvoju es viena un lai cik dīvaini tas tagad neliktos, es tomēr satraucos par to, ka citiem kļūstu tik nepanesama. Un tieši tāpēc vēl viss kaitina vēl vairāk.

Ginta saka - šodien atkal Tu mani dirst sūtīsi? (Tas gan nav tā tiešā nozīmē, tas ir tā, ka sēžu pie pc ik pa piecām minūtēm skaļi nolādu kādu. Zinu, ka galīgi idiotiski, a ko... Pēdējā laikā iecienīta frāze ir- ejiet jūs,jā jūs, visi dirst! Jā,visa pirmā rinda! Un tad Ginta parasti saka - es taču Tev neesmu pirmajā rindā vai ne? :D )

Un šodien es Gintai sūdzos par to, ka vakar tik daudziem esmu "salikusi" uz galvas, ka pilnīgi riebjas, ka neviens mani nepasūta, bet taj vietā cītīgi cenšas kaut ko pretargumentēt vai vienkārši nogludināt manis pateikto tēlojot muļķi. Nu kaitina nu.

Katrā ziņā sapratu to, ka ne vienmēr pietiek tikai ar to, ka tās lietas ko dari patīk un interesē. Jo brīžiem soļi sāk likties par smagiem, kaut arī viņi nemazām tādi nav.. Vajag kaut ko, kas paceļ no zemes.

Labi, turpināšu tracināties par to, ka esmu pārāk stulba un sajēdzu pārāk maz, lai izdarītu elementāras lietas. aah.riebj.

ak,jā, bet vakar vakarā pa vidu visam manam neciešamajam garastāvoklim, pat atradās kāds, kurš centās ne tikai aizstāvēties, bet pat mainīt manu stāvokli pavisam naivā, bet tomēr mīlīgā veidā, par ko man bij pat neliels prieciņš. :)

pierakstu klade 10.12.

" Mājās! - ar vilcienu?! - Tiešām? "

Chībainā konkrēti noteica - gribi sakarīgi tikt mājās, esi stacijā vismaz 25 minūtes ātrāk!- Tsokej, padoms vietā.

     Piekrauju pilnu Chības ceļojumu rokas bagāžas somu ar mazgājamām drēbēm un vēl 105 pofignafig nevajadzīgiem sīkumiem draņķiem. Galvenais uzdevums - piekrāmēt tā, lai pacelt nevar - paveikts. Vēl centos izsvērt, kas ir labāk - nostiepties kā kamielim vai staigāt kā cūkai ar netīrām drēbēm. Bet kamielis ņēma virsroku.

ā, un ja kādam ir jautājumi, ko uzdāvināt za prikolam uz nekādiem svētkiem - veļasmašīnu ar tonnu veļa pulveri un mīkstinātāju bonusā.

Bet turpinājums lūk tāds, kamieļa veidolā aizbridu tiešākajā nozīmē līdz foršajam Piņķu autobusam, un jau sāku apsvērt, ka cūkas veidols būtu pat varbūt vieglāk paciešams. Bet nu neko. Pat gandrīz bez neviena dirst pasūtīšanas nokļuvu centrā. Protams ne pietiekami skaļi, lai cilvēki tiešām uztvertu savu stulbuma pakāpi..

Izbesijos piecās minūtēs, tas šķiet ir mans personiskais rekords ejot "shopingot", ņemot vērā faktu, ka nevienā veikalā vēl nebiju iegājusi, tikai uzbraukusi Origo trešajā stāvā..

Ar 539x zvanīšanu Gintai un visas pasaules pieckārtēju nolādēšanu, veiksmīgi tika atrastas divas vārda dienas dāvanas. Iet dāvanu meklējumos pēdēja brīdī ir gandrīz tikpat stulbi kā neuzdirst dažam labam par kārtējo "'dzeki respektē, meitenes kūst" bildi. Nu ja nu neradās konkrēts priekšstats cik tieši stulbi tas ir, tad tas ir kā piedzerties līdz totālam vākam un vainot par to citus jeb piedzerties, lai saņemtu "drosmi, lai pateiktu visu ko domā. Jā. Nu tas ir tieši tik idiotiski un stulbi.

Bet neskatoties uz visām kamieļu stulbajām būšanām, smaidīgās Gintas pievienošanās manam shopingam, kad es jau atdevu savus miljonus foršajai un smaidīgajai pārdevējai, bija nu dien lietderīga. 3x paejot garām vajadzīgajām trepēm, pa kurām tikt uz vajadzīgo vilcienu, tomēr bijām tik gudras, lai nenokavētu pēdējo transportu uz manām mājām. Izbrienam uz perona - pa labi vilciens uz Pēterburgu, pa kreisi - uz Gulbeni. Ginta: "Pofig, maucam uz Pēterburgu!" - "Tev ir tikai divas biļetes līdz Madonai." - "Nu pofig, brauksim cik tālu tiksim!" :D Bet nu šoreiz tomēr atteicu šai žilbinošajai idejai..

Man bija licies, ka 20 minūtes pirms vilciena atiešanas ir normāls laiks, lai spētu atrast sēdvietu, bet izrādījās, ka tas jau ir pēdējais brīdis priekš tāda veida darbībām. Neskatoties uz maniem kārtējiem daiļrunīgajiem vārdiskajiem vēlējumiem visiem tizleņiem, kas jau ieņēmuši vietas, un citiem purpinājumiem, par kuriem tik Ginta knapi spēja nojaust un sadzirdēt, bet par kuriem vienalga skaļi smējās, vietas atradām. Ak jā, man tomēr nostrādā kaut kāds knikšķis jeb bremze - sabiedriskās vietās es lamājos ļoti klusi, tā lai to spētu sadzirdēt tikai manas domas.

Vilcienā krietnu pusstundu pretī sēdēja kaut kāds kurmis cilvēka veidolā, ik pa brīdim pamanīju viņu dīvaini glūnam uz manu un Gintas pusi un ar savām liekšķerēm mutē štopējam kaut ko kas atgādināja beigtu zirgu, vai vismaz pēc tā nedaudz oda. Aiz pirmās stundas garlaicības nevarēju nepamanīt stiprā dzimuma pārstāvi, kurš no savas dāmas stāvēja krietnu kilometru atstatumā, jo šķiet bija pamatīgi apvainojies. Un kā viņš paskaidroja telefona sarunāt - redz viņi nav paspējuši uz pēdējo autobus un tagad jābrauc ar vilcienu, un pie tā ir vainīga šī pati iepriekš minētā daiļā dzimuma pārstāve. Dāma gan attaisnojās, ka viņai bija darbs un fiziski nevarēja paspēt pat skrienot, bet šķiet tas nebija pietiekams iemesls. Nu sūdīgi nu.

Otrajā stundā atradu nodarbi - paņēmu rokās kladi un sāku skricelēt par kretīnisko dienu. Kaut kā sava negatīvā enerģija līdz mājām jāpaspēj sublimēt.  Savādāk atkal man tiks pārmests, ka mans dzīves uzdevums laikam esot atbraukt mājās - sadirst visiem garīgo - un aizbraukt.

Un tā kā tagad esmu tikusi līdz pašreizējam brīdim, kad rakstu šo te, tad man pat īsti vairs nav ko teikt par šodienu. Vienīgais vēl varu piemetināt savas bažas par to vai spēšu savu rokrakstu pēcāk izlasīt. Sen neesmu praktizējusi savu vilciena rokrakstu un lasīšanu arī dzen, skils galīgi zudis.

Ir pagājušas tieši piecas minūtes kopš pulkstenī skatījos pēdējo reizi. Ginta vēl jo projām nav cēlusi paniku par ilgo braukšanu un mierīgi operē ar mp3 funkcijām. pašreiz skan MCR - Welcome to the black parade.

Ciemos pie Miera.Vairāk kā vienmēr.

Nu dien ir uzkāpis tāds miera režīms, kas ir visai neierasti priekš manis un piedevām vēl tik ilgi saglabājas, ka pat baisi paliek. Nesaprotu, kas ar mani notiek. (Tagad ausīs skan Gustavo-kas ar mani,kas ar mani)

Esmu ievākusies citā dzīvoklī, beidzot esmu tikusi prom no nemīlīgās Tvaika ielas auras. Jaunais atrodas 12min attālumā no skolas, ka patiesībā ir vairāk nekā diezgan forši. Un mums ir oranžas/pelēkas tapetes, kuras izlīmējām pašas (nu ok, ok, Ginta ar tēti izlīmēja). Un vēl mums ir zils paklājs. Kopumā viss ir ļoti labi :) vēl nodarbojamies ar "smukā plaukta" iekārtošanu. Jo redz izrādās, ka smuku mantu mums nav nemaz tik daudz. :D

Nu svarīgākais no tā visa ir tas, ka 18 kvadrātmetros dzīvoju kopā ar draudzeni/kursabiedreni un vēl ne sekundi man viņa nav noriebusies, kas nu dien ir vairāk nekā forši. :D Jo ja tā būtu, tad es nezinu kur es dētos. Un ir daži labi draugi, kas par mani tagadējo pastāvēšanu ir diezgan satraukušies, jo redz kā tas tā varot būt, ka Rūta ir spējīga ar kādu dzīvot kopā. Viņa taču ir antisociāla un vispār nežēlīga pret visiem, kas elpo, brīžos, kad uzkāpj gruzis. Un nemazām ar nav tā,ka tagad būtu jāsaka- ha ha,nu tad jau tik lai pagaida gruzi.. gruzis man jau ir bijis (ņemot vērā faktu, ka tur dzīvojam nepilnu nedēļu, tas ir vērā ņemams fakts). Bet pat ar visu gruzi ar Gintu viss ir tsokej un savu sajūsmu par to,ka spēju viņu paciest, pat esmu izteikusi skaļi.

Kas vēl. Vēl man ir lielumlielie prieki, ka varu kontaktēt ar kādu man ļoti svarīgu, brīnišķīgu būtni, esmu sapratusi, ka nespētu pat bez šī cilvēka normāli nodzīvot savu atlikušo dzīvi. Tāpēc es ļoti,ļoti ceru, ka man neizdosies neko sačakarēt un es varēšu smaidīt vēl miljons reižu, kad klausulē dzirdēšu- Eu,Rū?Tu tur esi?

Rīt ceru sagaidīt mājās savu idiotu pc, meistars gan ieraugot jau teica- klau, davaj vnk nopērc jaunu! :D Viņam jau esot apnicis viņu remontēt. Tā teikt- nu ko Tu vecam padarīsi. Daļēji jau es viņam piekrītu, bet skumji man tomēr būtu bez mana čalīša. Man tomēr patīk,ka spēju domāt par kād ātrāk brīžos, kad visa pasaule riebjas, tad doma neraisās nu nepavisam, bet pie mana idiota lēnajiem apgriezieniem, to nemaz tik smagi nevar just. eh.

Šo nedēļas nogali pavadu mājāsmājās. Snieg un es pat nezinu kādas sajūtas man tas viss izraisa. Savā riebīgi rōzātajā istabā nebiju bijusi stabili kādu mēnesi, pat vairāk. Bet es pat nezinu. Vai vienkārši esmu kļuvusi morāli stabilāka, vai nu dien esmu iedzīvojusies sasodītajā Rīgā, bet mani te vairs netur, es jūtos cik brīvi Rīgā, tik te. Un varbūt tā pat ir labāk. Jo manā apziņā vienmēr ir bijusi pārliecība, ka piesienot sevi kādai vietai, tu kļūsti vājš. Un kā man tas ir labi zināms par sevi, justies vājai man no sirds riebjas.


Galīgi muļķīgs savārstījums sanāca, bet man ir pārākais slinkums kaut ko labot vai nedod Dievs,pārlasīt. Došos pie miera :) Man viņš pēdējā laikā ļoti iet pie sirds. Un šķiet,ka es viņam arī esmu iepatikusies. Vienā vārdā sakot- mums saskan!

Cik bieži Tu padomā par to, kā jūtas otrs?

Apkopoju to, kas pašai tīk. 

NEKAS NO TĀ NAV MANIS PAŠAS RAKSTĪTS.

• Šodien es intervēju sievieti, kura ir neglābjami slima. Es maigi mēģināju viņai jautāt, kā tas ir pamosties katru rītu zinot, ka jūs mirsiet. Viņa atbildēja: ''Kā tas ir pamosties katru rītu un izliekoties, ka tā nav?'' 
• Šodien mana labākā draudzene, ar kuru draudzējos jau 6 gadus, nonāca slimnīcā. Viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa vienmēr bija klausījusies manas stulbās, sīkās problēmas, bet es nekad viņai neprasīju, kā jūtas viņa, vienmēr likās, ka viņa ir laimīga. 
• Šodien ir pagājuši tieši 5 gadi un es vēl joprojām nevaru aizmirst viņas smaidu, kad viņa izgāja pa durvīm pēdējo reizi un teica : ''Es tevi šonakt vēl redzēšu, mīļum. ''
• Šodien sieviete, kuru es redzu katru dienu darbā un kura liekas vispriecīgākā persona birojā, izdarīja pašnāvību.
• Šodien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.

• Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā dodoties uz lidmašīnu maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ''Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.''

• ·         Šodien, kad paskatījos apkārt kādā pārpildītā restorānā, vienīgie smaidīgie cilvēki bija bērni 

•            Šodien bērnu dārzā bija “Kas es gribu būt, kad izaugšu” diena. Meitene, kurai bija 5 gadi bija saģērbusies kā ārsts. Viņa teica, ka būs vēža ārste un atradīs pretlīdzekli, lai vairs neviena cita mammīte nenomirtu.

•       Šodien es runāju ar mammu par savu bijušo draugu. Mana mamma prasīja, kāpēc mēs izšķīrāmies, kad es jau gandrīz sāku paskaidrot, mans mazais brālis teica: ’’Tāpēc, ka viņš bija stulbs un aizmirsa, cik skaista viņa ir!’’ 

• Šodien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.

• Šodien manai bijušajai sievai, kuru vēl joprojām mīlu, tika atklāts vēzis un doti 8 līdz 12 mēneši. Pagājušā gadā, kad viņa salauza manu sirdi es pateicu, ka viņa nav pelnījusi dzīvot.

• Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.''

• Šodien es vienā no savām vecajām ķemmēm atradu tavu matu. Es burtiski uz to blenzu 10 minūtes. Man tevis pietrūkst tik pat stipri kā todien, kad man tevi atņēma

• Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē". 

• Šodien pēc tam, kad noskūpstīju savu 5 gadus veco dēlu uz vaiga, izskatījās, ka viņš manu buču berzē nost. Tāpēc es viņam paprasīju: ’’Kāpēc to berz nost manas bučas?’’ Viņš iesmējās un atbildēja: ’’Es neberžu nost! Es tās berzēju, lai tās paliek uz visu dienu.’’ 

• Šodien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi. 
• Šorīt, vietējā laikrakstā es biju nosaukts par varoni, jo izglābu viņu no uguns pārņemtā dzīvokļa. Bet es nespēju pieminēt to, ka varēju dzirdēt viņas viena gada veco māsiņu otrā istabā, es biju pārāk nobijies, lai palīdzētu.

• Vienreiz es savai māsai, kurai ir tikai 6 gadi, pastāstīju: ’’Kad līst, kaut kur šajā pasaulē raud kāda meitene.’’ Vakar lija un es ieraudzīju māsa skrienot ārā pa durvīm ar lietus mēteli, tāpēc jautāju, kur viņa dodas. Viņa atbildēja: ’’Es atradīšu to meiteni, kura raud un viņu iepriecināšu.’’

• 11. septembrī, 9 gadus atpakaļ , es izskrēju no pasaules tirdzniecības centra bez sava vīra, kurš strādāja tikai 3 stāvus augstāk. Un mēs nekad vairs nevarējām atvadīties.

• 13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ārsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ''Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!'' Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.

• Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.

• Vakariņās es ar mazo brāli runāju par to, ka daudziem cilvēkiem nekā nav. Tad mans mazais brālis teica, ka viesiem kaut kas ir. Es prasīju, kas tas ir. Viņš uzlika roku uz krūtīm un teica, ka tā ir sirds. 
• Es biju kapos un redzēju vecu sievieti raudot. Bez nekādas domāšanas mana meitiņa pie viņas aizgāja, apskāva viņu un teica: ’’Tu neesi viņus pazaudējusi, viņi vienmēr būs tavā sirdī.’’ Sievietes smaids bija nenovērtējams.

• ·         Mana draudzene bija runājusi ar puisi internetā, kurš viņai bija draudējis, ka atnāks pie viņas un viņu piekaus. Viņai ir 3 mazie brāļi, kuri visi tagad guļ pie viņas gultas uz grīdas un pie viņas istabas durvīm jau nedēļu kopā ar ūdens pistolēm, lai lielā māsa būtu drošībā.

• ·         Vakar es runāju ar tuvu draugu par to, ka mans tēvs ir alkoholiķis un viņš parādās uz maniem koncertiem piedzēries, un mani tas kaitina. Mana drauga atbilde bija: ''Jā, tavam tēvam ir nepieciešama palīdzība. Bet mans tēvs vienmēr ir pilnīgi skaidrā, bet nekad nav atnācis uz nevienu manu futbola spēli.''

• ·         Es strādāju kostīmu veikalā un vienu dienu ienāca kāds mazs zēns. Es jautāju kāda veida kostīmu viņš gribētu. Viņš teica, ka gribētu būt supervaronis. Es jautāju: ’’Kurš?.’’ Viņš atbildēja: ’’Mans tētis.’’

Lietas, kas pašreiz notiek

Nevarēju izdomāt, kur lai raksta- māsai elektrai, twitterī sadrukāt idiotiski daudz sīku pietures punktu pašai sev vai sūtīt 172 daļās kādam nelaimīgajam sms. Bet tā kā šodien esmu anormāli labā noskaņojumā, tad nolēmu nevienu neapgrūtināt. Un atreferēties pašai priekš sevis šeit.Tātad.

Esmu laukos, mājās nr.2. Šajās brīvdienās braucu uz šejieni, jo:

1. Rīgā palikt negribēju un pastāvēja divi izvēles varianti- Madona vai Pūņas
2. Madonā neviena nav mājās un vienai būt šobrīd man galīgi nav vajadzīgs
3. Gribējās sakārot domas pašai ar sevi, saprast- eu Rū, tad ko Tu gribi? (nevis- ko Tev vajag. Jo ko man vajag- to jau es sen zinu.Bet vai tas ko man vajag ir tas ko es gribu- un otrādāk..)
4. Un galu galā- aizbraukt prom ar sajūtām, ka es vairs neielikšu savas sajūtas tur, kur man tas pašai nav vajadzīgs.. (Viegli jau teikt- man nerūp tie, kuriem nerūpu es. Bet ar to praktisko pusi mēdz smagi pieklibot.)
5. ir vienkārši pieci, jo man patīk. (Te skan: Skutelis-Nekad)

Tā kā šodien ir 7diena un esmu nenormālajā starā (nezinu kas spīd vairāk, saule vai es. Saule tā kas debesīs, nevis tas ar kuru es plānoju precēties tuvākajā piecgadē), tad var arī jau noprast, ka ir noticis pasaules brīnums un es esmu piepildījusi savu plānu līdz pašiem papēžiem.

Līdz pat vakar vakaram man nebija nojausmas kā piepildīt plāna ceturto punktu un laiks jau gāja uz beigām (nu ne jau tā kā gluži uz miršanu, bet tā uz iespēju kaut ko mainīt sev par labu). Ar fonā skanošu Skuteli un pie otras auss telefonu ar Evitu fonā iesākumā un ar atzīšanu, ka esmu vienkārši pārlaimīga par to, ka esmu vīlusies un tieši tas man atkal ļauj justies brīvai, beigās- es to paveicu! :)

Šorīt omīte naivi palūdza "palīdzēsi sacept karbonādes", un kad nu biju ķērusies klāt man atvēlētajai darba daļai (sagriezt,izklapēt,sakaisīt ar garšvielām,izmērcēt miltos un olā, uzilkt uz pannas visus gaļas gabalus), tad omīte sēdēja pie galda un atcerējās par senākiem laikiem. Šis process varētu saukties "GodīgaDarbaSadale-TuDari,EsRunāšu". Bet jā, šoreiz es klausījos (jo nu citu variantu tīri fiziski nebija,bet atklāti sakot-darītu to arī ar visu izvēli). Bet kāpēc es to stāstu- kad viņa bija 3km izstāstījusi par to kādas mēs ar māsu bijām un ko mēs darījām, tad viņa izsaucās- a Tu garšvielas sabēri?- un tad sekoja replika- "nu ja, tā jau tas vienmēr bija: Mēs ar Zanīti gatavojam karbonādi un Rūtai liekam garšvielas sabērt, bet Rūta attrauc- es arī gribu darīt lielus darbus!"- Bet tad kurš darīs tos mazos darbiņus? Bez tiem mazajiem darbiem tie lielie nebūs tik lieli un svarīgi.

Jā,mana omīte ir galīgi forša un pasaka kaut ko ģeniāli ideālu, kaut arī runā par karbonāžu gatavošanu.

Un pēcāk opaps man atnesa mājas atslēgas un teica- "te Tev būs sava atslēga, Tu te dzīvo un Tev ir jābūt savai atslēgai."

Es nezinu ko vēl es varu gribēt, vēlēties un prasīt. Man visu dod bez prasīšanas. Līdz nenormālībai perfekti liekas,ne? Bet vakar man bija nakts saruna, kur izskanēja pārmetums- Tu saproti, ka ja Tu vienreiz atraidīsi palīdzību, tad otru reizi Tev to roku var arī nesniegt?

Bet tad ko?- ja es ļoti labi apzinos, ka tā nav tā roka, kas man ir attiecīgajā momentā vajadzīga un ka vienīgais kas tiks panākts- tas cilvēks būs iztērējis savu enerģiju. (labi,tā nebūtu, fakts kā tāds jau palīdz- ka kāds Tev grib palīdzēt, bet problēmu risināt tas nepalīdz, tas tikai ļauj noturēt salmiņu ilgāk virs ūdens) Tad man būtu vienalga jāpieķeras tai rokai un jāsmaida un jātēlo, ka palīdz? Jo ja pieņemšu palīdzību un otrs redzēs,ka nav spējis palīdzēt, tad viņam tas liks justies galīgi nejēdzīgi. TAD KO?

varbūt tad tieši tā ir mana problēma, ka es zinu kā atrisināt savu problēmu. Es nestāstīšu tam cilvēkam, kurš man nespēs līdzēt, kurš nevarēs man atreferēt atpakaļ manas domas un idejas. Man tas nav vajadzīgs. Un vai tad tas ir slikti?

Labi,tās ir mazās lietas, bet nu par lielajām:

no savas fobijas esmu tikusi vaļā, nē, ne tikusi vaļā, bet esmu to pagriezusi pozitīvā virzienā, turpmāk tā vai nu mani neietekmēs nekā vai arī tikai un vienīgi pozitīvi. Vairs tas man nervus negrauzīs. To es sev biju apsolījusi un to es esmu pelnījusi.

diezgan galīgi neveiksmīgu notikumu virknējumu ķēdes rezultātā (ilgi domāju kā to visu noformulēt un pat šis nav īstais apzīmējums), nenormāli metaforiski runājot "brīdī, kad biju gatava piecelties un iet uz priekšu, manai atkal pagrūda nost no ceļa"- beidzot esmu atradusi vietu, kur spētu turpināt savu esamību. Un ne tikai ceru un plānoju, bet arī zinu- nākamnedēļ notiks pārvākšanās jauno mitekli. Bija jau plānots pagājušajā nedēļā. Bet arī nākamajai nedēļai nav ne vainas, lai kļūtu par vienu varen forši nedēļu! :) Tas daudz ko mainīs un daudz ko dos. Beidzot atkal būšu kopā ar cilvēki, jo divus mēnešus, dzīvojot sasodītā Sarkandaugavas nostūrī pie Aldara un trakonama gaisotnes, diezgan pamatīgi gremdē gan morāli, gan fiziski. Bet tagad viss jau atkal IR labi. Un es priecājos par to,ka man ir tik labi draugi, un kas ir vēl labāk- es zinu, ka esmu viņus pelnījusi! (diezgan iedomīgi? so what?!)

Nu galā secinājumi ir tikai tādi, ka esmu kļuvusi diezgan apmierināta ar dzīvi un vispār laikam arī ar sevi.

by the way

Pirmo reizi mūžā (jā,es riskēju lietot šo milzonīgo vārdu salikumu), tātad nebijis notikums, atļāvos pievienot komentēšanas iespēju.

Aizdomīgi bieži pēdējā laikā man ir sākušas interesēt citu domas, pilnīgi briesmas. Nu katrā ziņā tas tā ir noticis, bet es ceru, ka tā ir pārejoša slimība. Bet kamēr to neesmu izslimojusi, ar nepacietību (stresā grauzīšu kāju nagus) gaidīšu ģeniālus komentāros.

Tiesa gan, te gan tagad nav nekā jauna komentēšanas vērta. Bet nu pat kā esmu tikusi atpakaļ pie mmMMMm burtiņa un komatiņa opcijām. Tagadiņās man ir nenormāli kruta opcija - turēt klaviatūru klēpī, kamēr pats PC atrodas veselu pus metru tālāk. (briesmīgi apmierināts smaids)

 Nu patiesībā es biju vienkārši tizla un uz PC izlēju tēju. Tamdēļ tagad nācās pirkt pieliekamu klavu, jo esmu pārāk nestabila, lai uz nezināmu laiku iedotu savu idiotu PC remontā. Bet es tajā visā jau esmu saskatījusi veselus divus ieguvumus:
1.jau pieminētā krutā opcija turēt klavu klēpī,
2. līdz kaulam patīk tā taustiņu  klaboņa, nopietni.
un tikko iedomājos 3. varēšu tumsā labāk redzēt burtiņus.(parasti ar telefona gaismiņu spīdināju uz taustiņiem tumsā, elektrība dārga, u know..) - atkal notizlojos un kļūdas pēc veikalā paņēmu nevis melnu, bet baltu.

Ā, un par manu klaviatūras izvēli- TāduKasSkaļākSkan un vēl piedevām BALTA- brālis nokomentēja- es taču Tev varēju piemest pāris latus un būtu nopirkusi sakarīgu! Šito Tu vari pret asfaltu sviest.- No tā visa es sapratu, ka mans pirkums viņa acīs ir pielīdzināms "5.tās noškas" vērtībai. Bet es esmu apmierināta (tā līdz vemšanai smaidu).

Un vispār no tā visa izriet tikai tas, ka tad jau drīzumā gan jau kaut kas jauns taps.

this is NOT mine, but..

Konfektes pārvēršas cigaretēs. Nevainīgas meitenes pārvēršas par maukām. Mājas darbi nokļūst miskastēs. Mobilie telefoni tiek izmantoti klasē. Aizturēšana kļūst par apturēšanu. Kola kļūst par šņabi. Divriteņi kļūst par auto.Apskāvieni pārvēršas par skūpstiem. Atceries,ka nokļūt "augstumā" bija uzrāpties rotaļu laukuma augstākajā punktā? Aizsargāties nozīmēja uzvilkt ķiveri pirms braukšanas ar velosipēdu?Atceries, Kad sliktākais,ko varēji dabūt no zēniem bija netīruma baciļi?Tēva pleci bija augstākā vieta uz Zemes, un māmiņa bija tavs varonis? Tavs sliktākais ienaidnieksbija brālis un māsa,atceries? Kad kautkur skrēji,bļāvi pārējiem,ka tas kurš būs pēdējais būs veca ola. Karš bija tikai kāršu spēle. Un vienīgās narkotikas ko tu zināji,bija klepus zāles. Īsu svārku velkāšana nepadarīja tevi par slampu. Visvairāk sāpju bija,kad sasiti ceļgalu,un "atā" teici tikai līdz rītdienai.
UN TU NEVARĒJI,SAGAIDĪT,LĪDZ IZAUGSI...ļoti sagribējās atpakaļ tos laikus,vaine?? ;//

Stay true. Stay true to your ♥. Stay you.

Nevaru aiziet gulēt. Aukstais dzīvoklis pēkšņi liekas mājīgs, viss liekas elementāri paveicams, par visu sanāk domāt viegli.. un liekas kaut kas nav kārtībā. Gribas visas domas salikt kopā. Šķiet nu pat tikai esmu atvadījusies no vasaras. Tieši šodien. Kas notika pa vasaru?
centīšos secīgi, cik jau nu spēšu..

• izspēlēju līdz beigām savu mīļāko spēli- Diablo
• pilnībā nodevos degradēšanās procesam atrodoties vietā ko bērnībā saucu par mājām
• neticamā ātrumā pieķēros sasodīti foršam cilvēkam un tagad nevaru izdzīvot ne dienu nesakontaktējot ar viņu (jā,Laine, TU nevis viņš)
• bezgalīgi daudz bezmērķīgi klaiņoju
• līdz ar to- iemācījos staigāt pa pareizo ceļa pusi
• runāju daudz nejēdzības un man tas sasodīti patika
• svinēju vārdadienu (tas ir svarīgi, jo es to nemēdzu darīt)
• piespiedu kārtā nomainīju telefona numuru + nobeidzu savu telefonu (tagad man ir tizls telefons ar tizlu numuru, kuru jau otro mēnesi nevaru iegaumēt)
• kaut kur tam pa vidu izdarīju līdz nelabumam kļūdainus secinājumus, ka pašai riebjas (jā,Rūū,neskati vīru pēc cepures. ibio rio, tas taču nav TIK sarežģīti!)
• meklēju laimi tur, kur tās nebija (tas bija varen ilgs process no vienas fāzes līdz otrai, tobiš līdz sapratu, ka tur tās nav)
• ievācos jaunā miteklī
• pārcietu briesmīgu prombūtni no sava idiota pc, kurš atļāvās nobeigties, bet tomēr tika salabots
• pa to laiku izlasīju E.M. Remarks "Trīs draugi" un Š.Brontes "Džeinu Eiru" (abas labas)
• atvadījos uz pusgadu no māsas (jā, es zinu, ka tā nav mūžība, bet tas ir ILGI, ..)
• pirmo reizi mūžā meklēju iemeslu, lai pateiktu, ka man kaut kas nepatīk (nu goda vārds, NEVIENS NEKAD nebija prasījis-eu, a kāpēc Tev nepatīk?) Itkā sīkums, varētu teikt, ka speciāli piekasos, bet pieķert sevi tādos iracionālos spriedumos ir dīvaini. Nekad neesmu meklējusi ieganstu, lai man kaut kas nepatiku, tāpēc arī tā "apsitos" pie tā, ka ir lietas, kurām nespēju rast izskaidrojumu pati sevī. nu nepatīk un viss!
• ...ok,visu es nevaru atcerēties, bet nu lielos vilcienos..

Un dažu atsevišķu notikumu rezultātā:

• nomainīju studiju programmu, oficiāli līdz matu saknēm, ne tikai iedomās
• kā rezultātā drīz jāsāk rakstīt bakalaura darbs, tā ka drīz te būs varen daudz par to rakstīts, gluži tāpat kā bija par kursadarbu
• esmu sapratusi KĀ es dzīvot galīgi nevēlos..
• neesmu spējīga vairs būt gana līdzsvarota, lai dzīvotu ar samērīgām emociju izpausmēm (izklausījās briesmīgi, bet nav jau galīgi traki)
• esmu atskārtusi cik ļoti man tracina, ka dažu apstākļu iespaidā nespēju:
• racionāli domāt, 
• daudz maz objektīvi skatīties uz visu, 
• saprātīgi reaģēt uz notiekošo un 
• adekvāti rīkoties
• esmu nonākusi pie secinājumiem, ka man labāk padodas būt racionālai (lai cik smieklīgi tas neliktos), (redz, ka neesmu radusi būt jūtīga un rīkoties sajūtu iespaidā, bez tam,balstoties uz vasaras pieredzi,- tā daroties es nu dien neko labu neiegūstu!)
• un visas vasaras rezultātā esmu sevi tik ļoti sačakarējusi, ka nespēju pati saprast kā līdz kaut kam tādam esmu ļāvusi sev iet
• mācos runāt pareizi (Laine, nevis LaiNe, tā tas tagad būs)

Nu būtībā tas jau nebūt nav viss. Varbūt tas, kas tagad vairāk aizķēries sirdī un uz doto brīdi vēl liekas svarīgi. Ļoti ceru, ka būs lietas, kuras pēc neilga laika pārlasot atcerēšos ar lielu smaidu, nevis kā pašreiz- pie sevis murminot- muļķe,muļķe..

Vasara būtībā beigusies jau 3 nedēļās un daži notikumi jau būtībā ir ārpus tā perioda. Bet man vasara tiek iedalīta atkarībās, tāpēc mana vasara beidzas šodien, jo ar to esmu tikusi galā.. 

Liene šodien pirms lekcijām teica, ka priecājas par mani, ka esmu tikusi no vasaras atkarības vaļā, jo tas man beidzot  ļaus pilnvērtīgi nodoties akadēmiskajai dzīvei.. (nu labi, viņa pārbāztā autobusā skaļi teica- pareizi, Rūta, atmet tās narkotikas vienreiz, tas Tevi pie laba gala nenovedīs!) Bet (atkal tas vārds) KATINA, ka daba nemīl tukšumu- viena vietā nāk kaut kas cits... un man šķiet, ka kaut kas sāpīgāks.

Kā tu sevi noskaņo,tā tu arī jūties

Un pašlaik es jūtos varen draņķīgi. Ir dzirdēts joks..khm,kuru tikko kā aizmirsu.. lai nu paliek joks.ā,atcerējos. Tātad joks par to- Jā,es atkal esmu viena, bet tagad ar pieredzi!
Nē,manā dzīvē nekas nav bijis mainījies, nu vismaz ne tik lielos apmēros. Ja vien neskaita to, ka beidzot esmu kaut ko sapratusi no tiem sūdiem, ko pati mēdzu savārīt. (nu vismaz es sevi tā cenšos pozicionēt,ja jau esmu kaut ko savārījusi, značit man gribējās iemācīties/saprast kaut ko jaunu)
Tad nu arī šis lielais notikums ir atnācis- un esmu kaut ko no sevis pašas iemācījusies. Cik nenormāli forši man tagad būtu jājūtas, bet kaut kā nejūt.
Labi, tagad par konkrētākām lietām. Esmu kārtējo reizi labprātīgi atvedusi savas smadzeņu šūnas uz vietu, kur tās tiek nepārtraukti noārdītas no nenormālā spiediena,kuram tās tiek pakļautas. Un kā visiem tas ir jāzina- nervu šūnas neatjaunojas! Jūs muļķi, beidziet taču vienreiz mani tracināt un pārstājiet elpot. Tas jau ir tāds pagodinājums, ka zeme jūs nes, nevar taču prasīt, lai jūs paciestu arī kāda dzīva radība. Nu katrā ziņā vienā vārdā sakot- es esmu laukos. /ja ir interese,varu sniegt sīkāku informāciju, kur ir iespējams izbaudīt CNS noārdīšanās procesu īpaši strauji ;) /
Katrā ziņā es atkal moku /vai mocu?jopcik, kā bij pareizi?!dēm/ Laini ar savu čīkstēšanu, īdēšanu un ko tik vēl ne. Tikai es vismaz esmu nomainījusi citu plati- t.i. process tas pats,skaņa cita. Kas man liekas arī drīz tiks nodragāta jau līdz riebumam. Nu bet ko tad lai es daru,ja man KAITINA, nu?!
Un vakar mums ar Laini bij riktīg,riktīg foršais vakars. Ja protams neskaita to, ka:

1. man tagad ir iedzīti kompleksi par manu izloksni,
2. jāpiedomā pie vārdiem, kad kārtējo reizi pasaku- man nepatīk! (jo izrādās ar to nepietiekot, ka man vienkārši kaut kas nepatīk, bet esot vajadzīgs iemesls. Vai tad tas jau nav iemesls? Esmu apmulsusi.)
3. man vēl joprojām liekas dīvaini dzirdēt- "man bij jāsāk smieties" vai kaut ko tikpat gari izvilktu, ko varētu pateikt arī bez kilometra liekas atkāpes
4. es pirmo reizi redzēju, ka ir iespējama aizmigt uz parka soliņa, nu tā vienkārši ņemt un aizmigt! Tas taču ir apbrīnojami. Un pēc tam vēl sūdzēties- bļ** te ir auksti,man salst! (es īsti nezinu vai tas man ir atstājis pozitīvu vai negatīvu iespaidu, bet kaut kāds jau ir, ja jau es to nevarēju nepieminēt.)
5. ..bāc, es atkal iedomājos par to savu runāšanu.. nu nevar būt, ka es TIK tizli runāju?! (šī man tagad ir trauma.nē,nopietni.).. bet 5tais punkts būs par relativitāti. Jo viss taču ir relatīvs. Kas ir normāls?Kas ir labs? (šorīt teica-nopērc normālu desu- nu kā šitā var pateikt cilvēkam,kuram iepriekšējā vakarā galvā ir iesēdies teikums par to, ka VISS IR RELATĪVS) nu fuj.galīgi apmulsusi.

Un pie tā arī palikšu, jo man patīk skaitlis 5, tā vienkārši bez iemesla. Un zin kas ir dīvaini- kāpēc tad kad kaut kas patīk,nejautā- kāpēc Tev patīk? Nu labi, ir reizes, kad jautā. Bet tas ir salīdzinoši retāk, nekā tad, ja pasaka- zini, man nepatīk! Nu pilnīgi automātiski prasās pretjautājums. ne? Lai gan.. es nesen dzirdēju, ka viena sieviete veikalā esot teikusi- šajos laikos atbildēt ar pretjautājumi ir nepieklājīgi! (es gan tā arī nesapratu kāds sakars..bet man patika kā tas skan.)

Vēl, vēl par to, ka cilvēks saprot kas ir sīkums un kas ne, kad atnāk kaut kas trakāks/pamatīgāks/smagāks. Nu ja man visu dienu nodarbe ir nagu lakošana, tad nolaužot nagu es varētu nomirt. (nu labi,tas nav par mani, bet idejas vārdā upurējos.iedomāties taču varētu..) Nu redz. iedomājies? (..es ar nē.ok,labi,iedomājamies kādu citu cilvēku manā vietā...done!) Nu redz, bet ja man visu dienu ir jāmācās un eksāmenā es dabūju sliktu atzīmi, tad arī tad tā ir traģēdija! (ok,labi, te atkal piemērs ar mani neder, bet nu..es cenšos.) Un tad vēl, ja māsa aizbrauc prom uz Vāciju, un Tev atnāk apziņa- eu, bļeč, es viņu tagad nesatikšu un nedzirdēšu katru sīkumu kas notiek viņas dzīvē!- tad lūk tas  ir traki. un tad nolauztais nags, sliktā atzīme- tam nav nozīmes. (Jā,SA-SO-DĪTS, es ilgojos pēc tevis, Mās!*)..

.. turpinājums sekos..

Don't get serious about LIFE, no one gets out alive ANYWAY

Ar mani laikam kaut kas nav kārtībā, tik daudzas lietas vairs nedaru tik regulāri/ bieži kā ierasts, ka drīz vairs nepazīšu pati sevi.
Arvien mazāk/retāk:

1. bezmērķīgi blenžu sienā, tikai dēļ tā lai būtu ar kaut ko aizņemta un nebūtu jādara dajebkas sakarīgs
2. stundām ilgi domāju- kā būtu,ja būtu
3. izvairos no e-pasta apmeklējuma, lai tur neieraudzītu kāda darāmā darba sarakstus vai lekciju slaidus, kuri būtu vismaz 1x no attāluma jāaplūko (nu tā lai redzētu fonu)
4. cenšos aizmirst tādu vietu kā luis.lv
5. Madonā "netīšām" aizmirstu brilles (tagad biežāk sanāk tās aizmirst noņemt nost)
6. izliekos, ka esmu kurla/mirusi/ieslīgusi mūžīgā miegā, kad redzu,ka zvana kāds kuram esmu bijusi kaut ko apsolījusi vai arī pastāv iespējamība, ka tas cilvēks varētu no manis kaut ko gribēt
7. kādam zvanu (stundu ilgās vakara sarunas neskaitās, tie ir tikai daži cilvēki, bez tam- es zvanu reti,bet ilgi!Tās tomēr ir pārmaiņas)
8. lietoju vārdus- brokastis, pusdienas, vakariņas
9. lietoju necenzētu vārdus (sarunas ar Laini,Gintu,Lieni un vēl pāris cilvēkiem neskaitās)
10. aizbildinos ar kaut ko pilnīgi anormālu, lai tikai nenāktos lieku reizi izlīst ārā no dzīvokļa
11. rakstu pilnīgas nejēdzības (šis neskaitās)
12. interesējos/uztraucos par cilvēkiem, kuriem par mani ir nospļauties
13. pārslēgāju mp3, kad ieskanas kāda sirdi plosoša dziesma vai vienkārši kaut kas salkans (vienu vārdu sakot- neesmu izvēlīga)
14. saku -aizmirsu, bet patiesībā to izdarīju/ neizdarīju tīšām
15. atsaku Seemy, kad viņa grib mani vest sabiedrībā (tgd ne reizi vēl neesmu atteikusi!)
16. raudu, kad gribas raudāt (jo esmu aizņemta ar smiešanos)
17. un taj pat laikā- raudu dēļ kāda iemesla (neaizmirsti priekšā pielikt- aizvien mazāk/retāk..)
18. nīdu/ čīkstu/ pīkstu/ sūdzos par visu kas mani tracina/kaitina/riebjas (nu viss tas,kas tik ļoti patīk Lainei)
19. noklusēju savu patiku/ nepatiku
20. vainoju kādu bez iemesla (jo VIŅŠ taču IR vainīgs! :D)
21. nezinu ko gribu
22. eju pa nepareizo ielas pusi
23. aizmirstu/ cenšos neatcerēties ko pati sev esmu apsolījusi darīt/ nedarīt
24. kaut ko apsolu, tikai solīšanas pēc
25. skatos uz lietām objektīvi (es gan šaubos vai tas maz ir iespējams, bet mana objektivitāte ir smagi kritusies)
26. taupu naudu (jo gluži vienkārši nav ko taupīt)

13. Piektdiena, bet ne par to ir stāsts

Pilnīgi un galīgi neinteresē,ka šodien kkāda melno kaķu diena,vismaz to spriežu pēc draugiem.lv noformējuma. (tas ir vienīgais interneta resurss, kas ļauj man uzzināt par to kas notiek pasaulē.) Ieeju tur un uzreiz redzu- kurš atkal visus sūta d****, kurš kādu dziesmu klausījies un ir pacenties kādu rindiņu ieskricelēt zem profila,.. aj,jā,vispār tur ir forši.mīlu tos ģeniālos cilvēkus līdz pat pēdējai matu saknei. (kuras man tagad jau ir atkal brūnas, bet ir jābūt sarkanām,sodība,kapēc pēc dabas nevarēju būt sarkangalvīte tikai ar smadzenēm?!)

Par šodien galīgi neuztraucos, jo viena no manām foršajām māsīcām (jā,man tādu ir ļoti daudz,veselas divas.Nav jau tā,ka pārējās nav foršas,vnk vairāk man viņu nav.) izlasīja,ka tiem kam dzimšanas datums pēc kaut kāda tur 15tā laikam, tiem šitādas dienas pat esot veiksmīgas. Tiesa gan,es viņai vēl līdz galam neuzticos, jo viņa tikko pusstundu diskutēja par to,ka šodien nevajadzētu griezt nagus, jo tā vēsta horoskops, bet ka viņai nagi tomēr atauguši, tā nu mēs sēdējām trijatā (es,viņa un viņas ataugušie nagi) un spriedām par riska iespējām. Un tieši tāpēc,ka viņa uzticas pat par tik dīvainām lietām horoskopiem, tad tas manī ieviesis ir nelielas bažas.

Bet vispār šodien JAU ir bijusi forša. (laikam pa visu vasaru man daudz to FORŠUMU sakrājie,ka tgd gandrīz katrā otrajā teikumā lietoju,bet lai jau..) Šodiena sākās ar to, ka atkal trijatā ar māsīcu gājām skatīties zvaigžņu lietu. Slapjā zālē gulēt, melst par ozona caurumu, par to, ka īstenībā debesīs ir griezti un viss ir vnk iekarināts un vēl visādām neticamām lietām ir jāpiedzīvo katram,kurš nezin ko darīt, kad patiesībā ir jāskatās debesīs un cītīgi jāķer moments,lai ieraudzītu kaut vienu sasodītu krītošu zvaigzni. Man izdevās tādus noķert veselas 12mit, māsīca pie pirmajām 4rām iekliedzās, jo izrādās neesot paspējusi ievēlēties vēlēšanos (ņemot pat vērā to,ka starplaiks bija vismaz 5minūtes,bet nu jā..)

Un tad foršā šodiena turpinājās no rīta,kad tētis ienesās istabā,atvēra žalūzijas un izvilka abas no gultas, lai mēs skatoties gaisa balonus,nē nu nebij jau slikti, neskaitāmi (nu es pat neiesāku skaitīt,pārāk stipri nāca miegs) gaisa baloni redzami vienkopus pa vienu logu. Bet žēl vienīgi tas,ka ap kaut kādiem 2viem dienā es māsīcai jautāju- eu,tu arī redzēji tos balonus?vai arī es nosapņoju? Un tad mēs kopā gājām prasīt tētim vai arī viņš bij ielīdis mūsu sapnī.

Ā,vēl par maniem radītājiem runājot: dažas dienas atpakaļ atkal Madonā kaut kas ārdījās, tobiš- lietus,pērkons,zibens..mierīgi sēdēju pie pc, pēkšņi pār pus istabu tāds zibens stars, nu kā no sienas izkāpis. Eju stāstīt pārējiem, tētis, protams, noliek visu manu leģendāro piedzīvojumu un nāk uz istabu skatīties ... es viņam tāda- nu viņa jau vairs tur nav, viņš aizgāja!.... tad nu es tā iedomājos, kurš no mums ir gudrs un kurš nē?


Tagad vajadzētu rakstīt par visu vasaru un tā, bet ja pavisam godīgi man pat nav īsti laba ko par to uzrakstīt. Nu tā,ka nav man radies neviens jauns iedomu draugs, vecie arī nav mani pametuši. Attieksmei manā dzīvē vēl jo projām ir tāda pati, nu krč nekas nemainās. Ja nu vienīgais tas, ka es vēl mazāk izprotu stulbus cilvēkus, bet  tagad zinu no kurienes viņi rodas (nu vismaz maza daļa no tās sugas).

Ā,jā,man nenormāli riebjas tagadējais emuāra (gribējās izmēģināt kā tas skan) izskats, nezinu kur bij manas veselā saprāta paliekas, kad viņu liku kopā. Būs kaut kad jāsaņemas un jāpārtaisa. Bet nu ne šodien.

Kas vēl.. pāris dienas jau jūtos/ esmu izcēlusies (pat pārāk ļoti) ar savu nenormālo stulbumu, par ko nu pašai tagad jāmaksā kā māku. Jā,es esmu pilnīga muļķe, jo māku sačakarēt pati sevi, pat tad,kad neesmu pat to plānojusi darīt ar otru.ha.

Idejas vārdā daudz ko var izturēt.

Noskatījos pa pusei Eirovīziju, nu redzēju tik daudz, lai spētu nolikt visus pēc kārtas un vismaz pa daļai nojaust ka kāda daļa no manis teiktā būs patiesība. Nu gejīgs pasākums no matu galiem līdz papēžiem- no ūberfascinējošām frizūrām (par kurām izteicās, ka fani tagad tādus matus griezīšot- nu nošaujiet mani līdz man tas ir jāredz vēl kādam uz galvas dzīvajā) un beidzot ar rozā zeķēm kājās čalim ar zeltītām platformenēm. Nenormāli patika! Sajūsmināta esmu par visiem censoņiem- apbrīnoju kur viņi ņēmuši drosmi tādi izlīst no aizkulisēm.

Un tikko dzirdēju Aishas dziesmu pa radio- man gan likās, ka tagad fiksi un ātri vajag nolīst pagrīdē (gluži kā Neo, tikai šķiet viņam tas neizdevās), lai cilvēki ātrāk piemirst. Bet nu tas mans subjektīvais viedoklis.
Paspēju gan pamanīt kādu latviešiem raksturīgu iezīmi- kad dziedāja Aisha, komentētājs priecājās, cik labi tere pere, vēl pēc tam solīja panākumus un tā tālāk. Un pat pirms 2vu pēdējo valstu finālistu nosaukšanas noteica- nu nākamais būs mūsu valsts karogs! Bēēt, kad redz neparādījās ne Aishas satriecoši žilbinošais dzeltenais iedegums mūsu ekrānos, ne tika pieminēta mūsu valsts, tad redz komentētājs atklāja mums kas pie tā ir vainīgs- redz ģeogrāfiskais novietojums izspēlējis būtisku lomu! Redz tur esot tikuši iekšā tādi,kuri tik dēļ ģeogrāfiskā novietojuma tur tuvumā, ne dēļ laba šova. Nedaudz tā sasmējos.

Dziesma jau viņai nebij slikta. man tā doma principa patika dziesmai. Tikai kkā ne tā. Nē nu nenodziedātu pati labāk, neiešu jau citus mācīt :D Tikai tauta, tak nevainojat citus jel.
Nu tā tāda mūsu tautas kopējā izsāpētā sāpe šovakaram. Gribējās uzraxstīt pirms dzirdu un lasu 18748 dažādas replikas.

Šovakar sapratu,ka ja man nav ko darīt, tad jāsāk spēlēt Sudokio un uzreiz parādīsies kkas darāms/steidzams/vajadzīgs. Proti- kā likums, kad pieķeros nopietni atrisināt savu ikdarbadienas Sudokio mīklu,kad esmu nospriedusi, ka šis ir tas īstais un maģiskais brīdis, kad man nekas cits nav jādara un nekas mani netraucēs nopietni noslogot savas smadzeņu šūnas šī sarežģītā uzdevuma veikšanai, tad VIENMĒR uzrodas kaut kas steidzami neatliekams.
Nu vismaz tagad man ir skaidrs viens-ja gribēšu kaut ko darīt,bet nezināšu ko, tad jāsāk minēt sudokio. (ticēsiet vai nē,bet lai nonāktu pie šī dzīvībai vitāli svarīgā atklājuma, man bija vajadzīgas upurēt vairākas nedēļas un milzum daudz izčakarētu mīklu).
---------
6dien ar māsu bijām jūrā, tā kas Bolderājā. Man visvairāk patika brauciens uz turieni, nezinu kas māsai. Braukt 40minūtes autobusā,kur vienīgais ko apkārt redzi ir daudz pretīgas paduses un dzirdi 2vu dzērāju bazaru,kas pārklājas ar Dieva vārda piesaukšanu no kādas varen apņēmīgas kundzītes- tas ir to vērts!
spilgtākie tēli un fakti no šī brauciena [nu lai aptuveni saprastu manu sajūsmas plašumu]:

1.jau pieminētie dzērāji,kuri tukšoja divlitreni un runāja par visu kas ienāk prātā+centās nenokrist,kas viņiem labi izdevās. (es būtu applaudējusi,ja viņiem tas izdotos tik piebāztā autobusā)

2.Sieviete ar ratiņiem,savu māti,dēlu- Māte,kura bez jebkādām priekšspēlēm aizkabināja savas rokas stienim virs galvas un atklāja apkārtējiem savas brīnišķos dārgumus padusēs [gandrīz vai sajūsmā kliedzu], dēls- kurš vismaz 5x uzkāpa man uz kājām un pēc tam cītīgi bakstīja man ar elkoni ribās.

3.Tantiņa,kura parādijās nezinu kurā pieturā un nezinu kādā sakarā sāka skaļi piesaukt Dieva vārdu un visiem lika skatīties kādutur raidījumu, jo tur visus svētīs un atpestīs. Es necenšos noliegt kaut kā tmldz esamību, bet nu tomēr..Māsa pat bij sagatavojusi runu, ja nu šī apņēmības pilnā dāma vērstos arī uz mūsu pusi.

4.Fascinējošs čalis, kurš jau kopš brauciena sākuma izjuta lielu pārsteigumu par visu kas notiek autobusā (nu to viņš nespēja noslēpt, tas spraucās viņam ārā pa visām spraugām-sākot ar izbrīnā ieplestām acīm un muti, kas tā arī neaizvērās) Un kādā brīdī šis vienreizējais radījums nolēma mūs visus iepriecināt ar savu telefona melodiju-vistu kūti. Kad 68x bija to skaļi noskandinājis un pats beidzis par to smieties itkā katru reizi to dzirdētu pirmo reizi un nesaprastu no kurienes skaņa nāk, tad atkal pievērsās savai sākotnējajai nodarbei- izbrīnai par visu kas notiek.patīkams cilvēks.ir jau jānovērtē viss kas notiek, bet nu vai jābrīnās par to visu laiku.. nu nezinu.

5.Pārītis, kurš sākumā sēdēja abi kopā,cītīgi sakrampējuši savas rokas vienam pie otra. Bet vienalga čalis bija neapmierinātības iemiesojums,savukārt meitene pohujisma pirmdzimtā. Taču pēctam viņus izšķīra puiša labestība- viņš deva sēdvietu kādai jaukai kundzītei. Kas noved mūs pie nākamā kadra- kundzītes,kura apsēdās blakus pohujisma pirmdzimtajai. Vēl tikai pieminēšu, ka ar to mīlasstāsts nebeidzās (ja nu kāds saskuma), pārītis turpināja savu mīlas dzīvi caur telefonu. Tā izskatījās pēc patiesas mīlestības, lai gan abu sejas vairāk liecināja par to, ka īsziņās tiek sūtīti nodirsieni par apkārt esošo varzu.

6.Nu tad tālāk jaukā kundze, kura 105x pohujisma pirmdzimtajai teica to cik labs ir viņas puisis, cik laipns, ka palaidis viņu apsēsties un tā tālāk. Par ko meitene tikai nošķobījās. (viņai laikam labāk patiktu pretīgs rupeklis, toties visu laiku pie sāniem.a kā ir labāk?nezinu.)
Kaut kādu saikni tomēr kundzīte ar pirmdzimto ieguva, jo kad Dieva nesēja piesējās kundzītei sākumā, tad viņa tikai aši kaut ko attrauca. Taču, kad viņai pievērsās otro reizi, pēctam kad pohujisma pirmdzimtā bija Dieva nesēju nolikusi līdz zemei, tad arī kundzīte sasmēlās drosmi un atšuva viņu.

7.Tad divi čaļi, viens no viņiem uzšāva brutāli ar elkoni māsai (manai) pa aci. Nu labi,nebij stipri, bet iepazīšanās mēģinājums neveiksmīgs.
Tomēr no tā brīža ar māsu nopietni sākām apsvērt ideju par grāmatas "kā iepazīties autobusā" izdošanu. Pirmās idejas iespējams apkopošu kādā no nākamajiem ierakstiem.
-----
Jūra bija forša, ja neskaita to, ka tur bijām 6dien, šodien ir 2diena [nu jau 3diena] un es vēl mokos ar tizli apdedzinātiem pleciem. Prieks vienīgais par kursabiedru atzinumu, ka seja esot brūnāka. [jauki jauki, tikai pieskarties man neviens nevar vienalga vai man seja ir balta vai melna.man SĀP pleci.pie velna].

Tagad es varētu pusstundu veltīt piemērotas bildes atrašanai, bet man ir slinkums.
Pieminēšu vēl tikai to, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi varen emocionāla būtne.Mani var saraudināt pašas nobeigts ods. Vai ceļmalā nomests zābaks [uzreiz paliek žēl otra zābaka,kurš noteikti viņu meklē]. Nezinu no kā man tas viss, bet man tas nepatīk.
Man vēl ir daudz ko teikt, bet to rīt vai parīt.

Gandrīz aizmirsu cik labi ir dzīvot un nedomāt reizē

Ir vakars pirms iknedēļas fakultātes apmeklējuma un kā jau ierasts, tas vnm ir visgarākais vakars. Viss taču ir jādara pēdējā brīdi! Savādāk vai nu tas nav interesanti vai arī vnk neiespējami. Manā gadījumā ne viens, ne otrs- man tas vnk ir ētikas kodeksa pārkāpums pildīt uzdoto ātrāk nekā tas nepieciešams. 

Pilnīgi un galīgi oficiāli, līdz pēdējam punktam, paraksta un kaut kam vēl, esmu pabeigusi kursadarbu, pat tik ļoti oficiāli, ka viņš jau ir iesiets, tikai diemžēl neatrodas pie manis un nevaru tēlot psihiski nelīdzsvarotu - ostīt svaigi drukāta papīra smaržu un histēriski aiz laimes smieties. Es ļoti labi apzinos, ka nākamgad tas sagādās vēl lielākas ciešanas nekā šogad, pieļauju domu, ka būs arī fiziskas sāpes, nu jo garīgās šobrīd ir notrulinātas ļotiļotiļoti. Bet tomēr es esmu varen apmierināta. un pat nedaudz laimīga. nu dien.

Vakar bija mana - jaEsPārdzīvošuŠo,TadEsPārdzīvošuPilnīgiVisu. [ieskaitot to kas būs ar 2012.gadu, kuru neesmu redzējusi, bet zinu joku, par to ka tā filma jāskatās 2013tajā un skaļi jāsmejas] Viss gan sākās miermīlīgi- ievas satikšana pie lielā origo pulksteņa. [satikt cilvēku,kuru dzīvajā redzu 2x un labprātīgi doties LĪDZI uz jūru ir ļoti prātīgi] Un kopīga braukšana vilcienā, līdz brīdim kad Rūta attopas- eu,kad jākāpj ārā? Un ieva saka-ē,nezinu..[tas bij nedaudz smieklīgi,nu labi,vairāk kā nedaudz.] Bet vai nu man ir ideāla laika izjūta, vai vnk mums smagi noveicās un tieši nākamā pietura bij mūsējā. Krč kruti aizvilkāmies uz jūru. Kas starpcitu no Vecāķu vilciena pieturas ir pavisam tuvu. [es ceru ka tagad nekļūdos ar to nosaukumu,bet nu kāda starpība]Un jā,jūra ir forša jebkad,vienmēr,visu laiku.un man ļoti patīk jūra.

Kad bijām izrunājušas visu sākot ar ekonomiskajām problēmām Latvijā un beidzot ar vulkāna izvirdumu, tad izdomājām, ka nākamajā taciņā iesim uz lielo ceļu. [Starpcitu to teica ieva,un tieši tas bija iemesls kapēc es domāju,ka viņa apzinās ko viņa dara] Bet kad pilnīgi galīgi nemanot nonācām pie kkādas gravas/upeidīgas ierīces, tad sapratu ka ieva tikai tēlo ka kko zin. Bet satraukumam nebij pamata, jo vēl bija gaišs. Kad biju 5x to skaļi atkārtojusi un beigusi histērijā lauzt kokus [lasīt:skaļi smieties un piesaukt visus muļķus,kuri nav uzlikuši nevienu zīmi muļķie kuri apmaldās mežā pie jūras], tad ar ievu nolēmām ka iesim pa kreisi gar to sasodīto upvejdīgo radījumu. Pagāja krietna pusstunda,līdz ieraudzijām kko kustamies, ka izrādijās pat cilvēks. Kad piegājām tuvāk, tad mums tika paziņots-meitenes,jūs zināt ka te nedrīkst staigāt? man liekas mēs bijām tik priecīgas,ka pat nejutām viņa nosodījumu. Un tad arī parādijās pirmā zīme-piejūras dabas parks. tas bij tāds FAIL! :D kad izbridām cauri visam sūnu ciemam, izlasijām nākamo uzrakstu- carnikavas kkas tur. Vislielākais prieks bija dzirdēt vilcienu. Un pārējais jau nebij interesanti. bet diena bij izdevusies, ja neskaita to kas maini gaidīja vakarā...

tad pienāca mans-jašitopārdzīvošu,nutaddajebko... Māsas Z-svētku dāvana- fotoshuutings... grr. bet nu pat to es pārcietu, un pat diezgan veiksmīgi un cienīgi, nu vismaz ļauju sev tā domāt. bildes gan negaidu,nu dien. jo process bij jautrs, bet gala rezultāts mani maz interesē. tur nekas labs tāpat nevar būt.

kā pati atzinu- parasti esmu pieradusi pie principa- ja man tas nepatīk,nepadodas,vai vēl saz kas cits- tad man to nevajag,pametu,aizeju, vai vnk ignorēju. bet šī nu bij tā reize kad nācās saņemties. un es to godam paveicu. tā ka šovakar dzeru šampanieti ne tikai par kursadarbu, bet arī par savu izturību. Priekā! ;)

cool down and enjoy BedreTown

Mans ieraksts pieklibo par veselu pus dienu. Tobish-gribēju jau dienā rakstīt, bet tas kkas iztraucēja, pati sev iztraucēju ar citām absolūti destruktīvām darbībām. Bet tagad ar piecu minūšu čakarēšanos, nenormāli "krutā" GoogleChrome nekādā veidā never vaļā manu ar roku rakstīto bloga adresi. Kaut kāds tizls viņš ir, šķiet tā ir pirmā reize pēdējo dienu laikā, kad patiešām vainīgs ir vainīgs, nevis es tikai tā saku, lai pati justos labāk. not bad.

Bet tagad tiku te iekšā un konstatēju- deeem, te viss ir par garu. Nu tad tā:
1. turpmāk te viss kļūs īsāks, bet regulārāks.
2.tā kā nesen šis blociņš ieguva citu ārieni, tad centīšos to nesabojāt ar pārākiem tizlumiem (tādiem kā donora centrs,bet tajā brīdī tas bija svarīgi)
3.nekas nemainīsies mērķa ziņā, tikai zinot savu mērķi var iet uz priekšu.te vēl jo projām būs vieta, kur dzīvoju sev.

Šodien konstatēju, ka atlikusi nedēļa līdz manai-hell,yes,birthday party. Un es nezinu ko man gribās. Pirms kāda laika māsa jau paspēja uzdot visnežēlīgāko vienas reizes gadā jautājumu- ko tu gribi dzimšanas dienā? Šogad es izjutu varenu ģenealitātes pieplūdumu tieši tajā mirklī un paziņoju-PC! [atļaušos piebilst,ka tā ir pēdējā laika otrā mana ģenealitātes izpausmēm, tulīt aiz 9 sociālās antopoloģijas starpeksāmenā.] Mana atbilde bija vairāk kā pietiekoša, lai šis jautājums netiktu atkārots vismaz līdz nākamajam gadam.

Bet tagad ir nākamā problēma- kurā dienā tu svinēsi? Un es nezinu kas notiek, bet pirmo reizi manā apzinātajā mūžā, (kas varētu būt mazāk kā 19 gadi,bet iespējams vairāk kā 15,īsti nezinu ko es apzinos un ko ne) esmu gatava svinēt savu dzimšanas dienu. Un es pat par to labprātīgi domāju, nu tiesa gan ne vairāk par 25minūtēm, kā šodien atklāju. Jo man besī kaut ko plānot. Domāt ko,kur,kā. Un tagad es jūtos tizli, ka šogad esmu dzimusi pirmdienā. Un vēl mani kaitina, ka maniem draugiem ir tik liela dzīve, ka man ir ar viņiem jāsarunā kad viņi ir gatavi svinēt manu dzimšanas dienu. Un tas vispār ir normāli? Man ir jāsakontaktē ar viņiem un jāuzzin, kad viņi visi var atvilkt savas miesas līdz manīm, lai nosvinētu manu dzimšanas dienu.. jo pie velna, jā man šogad gribas dzimšanas dienu! man 20 paliks tikai šogad. ne nākamajā gadā, ne pagājušajā, bet tagad.. Un vēl man negribas zolīdu sēdēšanu, es gribu kaut ko dzīvu. Bet,ak tu sūds- 1diena un man sāk nākt besis par visu domājot un plānojot... man gribas nosvinēt savus svētkus.lūdzu?

7dienā man beidzot ir brīvs.

principā viss ir atgriezies gandrīz ideālās iepriekšējās sliedēs- tas būtu pilnīgi vēsā mierā vnk dzīvot un vilkt savu garu dzīvojamā telpā kas ir gandrīz tik liela kā mana istaba mazajā bedrē.

Nu ja vien neskaita to,ka man vēl savs murgu darbs- par kuru es pat sāku nedaudz kaunēties un es nezinu kā norisināsies mana kursadarba aizstāvēšana. bet tas būtu elementāri. un tagad es satraucos pilnīgi lieki. vēl tagad sev cenšos to ieskaidrot.

Vēl ir tāds fakts- ka pēc mēneša šī mana mierīgā būšana centra rajona mazajā ēnainajā dzīvoklītī beigsies. Respektīvi vāksimies ārā, māsa labprātīgi ies dzīvot uz kojām, savukārt es pakļaušu savu nervu sistēmu nopietnām briesmām un došos back to home town un nedaudz pabraukāšu uz rīgu no turienes.

Jāsāk jau domāt ko darīt ar savu vispārējo pastāvēšanu nākamajā gadā. vienu brīdi tas mani pavisam nopietni satrauca. bet tagad man atkal ir vienalga. katrā ziņā uz ielas jau nu nepalikšu. kur nu, ja nevarēšu neko sakarīgu atrast, tad iešu uz kojām. lai gan.. varbūt arī labāk paliktu uz ielas. bet es ceru ka tik tālu man nevajadzēs aizdomāties.

Principā visu manu domu gaitu pilnīgi un galīgi tagad izposta virtuvē esošie 4ri jaunieši, kuri neticami ilgi pilda savu mājasdarbu. viņi ir izdomājuši vismaz 6as ģeneālas idejas-vismaz no tām ko es esmu dzirdējusi, bet vienalga tagad BEIDZOT visi KOPĀ domā jaunu pilnīgi anormālu variantu. Galā jau būs ok, bet nu pārāk ilgi viņi savas ģenealitātes apkopo.

Tagad apspriežamies ar alien iespējamo kopā mitināšanos. Nespēju iedomāties kā tas būtu. bet varen jautra padarīšana noteikti būtu garantēta. vēl es šorīt esmu paspējusi iziet vēl vienu lvl diablo vecajai,labajai spēlei. tāda nostaļģija pat.

vairāk man nekas ģeneāls nerodas prātā, jo 4ru jauniešu nemitīgā vārīšanās izsit galīgi no domas, plus vēl viņu brainstormings ir neticami mainīgs un nepastāvīgs. Ā,vēl es varu sūdzēties par to,ka vismaz divi no viņiem knikšķina nemitīgi pildspalvas. bet jocīgākais ir tas ka mani tas pat nesatrauc, ne grama, tikai uzjautrina.
tagad es skatīšos kkādu bezjēdzīgu filmu.viss

Rīts Valsts Asinsdonoru Centrā.

Jau sen biju gribējusi nodot asinis, bet tā kā esmu diezgan ģeneāla personība un līdz šim esmu pratusi saslimt "uz līdzenas vietas ar kko tizlu", tad vienmēr tas viss palicis tikai teorijas līmenī. Bet, kad pirms kāda mēneša atkal uzpeldēja mana ģenealiāte un atkal atrados slimnīcā, medmāsa mani iedrošināja un teica, ka tas jau neko nenozīmētu, ja asinis būtu nederīgas, vnk priekš sevis labi to pārbaudīt vai ar pašu viss ir kārtībā.. un tā nu vakar māsa laipni piedāvāja līdzdalību braucienā uz Valsts Asinsdonora Centru.

Tā kā šodien tīri teorētiski man ir brīvdiena no manas akadēmiskās dzīves, tad celšanās pus8 nebij nekas sajūsmas pilns, bet bija tā sajūta- cēla mērķa vārdā.
Pa ceļam vēl uz turieni, māsa publiski man draudēja nožņaugt ar kailām rokām. (tas izklausijās iespaidīgi dēļ tā, ka viņa to solija darīt tik muļķīga iemesla dēļ kā mana modinātāja, kurš zvanija jau 2x un es nedzirdēju.)

Iekšā sajutu manāmu satraukumu, bij doma- nu pirmā reize tajā iestādē, kā pirmklasniece 2.septembrī. Bet māsa, kā tāds absolvents- ļāva turēties ēnā un vnk nemanāmi sekot.

Aizgājām uz reģistratūru, kur pāris cilvēki kaut ko diskutēja ar smaidīgu sievieti baltā halātiņā. Jau nodomāju- nu tā lūk, tagad līdz tik ilgi gaidītajai procedūrai ir atlikušas pāris minūtes un nu viņas vilksies kā mūžība, stāvot rindā, rakstot papīrus un ko tik vēl ne. Bet kļūdijos-mums priekšā stāvēja vīrietis, kurš apgriezās un krieviski māsai kko jautāja. Pirmajā brīdī vispār neiebraucu par ko iet runa. Laikam biju tā satraukusies, ka nespēju lāgā uztvert apkārt notiekošo. Nerunājot nemaz par valodo, kuru pārzinu tikpat labi kā visu Harija Poteru filmu dialogus.

Pāris reizes samirkšķināju acis, itkā tas palīdzētu atgriezties realitātē vai vismaz sajust savas smadzenes kā krievu valodas vārdnīcu. Un tad tas notika-līdz galam nesapratu visu, jo biju dzirdējusi tikai labi ja katru trešo vārdu, bet runa gāja par to vai mēs asinis grasamies nodot kaut kam konkrētam vai arī vienkāši. Māsa atbildēja, ka vienkārši un vīrietis, pat likās pārāk lūdzošā balsī, jautāja vai mēs nevarētu asinis "uzrakstīt" viņam. Ka viņam tās esot vajadzīgas operācijai, daudz vajadzīgas. Es gan nezinu, cik ir daudz un cik litrus vajadzētu vienam cilvēkam operācijai. Bet viņa balss bija tik nopietna, ka man neradās vēlme pajautāt- cik daudz? Māsa gan bij attapīgāka un vēlējās uzzināt vai operācija ir nopietna, uz ko vīrietis atbildēja- nu jā, vēzis.

Nedaudz satrūkos, pat nezinu kas sakustējās iekšā. Bet ne žēlums, jo man liekas, tas nav tas, kas ir viņam vajadzīgs. Bet asinis- tās viņam vajag, un to pat viņš tikko kā bija mums lūdzi, un to arī mēs viņam varējām dot. Māsa pasmaidija un pamāja ar galvu, ka protams varam savas asinis nodot tieši priekš viņa.

Uzreiz tika sarunāts ar jauko sievieti reģistratūrā, lai piefiksē mūs abas, uz ko sieviete tik noteica- bet tad jums diemžēl būs jāuzgaida, kamēr meitenes asinis nodod. Uz ko vīrietis noteica- tas taču nekas! un pasmaidija.bij tāda varen laba sajūta.sildija.

Radās tāds apmulsums un klusums, kuru vīrietis bija nepareizi uztvēris, bet izmantoja un momentā izteica mums piedāvājumu: "es jums končām iedošu!"

Tas bij tīk smieklīgi patiesībā, jo likās kā tādām mazām meitenītēm iedos pa konfektei, nu vienkārši priekam. Varbūt viņs nesaprata, ka prieks jau bija radies no tā vien, ka pilnīgi nejauši bij radies veids kā spējam palīdzēt nepazīstam cilvēkam bez maksas, kas spēja dot jau iedomājoties vien nenormāli lielu gandarijumu. Vai arī viņam likās, ka Ir kkas jādod pretī. Nezinu. Bet viņš atvēra maku un izvilka desmitu latu naudaszīmi. Pilnīgi refleksu vadīta paspēru soli atpakaļ, māsa ieplēta acis- bet vīrietis neatkāpās un iebāza māsai naudu somas ārējā kabatā.

Klusumā abas aizgājām pildīt anketu, kur bij tikai ķeksīši jāsavelk, bet reāli tas izrādijās tas process, par kuru biju tā satraukusies- bailes par to, ka varu būt "nederīga". Droši vilku ķesīšus pretī -NĒ, līdz atdūros pret vienu no savas ģenealitātes izpausmes augļiem- astma. Bet māsa mierināja, ka vēl jau jaaiziet uz labratoriju un tad tikai daktere teiks kas un kā. Bet es, protams kā mūžīgā pesimiste, uzreiz nodomāju- nu ne jau prikola pēc viņš tur ielikts.

Turpinot pildīt savu lomu, māsas ēnā gāju uz labratoriju. Atkal rinda, bet tas pat priecēja- iedomājos par to, ka ir cilvēki, kuri labprātīgi pēc pašu vēlmes 9ņos no rīta atrodas iestādē, kur "ņem" nevis "dod". Pēc mums rindā apsēdās kāds paves vīrietis, tāda kaulu kambaris riktīgais. Vēroju viņa kaulainos roku pirkstus, kuri turēja mazo donora grāmatiņu. Un pats viņš bija pilnīgi absolūti mierīgs. Kā pie Tv sēdētu vai arī nāktu te katru dienu. Redzot, nu jau varen noplukošo grāmatiņu, sapratu, ka miers nav nepamatots- ne jau otro, piekto vai devīto reizi viņš šeit nāk. Un ieraksti par asins nodošanas reizēm veidlapā manu ideju apstiprināja. Tāds kā veterāns. Viņš nāk un nodod asinis, jo nu tā vnk vajag. Tāds ir pienākums. Un kapēc gan, ne?

Labratorijā beidzot man bija iespēja uzzināju savu asnisgrupu. [0+] <-man patīk kā tas izskatās. esmu pozitīva nulle. Māsa paziņoja, ka nevēlas manis dēļ izčakarēt pusi dienas, un lai ejot jau iestāties rindā pie ārsta. Lēnā garā vilku, zilajos maisiņos ietērptās, kājas uz norādīto kabinetu. Kur atkal apjuku, jo varen smaidīga sieviete, burtiski ierāva kabinetā. Paspēju tik piefiksēt kā viņa gandrīz vai iespiedzās- Nāciet taču!

Un kad veidlapā viņa ieraudzija tukšumus, tad smaids atplauka lielāks-ā,Jūs pirmo reizi! Laipni apvaicājās kā šodien jūtos, nu ne jau pieklājības pēc gan, bet vienalga patīkami. Lūdza parādīt roku vēnas, citējot- vai abām rokas vēnas ir labas- kas sanāca ar tādu kā saraustīšanos, jo kā citādāk cilvēkam pateikt- eu,tu neesi kkāds narkomāns?!

Un tad tā mana "trauslā stīga":nu tad stāsti ar ko esi slimojusi, ak jā-vispār esi stipri satraukusies vai nobijusies? Uz ko man gribējās atbildēt- principā man ļoti patīk, kad mani dursta, nevaru sagaidīt! (tas bij bez ironijas pieskaņas.) Bet tā vietā izlavijās smaids un atbilde: nē,neesmu, tikai par to- vai esmu "derīga", jo anketā bija tas par to astmu...

Daktere sāka varen ieinteresēties par to cik bieži, kādas zāles lietoju savai "atkarībai". Un man tas viesa cerības, jo likās, ka tas ir no svara- cik "smags gadijums" esmu. Bet kā izrādijās, neatkarīgi no tā, ka nepazīstu lēkmes, zāles praktiski nelietoju un visādi citādi viss ir kārtībā- asinis no manis "ņemt" nedrīkst. Skābeklis manī esot tik maz, ka zaudējot asinis varu iepazīties ar lēkmi pavisam tuvu. Un, citējot- "Puslitrs asiņu nav tavas veselības vērts."

Manas asinisis labas, bet viņas atņemot var kaitēt pašai. Kādas trīs reizes viņa atkārtoja to, ka manām asinīm nav nekādas vainas. Tāds kā zīmogs sev uz pieres, kad daktere pāri visai manai veidlapai pārvilka treknu svītru. Un noteica- diemžēl es tevi tagad ierakstīšu, ka tu nekad nevari nodot asinis. Pavisam ātri viņa savadija visus datus datorā un atkal pievērsās man.

Laikam sāpīgākais bij, kad atcerējos- ak jā, vīrietis ar vēzi.. Daktere pilnīgi nolasija manas domas, ieraudzija veidlapā vīrieša vārdu un uzvārdu un teica, ka lai nedaudz uzgaidot un kā nāks nākamais cilvēks, tā viņu "uzrakstīs" manā vietā. Tas mierināja, bet nepalīdzēja.

Izgāju no kabineta, ieraudziju smaidīgu māsu un tur fonā sēdēja tas pats vīrietis. Nezinu, asaras vnk bira pār vaigiem. Un par ko? Tāds tukšums iekšā. Māsa satraucās, ka kkas nav kārtībā, bet man izdevās varen ātri savākties un atbildēt, ka viss ir labi. Bet tās nepilnās 10 minūtes, kamēr biju kabinetā un iznācu ārā, pagāja kā sekunde. Un sajūtas bija briesmīgas.

Neskatoties uz to, ka uzreiz aiz manis kabinetā iegāja tas pats veterāns ar savu nobružāto grāmatiņu kaulainajās rokās, un daktere pēctam man pateica, ka viss ir nokārtots. Dedzināja sajūta, ka turpat netālu sēž tas pats vīrietis, kurš pirms pusstundas bija devis iespēju sajusties neticami labi. Izjust gandarijumu pilnos apmēros. Un vienkārši smaidīt kā saulītei.

Pilnīgi tāda nodošanas sajūta. Nu pie velna, dusmas ka vispār atbraucu. Esmu "nederīga". Taj pat laikā vīrietim iedeva sarakstu ar četriem cilvēkiem, kuri priekš viņa ir nodevuši asinis. Ātri saskaitiju- tās divas sievietes,kuras sēdēja ar viņu un es ar māsu. Neredzēju, ka viņš bija runājis vēl ar kādu citu.. Tātad vismaz miers bija par to, ka manā vietā ir devis kāds cits. Nav radies tukšums tajā vietā un tīri praktiski- nodošanas nav bijis.

Gribējās ātrāk tikt projām. Bet māsa bij tik priecīga, iznāca no kabineta, iedeva man savas mantas un devās uz "nodošanas" procedūru. Vīrietis ar sarakstu rokās un abām sievietēm blakus, devās uz izeju. Es uzelpju un gāju apsēsties. Bet nepalika vieglāk, jo blakus žurnālu lasija puisis, kurš noteikti nebija tur "devēja" statusā. Tāds izmocīts, likās viņam ir grūti būt. Un man sāka dedzināt plāksteris uz pirksta, no kura tika ņemtas tās pašas asinis, kuras nespēju nevienam dot. Ar asinīm jau viss kārtībā, tikai pati tāda Ne- normāla.

Viestiešākajā nozīmē- atskrēja lēkājoša māsa- un teica, ka viņai būšot ilgi un lai braucot mājās. Priecīga devos uz izeju. Gardarobe nedomājot līdzi teicu-man lūdzu to tur pelēko jaku, 80.nummurs. Un tad apstulbu, izdzirdot- shto? Un man tāds-ee..nu. Vai nu no priekiem par to, ka varu doties prom, vai vienkārši apstulbums, bet navarēju atrast vārdus. Un sieviete turpināja- etat?etat? Apstiprinoši noteicu-da. Un taj brīdī man jaku gāja saņemt tas pats veterāns, kurš "izpildija uzdevumu" manā vietā, palīdzēja man nenodot svešu cilvēku. Vienā brīdī domāju, ka vbt kkas jāpasaka, nu kaut vai kluss -paldies. Bet 1x paskatijos uz viņa seju un sapratu, ka tas ir viņš, kuram gribas kko teikt.

Dabuju savu jaku, piegāju pie spoguļa, bet vīrietis minstinājās. Sākumā nesapratu, tikai pēctam atnāca ideja par to, ka varbūt viņš visu šo laiku, bija pildijis tādu kā sev noliktu pienākumu- es tur braucu un dodu citiem to, ka es varu dot. Bet tagad, pateicoties man, bija reize ar uzreiz pamanāmu mērķi. Un arī māsa atzina, ka viņai sajūtas bijušas pavisam citas, kad veidlapā nav tukša vieta ailītē, bet gan kāda konkrēta cilvēka vārds. Pa to laiku, jau biju savākusies,ieliku kabatā mp3 un ejot ārā no noteicu- Uzredzēšanos...


Un tad bij tāds- pie velna, es taču te nekad vairs nebraukšu.

Bet bija iepriekš tā sajūta, jau vakar vakarā- es varu kādam palīdzēt. Un tagad nekā. Nē nu nav, nav tas pasaules gals. Bet man gribās, lai kāds cits to dara manā vietā. Un var jau būt tomēr man tagad ir sanācis kādu ar šo visu uzrunāt. Bet varbūt ne..

Un galu galā, kapēc lai cilvēks to nedarītu? Nu tas neprasa daudz. Bet tās sajūtas, kas rodas- nu tās nepielīdzināt tai naudai kuru iztērē, lai tur nokļūtu. Plus vēl garantija, ka sajutīsies noteikti labāk. Neviens dakteris vai māsiņa garastāvokli tur nevienam nebojā. Viņas bija tik lapinas, smaidīgas.

Paņemt kādu aiz rokas un teikt- davaj, aizbraucam nodot asinis! Divatā, trijātā, vēl labāk- četratā- kas vainas? Krutāk ir zvilnēt pavasara saulītē?

Nu nezinu, kad gāju mājās, uz Dzirnavu ielas stūra ievēroju 3sekunžu notikumu- puisis iemeta tantiņai kārbiņā kapeikas. Tantiņa sāka murmināt pateicības vārdus, pusis atplauka nenormālā smaidā. Un ticiet man- tas nebija dēļ saules.

I Hate U All And I DonT Need a Reason.

Šodien bij tik sakarīga diena, ka man par viņu gribas izstāstīt:

No rīta gāju uz pieturu, un pretī slāja (vistiešākajā nozīmē)divi neizsakāmas izcelsmes radijumi. Viens no viņiem stūma ķerru ar visādiem labumiem no tuvējās izgāztuves, un otrs bija "ietērpies" supervaroņa tērpā- mugurā mētelis, kājās jocīgas bikses un seja nokrāsota. Pirmajā mirklī domāju, ka man rādās. Bet, kad vēlreiz uzmanīgi paskatijos uz viņa pusi- baltie krāsas (vai nezinu kādas masas) triepieni uz deguna un acu apvidū bija vairāk kā īsti. Nezinu vai viņš bija vēlējies sevi parādīt kā supervaroni, ļaundari vai vienkārši laicīgi slēpās no saules stariem. Bet savu viņiem izdevās panākt- ceļu viņiem noteikti griezu ne es vienīgā.

Āgenskalnā ar Lieni pa autobusa logu pamanijām divus līdzīgas izcelsmes primātus. Uzreiz piefiksējām pulksteņa laiku, lai konstatētu un apbrīnotu faktu, ka jau pulkstens 9ņos no rīta ir iespējams būt tādā kondīcijā. Abi primāti pār tramvaja sliedēm slāja (atkal šis vienreizējais vārds) tā, itkā tas būtu vislielākais un sarežģītākais veicamais uzdevumms visā galaktikā. Vienmēr esmu teikusi, ka jādzer ir mājās vai pie kāda ciemos, kur var atkopties vismaz līdz tādai stadijai, ka neizskaties līdzīgs 3dienu nostāvējušam nobrauktam seskam.

Un vēl ar Lieni autobusā paspējām apspriest manu kursadarba tēmu (jā, šis man vēl jo projām ir aktuāls jautājums ), un tikko piefiksēju, ka pati to vairs neuzskatu par problēmu, bet gan par jautājumu. Tas ir kārtējais pierādijums,ka viss notiek galvā- kā sāku apzināties, ka tas ir vnk kārtējais veicamais uzdevums, nevis kkāda samilzusi problēma, (nu manā gadijumā es to uzskatiju par mistastes maisu ar vecām reņģēm, no kurām jāatbrīvojas nakts laikā ar aizspiestu degunu) tā uzreiz bija vieglāk tam pieķerties un darīt kko lietas labā.
Nu jā,bet runa bij par to, ka mūsu saruna ar Lieni, lika pretī sēdošai sievietei uz mani skatīties ar tādu skatienu, ka es nevis rakstītu par pašnāvībām,bet pati būtu izbēgusi no psihiatriskās klīnikas un tagad dodos taisnā ceļā uz tuvējo tiltu, lai no tā nolēktu vai arī dodos iepirkt žiletes un papildināt savus miegazāļu krājumus. Bet tas bij smieklīgi, jo Liene nesaprata kapēc tā sieviete tik jocīgi skatās. Un kad fakultātē es viņai to paskaidroju, tad viņa rīstijās konvilsijas lēkmē līdz pat lekcijas sākumam. (lasīt:ejot pa superakustisko gaiteni,skaļi par mani smējās un atkārtoja-pašnāvniece tu!)

Diezgan reti,bet mani pārņem neizsakāmas izcelsmes vēlme dabūt tieši tajā brīdī un tieši to,ko es esmu iedomājusies. Un tā pirms lekcijas izdomāju, ka man vajag tās trīstūrainās maizītes plastmaas iepakojumā. Nu vnk vajag un viss. Liene smējās, Ginta tikai smaidija,bet man vnk vajadzēja un viss. Tpc pēc pirmās lekcijas vilku viņas abas līdzi sev uz veikalu. Maximā Lieni notracināja pārdevēja, kura paziņoja, ka nevarot izdot no 5Ls un lai viņa meklējot precīzu naudu. Galā sanāca tā, ka maksāju es un man "zdaču" iebēra divkapeikās plaukstā. Ginta priecājās par manu veiksmi un paziņoja- redzi,tev tagad ir daudz naudiņas!

Bet tā kā Maxima ir forša un tur nepārdodas tieši tās trīstūrmaizītes,kuras es gribēju, tad gājām uz SuperGeto. (Jā, ar "G", viņš tāds ir-Geto) Tur nekā īpaša nenotika, man tikai gribējās pateikt, ka Maxima ir tizla. Ā, pa ceļam uz Geto viens čalis mums gāja aiz muguras un nobiedēja mani, atvērot aluspudeli ar troksni, ejot tieši man aiz muguras. Nu principā jau man tā skaņa tīk, bet tas bij negaidīti un Es salecos uz līdzenas vietas un pirmajā mirkļa vājumā iesaucos- o,bļ**,es šodien no visa baidos!- par ko čalis bij varen apmierināts un atļāvās ieķiķināties. (Man liekas šitas pēdējais vārds čali, kurš bij tik varens, ka tik viegli sabiedēja meiteni,pārvērš par ne tik krutu.)

Nu jā, bet es biju tikusi pie savām maizītēm. Un, man liekas, tikai Liene tajā brīdī mani saprata tīk ideāli. Viņa tikai pajautāja- esi laimīga? (nu pat bez viņai raksturīgās ironiskās pieskaņas) Jā, diena uzreiz kļuva saulaināka.

Atgriežoties centrā man bija iespēja Gintai pierādīt savu ģenealitāti- es perfekti zināju, ka ir manā krajā Zvaigzne ABC veikals, bet kurā ielā,kur tieši- nu hz. Bet precīzi varēju pateikt, kurā pusē, ka viņš ofic ir ēnā utt. Bet kad 3x bijām apgājušas apkārt kvartālam (man nav īstas izpratnes par šī jēdziena plašumu, bet tas izklausās iespaidīgi), tad es ar pašapmierinātu smaidu varēju paziņot- bļa,es esmu tizla, bet rekur ir tas veikals- mēs 3x jau ejam garām šitai ielai!

Un ejot pēctam mājās es iemīlējos uz līdzenas vietas. Stāvēju krustojumā un ieraudziju sākumā meiteni, tādā garā sarkanā mētelī, ar krutu frizūru un foršiem zābakiem. Un tad blakus viņai, man pilnīgi tirpas pārgāja viņu ieraugot,-puisis melnā garā mētelī, ar saulenēm, melnas bikses, melni zābaki. Nu viņi bij izkāpuši no kkādas samuraju filmas. Nu no tādas,kur cīnās ar tiem zobeniem, kur meitenes māk lidot pa gaisu un mētā savus vēdekļus. Un vīrieši tādi, kuriem ir gari paltraki, platas bikses, un viņi cīnās ar zobeniem un ir tik ļoti koncentrējušies procesam itkā vajadzētu atrisināt sarežģītāko matemātikas eksāmena uzdevumu, un vajadzīgo formulu atcerēties būtu tik pat iespējams kā izperēt zelta olu. Jā, es viņos iemīlējos.

Atnācu mājās un atcerējos, ka aizmirsu no rīta iznest mistaksti, kas izraisija veselu virkni turpmāko procesu: vajadzību pēc grīdas mazgāšanas (nezinu, kas tajā misenē bija,bet tas nebija no šī gadsimta,plus smaka virtuvē radās ne no kurienes un atgādināja pat nezinu ko, varbūt tās radības,kuras no rīta slāja pār sliedēm), tad trauku mazgāšana: drēbju mazgāšana (šitas likās itkā to pati ar rokām darītu):un kko vēl es dariju, kas izvērtās tik garā procesā, ka pat aizmirsu ar ko tas viss sākās.

Un tikko pa tv3 rādija reklāmu: ka apčurāta Rolanda statuja- to stāstija čalis,kurš SĒDĒJA pie iepriekš pieminētās statujas kājām, uz tiem pakāpieniem. Laikam pats piemirsa par ko stāsta.. vai arī ar manu humorizjūtu nav kkas kārtībā.

Tagad es noskatīšos "amuleta" sēriju un rakstīšu kursadarbu, kurš man pat sāk iepatikties. Ne dēļ tā, ka viņš būs primitīvisma un tizluma apvienojums, bet gan dēļ tā, ka tas man liekas 183765983x vieglāk darāms kā būt stāvoklī un dzemdēt bērnu. (pa šito laiku slēgājot TV jau redzu otro seriālu, kur ir grūtnieces un viņu tizlie, neiejūtīgie vīri, laikam mūžam aktuāla problēma)

mainīt pasauli man vairs negribas

Nesaprotu kas pēdējā laikā ar mani notiek. Pamostos un man ir fantastisks garastāvoklis, pat ņemot vērā to, ka man ir jāraksta vēl garumgarais kursadarbs un rīt oficiāli beidzas lielā lažas laišana. Tagad mana akadēmiskā dzīve neaprobežosies ar- esi skolā 4ras reizes mēnesī.

Pamodos pirms nepilnas stundas, nedaru neko, un priecājos. Ne jau tapēc priecājos, ka neko nedaru, vnk tāda sasodīti forša sajūta. Tā kā taj diesmā par sasodīti apaļo pasauli, viņa ir apaļa un tur neko nevar padarīt, vnk tas tā ir.

Šķiet, ka pirmo reizi manā nepilnīgajā mūžā kāda dziesma man apriebjas nepilnu 2vu dienu laikā. 5dien vakarā sāku klausīties Gustavo jauno dziesmu, man viņa likās tāda optimismu ieviesoša, iedvesmojoša. Pat vārdus norakstiju un pielīmēju pie skapja. Un tā es mēdzu darīt tikai ar tādām dziesmām, kuras man nudien spēj pamatīgi iedvesmot, nevis tikai uz dažām milisekundēm pacelt garīgo. Nu vot, bet 6dien atbrauca no rīta māsa no mazās bedres (par ko gan es nebiju īpaši sajūsmināta, jo beidzās mana brīvības izjūta pilnos apmēros). Un man par nenormāli lielu izbrīnu (vistiešākajā veidā augšāmcēlos no miega dēļ tā), viņa sāka klausīties Gustavo dziesmu, un nu ne jau vienu reizi vien, bet gan tā, ka es vairs nespēju saskaitīt cik reizes Gustavo paziņo, ka meitene pakāpās uz spainīša.

Nu lūk, un tā viņa trallināja to dziesmu pusi dienas, nu skanēja viņa daudz un dikti, bet atmiņa gan manai māsai ir sūdīga, tas nu viņai ir jāatzīst. Jo vārdus viņa nespēja iegaumēt pat pēc 17863259 reizes dziesmas izskanšanas. Lai gan varbūt viņa nemaz to nevēlējās un murmināšana līdzi melodijai likās daudz piemērotāka un saskanīgāka nekā precīza vārdu atkārtošana. Bet lai nu kā, pēc tās 1786329 reizes es teicu- viss,pietiek! Uzliec kko citu. Kas tika akceptēts uz kādu brīdi, bet vēlāk mūzika tika nogriezta klusāka, un atkal izskanēja Gustiņš...

Un es vispār nesaprotu. Nu kā cilvēks kuram parasti vispār riebjas mana mūzika, var tīk nežēlīgi daudz reizes skandināt tieši to gabalu,kuru es iepriekšējā dienā esmu dzirdējusi tik bieži, ka zinu vārdus no galvas. (nu labi,sēdēju un zubriju)

UN tgd notiek pilnīgi neticamais- tieši brīdī,kad es sūdzos pati sev par radušos riebumu pret šo dziesmu- māsa ar draudzeni virtuvē atkal viņu klausās. Nu vnk - ĀĀĀĀĀ?! Nu cik var.

Viņai viņa skanot galvā no rītiem, kad pamostas. Nu ja tik bieži viņu klausās, tad citi cilvēki iemācās PAT vārdus no galvas.ha ha

Bet būtībā man pat laikam nav par ko vairāk sūdzēties. Nu vienīgais tas, ka piens šodien beidzās. Bet nu tā jau nav katastrofa.

Sākšu skribelēt savu kursadarbu. Ak, jā, nepieminēju vēl to, ka mans kursadarbs būs pilnīgs apkaunojums visām manām smadzeņu šūnām. Man viņš liekas tīk primitīvs, bet es daru ko spēju.