zinu,ka varam,bet vai vajag..?

Šodiena bij fantastiska un reizē arī murgaina. Baigi nežēlīgi ir izjust dusmas un saprast,ka vienīgais vainīgais pie tā visa esi tikai Tu pats. Un tad parādās neapmierinātība ar sevi,vēlme kaut ko mainīt uzreiz tagad un ne sekundi vēlāk.. Tas man šodien skrēja caur kauliem kā viens liels veca suņa murgs pirms miršanas. Savukārt tikšanās ar Gintu kaut kā nomierina un būšana savās mājās iepriecina. Gribu ātrāk tur atgriezties uz palikšanu. Ilgojos pēc turienes. Un ilgas nozīmē to,ka sirds mums parāda,ka mīlam. Laikam jau esmu iemīļojusi to vietu,jo jūtos tur sasodīti labi un ērti..pie velna,es jūtos kā mājās,jo tās arī ir manas mājas!
Bet vispār man šorīt izpalika rīta skrējiens, jo pamodos un redzēju nevēlamus laika apstākļus. Un man pat nebija slinkums vai naidiņš,es vienkārši nolēmu nekļūt fanātiska jau otrajā dienā un piebremzēt. Kas protams man arī atspēlējās-visu atlikušo dienu jutos kā koka klucis konstantīns un attiecīgi arī kustējos kā tādam pienākas-kāpnes bija visnežēlīgākie pārbaudījumi. Un ak jā,vēl arī pieliekšanās pēc pirkumiem tika pavadītas ar kunkstiem. Krč cerīgi,cerīgi! Ha. Es pat zinu pāris kadrus,kuri manā vietā justos pārlaimīgi ar tādām sajūtām,nu es gluži neesmu tik safārējusies,bet nu saprotu,ka tas ir kaut kas labs. Un tāpēc katrs vaids un konstantīna tēlošanas reize tika pavadīta ar smaidu.
Man ir viens svarīgs jautājums iekrājies,bet varbūt viņš jānotur vēl pāris dienas un tad atbilde būs vērtīgāka. Vismaz man tā tagad liekas. Jaunu dzīvi gan uz sitiena neizdomāšu,bet kas par to,es uz to eju..vai skrienu.

nobody said it was easy

Šorīt pamodos pulkstens piecos un divdesmit minūtes cīnijos ar sevi, līdz beidzot arī izcīnijos - matu gumija matos, mūzika ausīs, sporta apavi atkal izvilkti no skapja un sporta apģērbs uzvilkts tā reālai un īstenai izmantošanai.. un viss rīts ir manā rīcībā. Pirmais mirklis, izejot uz ielas, bija visfantastiskākais - saule vēl aiz kokiem, neviena cilvēka, nevienas mašīnas, neviena suņa.Sapnis ne rīta murgu cēliens. Nu tiesa, šis bija visai grūts iesākums, jo 10x pirms izrāpšanās no gultas centos sev viskko ieskaidrot, visādus attaisnojumus un ko tik vēl ne. Un beigās man vienkārši apnika domāt, goda vārds - aiz slinkuma izdomāt patiešām sakarīgu attaisnojumu, lai nejustos vainīga no matu galiem līdz papēžiem, aizgāju skriet!
Visa iesākums gan bija senāks. Nebija man tāds random varianta apmātība - eu, man taču nav ko darīt piecos no rīta, varbūt jāiet skriet?! Ideja bija, ka kaut kas ir jāmaina. I mean, nu nepatīk man visai šī pašreizējā manis pastāvēšana, viss vienkārši kaut kā tā ir iekārtojies.. un tas ko es jūtu, ka es pašlaik nespēju mainīt apkārtējos apstākļus. Tpfu, nepareizi, tā nedrīkst būt, nevis nespēju, bet man ir sajūta, ka man tas nav jādara. Nav vajadzības laikam skriet pa priekšu. Katram notikumam un katrai lietai ir noteikts laiks un pārsteidzīgi skriet laikam pa priekšu nav vajadzīgs. Es esmu redzējusi pie kā tas ir novedis. Un gluži pretēji - es esmu arī redzējusi un jutusi, ko nozīmē dzīvot un būt reizē ar laiku, ne akli paļauties un plūst kā beigtai zivij virs smirdīga ūdens.. bet vienkārši nogaidīt. Paskatīties, kas notiks un tad rīkties.
Un tā kā pašlaik, man ir sajūta, ka atrodos šajā nogaidīšanas posmā un ikdienas ārpasaules ritējumā, saistībā ar citiem apkārtējiem, es mainīt nevaru, tad man ir jāmaina kaut kas sev. Un tad nu nāca šī apgaismība par ikdienas ritma maiņu. Var jau būt, ka tā ir kaut kāda akla tausītšanās kā mazam ezim pa slapju, garu zāli, bet kas par to, ja nebūs, tad nebūs īstais.. bet ja nu būs?
Plus ir vēl kaut kas... cilvēks var veidot sakarīgas savstarpējās attiecības, pie pilnīgas un galējas uzticības.. un mēs nevaram pilnībā uzticēties otram, ja neticam sev uz visiem 100.. tad nu es gribu pietuvoties tiem 100 cik vien daudz es spēju, vai cik stipra būs mana varēšana pārvarēt slinkumu.. uun, cik ļoti es spēšu paļauties uz apkārtējiem, kuri mani varēs balstīt.
Tad tas nu tā. Pašlaika man vienkārši gribas vispusēji apkopot savas domas un sajūtas kā kaut kas mainās, mainot manu pastāvēšanas kārtību un visu ritējumu.

ķieģelis pie ķieģeļa.

Cilvēks var tiekties pēc miljons ieguvumiem un galā vienalga saņemt tikai to, ko ir pelnījis. Nav jau tā, ka es tagad ņemšu kādam nost, es ticu, ka Tu pats pazaudēsi to, ko nemāki novērtēt.. Tu teiksi nav tiesa? Piekrītu, kādu brīdi jau tam stulbajam kretīnam būs tā noveicies, ka Tu varēsi vemt no viņa laimes.. bet pagaidi, pasēdi brīdi un netaisi sev kārtējo moderno slimību vemjot.
 Nu ok, nesēdi, negaidi, tas skan kā nolemtība, ka ir tikai jāgaida un jātic, un jebkurš tirliņš, kurš itkā nav pelnījis vārtīties tik lielā laimē, to kaut kad pazaudēs.. Nedrīkstam jau norakstīt kādu nelgu laimes kreliņā tikai tāpēc, ka viņš tād vispār jel kādreiz ir dzimis.,.. jo, lai kā man to negribētos atzīt - cilvēki spēj darīt brīnumu lietas ar savu apņēmību vien.

 Bet runa iet par to, ka pat iegūstot triljons ķieģeļus (ej nu sazini, varbūt kādam tas ir kaut kas vērtīgs), viņš tomēr agrāk vai vēlāk kaut kādu daļu no tā visa pazaudēs. Jo viņš nepratīs to visu noturēt sev. Viņš jau var gribēt, censties un atkal gribēt un vēl jo vairāk censties... bet kas par to, ķieģeļi pavēlēm neklausa, ķieģeļi vienalga pazudīs.
Arī sapņi pavēlēm neklausa, viņi vienalga izgaist un nepiepildās līdz galam, ja Tu to neesi pelnījis.

 Pat izsapņots sapnis mūža garumā Tev negarantē to, ka tas piepildīsies. Pie velna, Tu vispār esi domājis par to - kāpēc gan tam būtu jāpiepildās?! Tāpēc, ka Tu par to esi sapņojis un Tavuprāt (kas nav pat ķieģeļa cenā) esi tā sapņa vērts? Muļķības. Ja Tu ne reizi neesi mēģinājis tik tiešām pārbaudīt savas ķieģeļu kraušanas spējas, Tu nemaz neko neesi tiesīgs apgalvot! Tad Tu neesi pat viena ķieģeļa vērts, kur nu vēl triljons! Kā Tu vari zināt, ka Tev ir pietiekami stipras rokas, lai noturētu visus tos sasodītos ķieģeļus, ja neesi turējis pat tūkstots gabalu, nu labi  - kaut simts?
Lai piepildītu kādu sapni, ir jābūt sava sapņa vērtam. Par skaistām acīm Tu to neiegūsi un nesasniegsi. Izsapņots sapnis nav nekas, bez reāla pamata un iemesla tam piepildīties. Vai Tev tik tiešām ir pietiekami augsta līmeņa nepieciešamās kvalitātes, lai sapnis kļūtu īsts? Vai Tu esi sava sapņa vērts? Vai pat tas ir tikai sapnis.. dubultsapnis- sapnis par sapni. Cik tagad Tu muļķīgs. Bet dabūsi vēl.

Kā Tu vari zināt, ka Tev patīk sarkani ķieģeļi? Pasaki kā Tu esi tiesīgs apgalvot, ka Tev patīk tikai sarkani, ja neesi turējis rokās ne sarkanu, ne baltu? Bet vienalga saki, ka savu sapni būvēsi no triljons sarkaniem ķieģeļiem. Jo Tavām dumjajām acīm piestāv sarkana krāsa? ...

Var jau būt, ka tas ir pārāk vienkārši priekš Tevis, bet es tomēr tiecos apgalvot, ka neesi ne graša vērts, ja pirms lielās būvēšanas neesi vismaz 134678x sasitis pirkstus ceļot tos nolāpītos ķieģeļus. Tikai tā Tu iemācīsies kā pareizi viņu noturēt rokās, kā ir ērtāk un galu galā - cik daudz spēka Tev tas prasīs. Un tad,.. tad varbūt tomēr Tu aprausies savos sapņos, jo pirksti būs pārāk apsisti, un vēlēsies vairs tikai miljons ķieģeļus, jo spēka ir tik cik Tev ir.. ne grama vairāk.
Pārbaudīt savus spēkus pirms sapņošanas ir varbūt priekš Tevis muļķīgi, bet man tas aiztaupa cementu un spēku, un domas, un laiku, un arī stulbumu savu es atstāju Tev.. es pārbaudu to, kas ir manas vērtības, lai zinātu, kas ir mans sapnis. Uz kā to būvēt.. Ne jau tāpēc, ka man bail apstāties, kad pietrūkst spēki, bet lai zinātu - sarkani.. vai tomēr balti.. ?

Bet Tu tikai krauj, krauj savus sarkanos ķieģeļus, cel vienu pēc otra, pavisam lēni, jo tici, ka sarkanie piestāv Tavām dumjajām acīm un nebūs nekad nekas jānojauc. Tu neesi aprāvies un sasitis pirkstus. Tāpēc tāds lielīgs un gejīgs. Un mani tas kaitina, jo zinu kā sāpēs, bet nespēju līdzēt, jo Tev patīk ticēt, ka ķieģeļi jāskatās ir pēc krāsām..

...un ja Tu tomēr vēl neesi pēdējais nelga, tad varbūt, ka tomēr saprati ķieģeļa būtību.

Fly because you have wings

Visādas nepanesamas domas šaudās pa galvu, kas pamodina divos naktī un liek stundu nodirnēt darot tik nejēdzīgas lietas, ka tam pat nav nosaukuma... bet tas ir kaut kas, kur pazūd vesela stunda.

Vakar beidzot ciemojos pie Chirkainās, patīk tā reizi pa reizei satikt būtiskus cilvēkus, tad Tu izjūti viņu nozīmīgumu un to cik īpaši viņi ir. Un vēl ir forši tas, ka pēc nepilniem 5 gadiem runājam par saviem UK piedzīvojumiem kā tas būtu noticis vakar. Tas laiks tik nežēlīgi skrien.. nu vienkārši nenormāli.. Parasti saka, ka laiks skrien tajos brīžos, kad esi laimīgs. Savukārt velkas - kad nelaimīgs.

Es šobrīd gribētu būt ļoti, ļoti, ļoti nelaimīga, lai tikai laiks uz brīdi ietu lēnāk. Lai es spētu sajust, ka mani sirdspuksti sitas vienā ritmā ar dzīvi. Nevis domu un emociju tik daudz, ka aizmirstas elpot un kad attopies kā tas pareizi bij jādara - deem, vakars jau klāt, jāiet gulēt. Un tā katru dienu, katru dienu no jauna.

Iemācīs kāds elpot jau no paša rīta, lai nepalaižu garām visu dienu?

Dzīvodama kopā ar Sievieti es esmu iemācījusies vienu sasodīti gejīgu lietu - smaidīt smaidīšanas pēc. Iet sūdīgi? Gribas ķieģeli kādam mest? Iespiest galvu atvilknē? - SMAIDI. Un ne jau tāpēc, ka esmu kļuvusi nēnormāli pozitīvā (nu gandrīz nav melots), bet tāpēc, ka reizē ar smaidu parādu vidējo pirkstu - Jā, man ir sūdīgi, bet Tu par to neuzzināsi. Jo ne Tu būsi tas cilvēks, kas spēs mani salauzt. Tā vietā es centīšos Tev līdzēt kā spēšu, lai Tu saprast cik draņķīgs cilvēks esi.

Vispār man liekas, ka esmu kļuvusi tik salkani paprasta, jo vairs no rītiem nebraukāju ar sabiedrisko transportu, nepavadu nežēlīgi daudz laika ar muļķīgām radībā, kuras sauc par cilvēkiem. Es vienkārši dzīvoju tā kā man ir labi. Kas protams liek maksāt savu cenu:

Šodien Chirkainā par man izteicās: "Tu šobrīd esi tik apgarota, gaiša,.. mīļa, bet tajā pašā brīdī tāda dīvainīte - tādā ziņā, ka ...., bet tik interesanti tomēr arī, tomēr gribas Tevi nedaudz pavilkt no smaidīgā, bezbēdīgā balona augstumiem lejā un teikt... " (nu oa vidu un tālākais ir pārāk daudz domāts tikai man, lai daudzpuntes vietā izrunātos skaļi). Bet idejiski ir skaidrs?! Ne? Nu tad saprotamāks piemērs:

Zvans no Eļas:"Nu tad jau es Tev zvanīšu, kad būšu brīva, centīšos tā laicīgāk, lai Tu vēl vari paspēt sapucēties!"  (Nu ja tagad nav skaidrs, tad atsities pret ķieģeli)

Es nezinu. Pusstundu esmu pavadījusi daudz maz produktīvi, laikam varu atgriezties pie miega un cerēt, ka vairs nenāks tādi murgi galvā. Es īstenībā gribētu aiziet gulēt un pamosties vispār neko nedomājot. Es to būtu pelnījusi, es jau tā pārāk daudz domāju pa dienu. Kaut kad taču man pienākas atpūta?!

dzīve izdodas

Laikam jau tomēr būs jāatzīst, ka tas Mārtiņš tāds saprātīgs radījums bijis. Nu ir viņam taisnība par visiem simts... Draugus nedrīkst novērtēt par zemu..turpinājumam gan es piedāvātu divus variantus - ne vien tāpēc, ka galā tie patiešām var izrādīties draugi, bet arī visai saprātīgi, dzelt spējīgi kustoņi.. Ilgu laiku jau mokos ar bezmiegu,vakarā nevar aizmigt un no rīta jau ar atkritumu vedējiem reizē esmu nomodā. Un šorīt pamodos ar dzejoli galvā, kurš man cēli pie sienas stāv jau labu brīdi. Visu gan tagad neatcerēšos, bet iesākums bij- tas ir viegli būt nepieejamai... (jā,pie velna,tas ir sasodīti viegli un arī patīkami.) ok, jākāpj ārā no tramvaja, jāsatiek ģimene. :) Bet Tu smaidi šodien, jo rīt būs sūdīgāk!

if you love somebody put your hands up

Būtībā man nav uzradusies diža dzīves izpratne un nav notikusi graujoša personības maiņa pāris pēdējo nedēļu laikā. Bet es tomēr nedomāju, ka esmu bezcerīgs gadījums.

Vakar braucot no rīta uz mājām, īsajā ceļa posmā Centrs - Imanta, saskaitīju veselus 3 suņus kā zirgus. VESELUS 3!!! Un tad es sāku domāt, kāpēc man ir tāda fobija no zirgiem.. fuj, nē, no suņiem. Un varbūt tie suņi nemaz nebija kā zirgi. Bet mana fobija ir tik liela, ka arī suņi kļūst par zirgiem.

Un šodien ejot uz Andrejsalu - veseli divi mazi kvekršķi gāja aiz muguras. Tad es domāju - kāpēc vispār tādi zvēri izdomāti? Nē, nudien?!

Bij kaut kas vēl par ko es fascinējos.. bet vairs neatceros. Mani vispār pēdējā laikā daudz kas sāk pārsteigt. Piemēram, tikai tagad, pēc kaut kādu 6 mēnešu kopā dzīvošanas, esmu pamanījusi cik jocīgi Sieviete velk zeķes. Tagad es par to vienmēr smiešos. Bet tas ir TIK dīvaini. Tieši tikpat dīvaini kāpēc izgudroti suņi.
Vispār pēdējā laikā bieži esmu sākusi satikt ģimeni, varbūt tas manī rada tādu izbrīnu par visu apkārtējo pasauli. Jo parasti visi saka, ka mūsu ģimene ir dīvaina, nu vai vismaz savāda. (Par ko mamma vienmēr apvainojas un tētis cenšas izdibināt kas tad citiem ir tāds normāls kā mums nav.)

Un tagad es domāju par to, ka lieku komatus visur kur ienāk prātā, galīgi nepareizi. Laikam jau esmu sākusi pierast, ka mani kāds labo par manām interpunkcijas kļūdām.

Vēl es varu izstāstīt, ka tad kad man ir labs garastāvoklis, es klausos dīvainu mūziku. Es pat nesaprotu kā tāda mūzika ir tikusi ieksh mana kompīša, bet man patīk. Jā, reizēm var atļauties vairāk kā drīkstētu un mazāk kā gribētu. Kā man šodien teica - ja kaut ko dari nepareizi, tad dari to pareizi! (Saproti kā gribi.jā.)

just let it go

Kopš pēdējā ieraksta ir bez vienas dienas mēnesis. Bet nevarēju ļaut sev sagaidīt 15tā datuma rītu, kad ir "algas" diena, jo tad.. nu jo man vienkārši bija ko sev teikt šodien. Tikai nesen sapratu, ka mans mīļākais datums pavisam noteikti ir 15tais, modinātāja vietā sms no bankas, kas var būt labāks par to? (Pavisam noteikti ne sms par ienākušo naudu Tavā kontā, kuru patiešām esi nopelnījis)

Ak, jā, un pavisam nesen domāju par to, nu par to darba padarīšanu.. man bija jāpieņem nopietns lēmums, audzēt nagus vai atrast darbu... jebkurš manā vietā būtu izvēlējies to pašu ko es! Man pavisam noteikti ir garākie nagi manā mūžā. (Tas izklausās tā itkā tagad man viņi būtu sākuši tīties ritulī, ..vismaz tā es dzirdēju, viņi darot, kad ir pārāk gari. Bet patiesībā visu manu nagu audzēšanas karjeru vienmēr ir kaut kas izmaisījis - sākotnēji mūzikas skola un tad mana teorija par to kāpēc viņi jānogriež tā vietā, lai ļautu tiem tīties ritulī.. )

Jā, mana teorija ir diezgan idiotiska. Bet neskatoties uz to, viņa vienmēr ir darbojusies! Nu labi, ..līdz šim.. jo vai nu es tagad kaut ko par sevi nezinu, vai arī  visa mana dižā teorija bija parasta sakritība. Esmu diezgan pārliecināta par otro. Lai cik žēl man nebūtu atzīt, ka šai teorijai nav lemts kļūt pasaulslavenai.. eh.

Un beidzot ironizēt par savu eksistenci, varu sākt padomāt kā viss nepilnā (nu bez vienas dienas) mēnesī ir kļuvis savādāk (tā vislabākajā nozīmē). 13. februāris pavisam noteikti ir viens no maniem labākajiem rītiem līdz šim. Neskatoties uz to, ka pēc četrām dienām es ierados atpakaļ Latvijā gandrīz mirstoša (labi, pārspīlēju, man bija tikai visi iespējamie iemesli, lai vēlētos nobeigties turpmākās 2 nedēļas pēc atgriešanās), tās 5 nāvējošās (tīri burtiski, jo izrādās naktī NEPAVISAM nav silti tur uzturēties) stundas sasodītā stacijā, gaidot idiotisku vilcienu uz  Wurzburgu... bija tā 13tā datuma vērtas. Izkāpt no vilciena un redzēt pretī nākošu māsu ar karstu tēju un maizītēm.. Tā bija labākā tēja manā mūžā!.. labi, nē.. patiesībā tēja bija diezgan bezgaršīga.. bet es ar to samierinājos, kad beidzot dzīvajā varēju apskaut māsu, nevis iekš skype raksīt (hug), un dzirdēt viņas balsi un saprast, ka tur ir daļa no manis, kuru nekad nevēlos pazaudēt.

Nu jā, un pēc atbraukšanas atpakaļ sekoja nedēļa mājumājās, kuru galīgi neizbaudīju, jo biju pārāk aizņemta ar cenšanos izklepot sev iekšas. Vienu gan es paspēju izdarīt - saslimdināt savus radītājus. Tad nākamās nedēļas beigas tika pavadītas laukos, svinot krusttēvam dzimšanas dienu, klausoties, ka man draud drīza nāve, ja tā nenopietni attiekšos pret savu slimību un vispār cīnoties ar to, lai mani vēl nesāk saukt par Mārtiņu Freimani.. bet visādā citādā ziņā brīvdienas bija diezgan izdevušās.

Tiesa gan, tā es nedomāju nākamajā nedēļā, kad sapratu, ka esmu atkal uz miršanas robežas, turpināju savu izdzīvošanas misiju Rīgā. Un es teikšu, ka tā bija visai veiksmīga. Nu kā nekā es vēl esmu te. Atkal sāku apmeklēt fakultāti, izrādās nemaz tik daudz nebiju nokavējusi un satraukumiem praktiski nebija nekāda pamata.

Šis tas pamainījās Sievietes dzīvē.. Un es neesmu pārliecināta, ka esmu to viņai teikusi, bet esmu priecīga par viņas lēmumiem, ja viņa par to ir priecīga. Tas nedaudz var pamainīt kopējo bildi arī manā nākotnē, ..bet varbūt tas ir labi.

Nezinu cik ilga laika posms tagad iztrūks un vai maz atceros visas nedēļas līdz pagājušajai.. paga, laikam pat sanāk visas.. nu vienalga, pagājušajā nedēļā pie manis dzīvojās māsa. Tā bija laba nedēļa. Man patiešām patika. Mēs gan daudz ar Sievieti par to ironizējām, bet tas neskaitās. Neskaitot to, ka atkal sajutos kā dzīvojot ģertrūdē (kas ir kaut kas labs), beidzot, pateicoties Sievietes izcilajām zināšanām, nopirku jaunu telefonu, kā arī saņēmu savu iepriekšējās un nākošās dzimšanas dienas dāvanu. Tagad varu pateikt, ka tetovējuma taisīšanas sāpēs pavisam noteikti nespēj pārspēt meningītu vai lauzta pirksta sāpes mašīnas durvīs.. es patiešām biju gaidījusi kaut ko iespaidīgāku! Bet lai nu kā, tagad man ir par vēl vienu lietu vairāk par ko būt priecīgais katru dienu. Katrā ziņā varu teikt, ka laikā pēc atgriešanās no Vācijas viss ir gājis uz augšu.. un es šīs sajūtas nevēlos pazaudēt.

Un runājot par virsrakstu.. Nav jau ko nožēlot, ja neko nesaprot.. vai ne? Tad nevar dusmoties par to, ka nenožēlo, ja neko nesaprot. Vismaz tā es domāju tagad ..Un nedod Dievs, ja uzzināšu, ka saprata,.. izdarīšu visu, ko meitenēm ir nācies dzirdēt, ko būtu pelnījis. Bet tas jau ir cits stāsts.

Bet tagad ir "How i met your Mother" ēra. Un man pat šķiet, ka es pamazām sāku nodot visu laiku labāko seriālu "Friends".. thats all i can say.. ou, no, there is little bit more- don't play with another  feelings, because that's suck ... and event more -  it's really hurt..

so i checked out my life..

.. And thats what i find out -  it's still great!
Satiku beidzot māsu, vajadzēja pārciest ne mazums ciešanu, lai tas tiktu izdarīts,  bet nu jau 3 dienas baudu labāko daļu no tā visa. Šķiet, ka izbaudu vairāk vienkārši būšanu kopā ar viņu, ar viņas draugiem, runāšanu, vnk chiloshanu and smth like that, vairāk kā būšanu Vācijā..
Jo apzinos, ka atgriežoties mājās visam atkal būs jāieiet vecajās sliedēs,(un pat vēl vairāk, ir jādomā kaut kas tālāk par savu pastāvēšanu, bet tas jau ir cits stāsts) es būšu Rīgā, viņa būs Madonā,.. un pat, ja viņa būs Rīgā, tas vairs nebūs kā agrāk, kad dzīvojām kopā, tagad mēs varēsim tikai satikties laiku pa laikam..
Izbaudu laiku būšanu kopā ar viņas draugiem, man gribas iepazīt cilvēkus, kuri viņai pa šiem pieciem mēnešiem ir bijuši gluži kā ģimene. Ak, jā, un vēl es pirmo reizi mūžā (like realy realy first time ever!) izbaudu iepirkšanos (man pat radās sajūta, ka tā nav nāvējoša padarīšana).
Veselas divas dienas pēc kārtas man bij shopping time. Pirmajā dienā neuzņēmu laiku, bet man šķiet tas nevarēja būt diži ilgāk kā otrajā dienā.. bet otrajā dienā vairāk kā 3 stundas paskrēja vnk nemanot.. (smth like - paskatījos pulkstenī pirms piecām  minūtēm un tas rādīja tieši stundu mazāk) Jā, nu 3h nav visa diena, bet ņemot vērā faktu, ka man riebjas izrunāt pat šī procesa nosaukumu - tas bija kaut kas sasodīti varonīgs!
Un pie reizes es pavadīju labāko Valentīndienu savā mūžā! Zini to sajūtu, kad pirms tam domā - ou, fuck, man būs jādara lietas, kas man vnk tracina, bet apzinies, ka tas ir jādara, bet tad, kad Tu jau esi procesā, Tu saproti - hej, es patiešām to izbaudu! (ok, its sounds a little bit... khm, .. interesting. but i was talking about shopping!)
Ak, un man bija vēl viena forša jušana. Kad Tu par kādu cilvēku esi dzirdējis tik ļoti daudz, bet nekad mūžā neesi viņu saticis.. un tad Tu viņu satiec. Ir sajūta itkā Tu patiešām viņu pazītu. Un bezmaz vai rodas sajūta - hej, kpc viņš uzvedas tā itkā mēs būtu svešinieki?! Jā, man bij tā sajūta vakarā, kad satiku Zanes labu draugu Jacob. aaa,aa, un vēl ir tā sajūta, kad apstiprinās stāstītā patiesums, tobiš, Tu pats pārliecinies- yes, thats realy true! Arī to sajūtu es dabūju.
Es nezinu kas vēl. Laikā, kad atslābstu no runāšanas, klausīšanās un uzmanības koncentrēšanas vispār jel kam, uzreiz sāku domāt par skolu. Tur nav nekā, ko es patiešām esmu nokavējusi, iekavējusi, nenokārotojusi vai ko tmldz (nekas tamlīdzīgs kā vidusskolā, nedēļas laikā 13 ieskaites jānokārto vai kad pēc atgriešanās no UK 3 dienu laikā jāsamācās ķīmijas eksāmenam).. bet laikam tur ir kaut kas, kas mani satrauc. Un es centīšos to pēc iespējas ātrāk saprast uzreiz pēc atgriešanās.
hmm, vēl es sapratu priekš sevis un citiem, kas ir labākā daļa no atrašanās manā situācijā - u know, jūnijs: bakalaurs kabatā, kredīts arī. Un brīdī, kad es sapratu, kur slēpjas visa burvība, es patiešām sajutos brīva un laimīga. Tā bija tik nežēlīgi laba jušana! oh. es aizbraukšu atpakaļ un to izlikšu uz savas sienas, tam vienkārši tur ir jābūt. i mean, tā ir vienkārši visa atslēga pilnīgi, pilnīgi visam!
Dzīves jēga IR tiekties pēc sajūtām, kuras alksti un tās izbaudīt.
Its realy so simply! u just need believe it ;)

stick tight

Līdz matu galiem droši - tā kā ir bijis, nebūs vairs nekad. Vakar ar chiibaino spriedām, ka īstenībā visādi ir gājis (nenormālā gudrība), bet nekad nepienāks brīdis, kad kaut kas no tā visa uzspiedīsies uz repeat. Vakar viņa mani centās dzīt stūrī entās reizes jautājot - a ko Tu darīsi jūnijā ar to savu bakalauru kabatā? Nu ko? Uz ko es viņai atbildēju - es nezinu, un tas ir tas foršākais!

Kaut kā vienalga. Ir labi, pašlaik tiešām ir labi. Man nav nežēlīgie dzīves plāni, es neapsolu sev zvērīgus solījumus. Es par saviem sapņiem, iegribāt un plāniem runāju, daudz runāju, pārāk daudz. Paldies Dievam, ka man ir tik sakarīgi draugi, kuriem es vēl neesmu apriebusies (nu vismaz pagaidām viņi netēlo, ka iekrīt agonijā vai letarģijas lēkmes, kad viņiem kārtējo reizi no manis jādzird- .. bet es gribu ļer ļer ļer..). Es runāju daudz, un daru maz. Bet tieši tā ir tā lieta, ko es esmu mācījusies - runāt.

Rīt pēdējā brīvdiena pirms pēdējā cēliena sauacamajā akadēmiskajā dzīvē. Bakalaura darba vadītāja mani ir konkrēti uzmetusi, aizsūtīju, ka esmu priekšaizstāvēšanā saņēmusi 8 un vēlos pie viņas tikšanos saistībā ar darba labojumiem un viņa vienkārši uzmet. Bet tas tā, tur viss būs tsokej, jo man nenormāli tīk par ko es rakstu un tas ir tas labākais.

Ak jā un laikam vispār ir pēdējais brīdis, lai sāktu skaitīt dienas, stundas, minūtes un sekundes, kad beidzot pienāks tas brīdis, kad satikšu māsu. Labi, līdz tam vēl ir jāpārdzīvo veselas divas lekcijas fakultātē (jā, lekciju grafiks šogad īpaši saspringts) un tad sasodīti garš brauciens kopā ar savu vienreizējo un neatkārtojamo brāli (paldies Dievam, nu vai arī vecākiem, ka viņš ir tikai vienā eksemplārā). Bet nu tas vienalga ir to vērts.

Vispār es saprotu, ka man brīvdienas ir bijušas par garu, gandrīz pusotru mēnesi vienkārši čiloties apkārt pat priekš manis ir nāvējoši. Kaut kad gan man tika izteikts priekšlikums kā šo nepilnību labot, citēšu: "Klau, Tev nav radusies vēlme atrast darbu?". Bet man šis ieteikums nepatika. Nu tas tomēr rada zināmus apgrūtinājumus, u know.

Un man pat laikam nav par ko sūdzēties, dīvaina parādība. Es pat neteiktu, ka manas prasības/iegribas pret savu dzīves kvalitāti ir kritušās vai mazinājušās, es vienkārši tās visas izpildu. Gandrīz vai pārsteidzu pati sevi.

Vēl kas, man teica, ka man vajagot piešķirt ordeni, es biju publiskā pasākumā un man pat tur neriebās. Es pat teiktu, ka pavisam ne riebās. Un un vēl, es pirmo reizi mūžā esmu kļuvusi par vecāko māsu. nenormāli kruta jušana, nu īstenībā jau nē. Patiešām, patiešām laba sajūta ir tā, ka Tu jūties iederīgs un zini, ka Tu kādam nozīmē to pašu ko viņš nozīmē Tev. Un man riebjas skype, viņš liek uzsvarus tur kur nevajag un liek intonācijas savādāk nekā otrs to ir domājis (jā, pie visa vainīgs ir viņš - skype.).

Īstenībā es vispār pēdējā laikā smagi laužu sevi, sākot ar to, ka pēc nepilnu divu gadu solīšanas beidzot aizbraucu ciemos pie Evitas uz Liepāju, tas pat varētu kļūt par ieradumu. (Protams, ja viņai par ieradumu nekļūs ieslēgšana cietuma karcerī un suņu rīdīšana.) Un par ordeni runājot, publiskie pasākumi vispār ir kaut kas trakāks par sarkaniem ēdieniem (kuriem vispār ir kaitinīgi skatīties virsū), bet arī to es paveicu. Krč nenormālā varone tagad ies izdarīt vēl vienu varoņdarbu - noskatīties seriāla pēdējo sezonu.

viss šodien būtu citādi

Jušana itkā būtu mirklis pirms mūžības. Ir forši, labi, patīkami un reizē arī nē. Vairāk kā nedēļu plivinos riņķī - Liepāja, Ventspils, Pūņas, un rīt atpakaļ mājas.. Un zini kas ir? Man nepietrūkst mājas. Man nepietrūkst mana vienvientīgā gulta, mazā, pat nedaudz piemīlīgā virtuve, gudrībām pārpilnā siena... beidzot ir radusies sajūta, ka mājas ir tur, kur esmu es. Bet tomēr apzinos, ka jau rīt, atgriežoties būs sajūta - ejiet dirst, šī ir mana vieta, un es te būšu!
Liepājā beidzot, pēc 7 mēnešu sazvanīšanās, atkal satiku Evitu, bija sajūta, ka neesam tikušās tikai dažas dienas.. Tas cilvēks pārbauda manas saprāta robežas no jauna un jauna. Viņa to sasodīti labi māk. Un tieši tāpēc viņa vēl nav izmesta no manas dzīves. ha.
Un tagad jau pāris dienas mitinos Pūņās. Te ir manas mājas nr 3. un 4. Laiks maina sajūtas, atnāk kaut kas jauns, un beidzot, beidzot es no tā visa sajūtu kaut ko vērtīgu, cenšos izšķetināt sev vajadzīgo garšu. Patīkams brīdis pirms atklāsmes.
Kaut kā vispār liekas, ka pēdējā laikā viss viegli nāk. Nekad neesmu bijis ģēnijs, nekad neesmu darījusi vairāk kā nepieciešams pēc minimuma.. bet tie saucamie augļi atnāk paši par sevi un man pat no tiesas liekas, ka nepelnīti. Tas laikam nozīmē, ka es daru kaut ko savā dzīvē pareizi, esmu pagriezusies uz pareizo pusi, esmu izdarījusi kaut ko sev vērtīgu.
Tagad ir mirklis pirms izelpas, kad jūti - būs forši, bet ir bailes, ka neizdosies atkal ievilkt elpu.. muļķīgi? kas par to. es izelpošu, sajutīšu gaisu, ieelpošu un atkal no jauna baidīšos.. nezinu kam ir jānotiek, lai bailes pazustu. Bet es uz to eju. :)

laika perspektīva

Zimbardo šo jēdzienu izmantoja, lai skaidrotu tās ietekmi uz cilvēka rīcībām un lēmumiem. Kas jebkurā gadījumā ir saistītas ar visiem vairāk vai mazāk zināmiem faktoriem:

• negatīva pagātnes pieredze
• orientācija uz nākotne
• tagadnes hedonisms
• pozitīva pagātnes pieredze
• tagadnes fatālisms

Nu riktīg kruts chalīc. Tad nu no tā visa tagad arī spriežam par savām rīcībām. Un es arī tagad spriežu...


Subjektīvā dzīves pieredze ir tas, kas pieder man, un nu neviens tur neko nevar mainīt. Tas, kas mani atšķir no citiem, ne tikai šī attiecīgā dzīves pieredze, bet arī tas, kā es ar viņu operēju tālāk, ko es ar viņu iesāku, kā izmantoju vai neizmantoju.
 
Pavisam nesen izteicu tādu varbūtību - patiesībā es nemaz neesmu tik dīvaina kā mani pataisa, vienkārši es no savas pieredzes mācos savādāk nekā citi. Jebkura mana tagadēja vai agrāka darbība, jebkurš process ir savietots laika līknē, kas lielākā vai mazākā mērogā parāda noteiktu laika likumsakarību. Kāda ir mana laika likumsakarība? Varbūt tāda, ka es ik pa laikam palieku cilvēcīga un tad atkal no jauna atceros- eh,cik sasodīti labi tomēr ir attieksme ManVienalgaIrVienalga. Bet, lai nu tas paliek.. tālāk, spriežam tālāk...

Mana dzīves pieredze, ir mana pasaule, manu pasauli veido manas pieredzes struktūra, kas patiesībā nosaka manu uzvedību. Nu tas ir pavisam vienkārši, ja konkrēts notikums nenotiktu tagad, bet būtu noticis agrāk, tad pavisam noteikti, es būtu rīkojusies savādāk gan tajā situācijā, gan tajās, kas notika pēc tam. Būtu cita pieredzes struktūra, jo būtu cita mana pasaule.




Es īsti neesmu pārliecināta vai ticu liktenim un tādām lietām, bet tas ko es zinu, ka man līdzi visu laiku seko mans dzīves saraksts, kuru nosaka dažādi dzīves periodi. Nav teikts, ka mani dzīves periodi sakritīs ar citu dzīves periodiem, tādā ziņā, ka var atšķirties kārtība kādā tie sekos viens otram. Bet katram dzīves periodam ir lietas, ko cilvēks piedzīvo, un tur nekā nevar darīt.
Šo rakstot es domāju par to, ka bij saruna, kurā izteicu - zini, man liekas Tu ej uz turieni, no kurienes es nāku.. Un tajā mirklī man bij tā jušana - es reiz biju, kas Tu esi, Tu reiz būsi, kas es esmu.


Kaut arī mums dzīves pieredze būtu bijusi līdzīga vai pat vienāda - mūsu pasaules vienalga atšķirtos. Jo mēs taču esam tik dažādi! Katrs mācās no savas pieredzes savādāk, ja vispār protams mācās..


Laikam jau tām visām domām pirmsākums (ne tas,  kur Leonardo galvenajā lomā) ir māsas teiktais par to, ka viņasprāt esmu mainījusies viņas prombūtnes laikā.
"Vien paskaties uz savu akadēmisko dzīvi. Pirms kāda laika Tev bija pilnīgi vienalga, kas notiek un Tu bijis mans depresīvais māšuks, kuram piekāst visu pasauli. Šķiet ļoti, ļoti daudz kas ir mainījies..." 


Un tas, kas man ir jāatzīst, ka patiesībā nav īsti cilvēka, kurš objektīvi to spētu novērtēt. Jo līdz ar māsas aizbraukšanu, viss izmainījās, visa pasaule apkārt, cilvēki apkārt. Tāpēc, man jāsaka, maini izmainīji Tu, mās.
 Vai tas ir bijis pozitīvi? Pēc māsas viedokļa- jā. "Tev ir parādījušās cilvēciskas jūtas. ha. ha. "


Un reizē ar to nāca jauna atklāsme, ka mēs ar savām dzīves pieredzēm tomēr kaut kādā ziņā esam operējušas līdzīgi, jo parādās vienādas attieksmes:
"...respektīvi, man diezko nepatīk tajās cilvēcīgajās jūtās , ka parādās pašā kaut kas salkans, kad gribas to mīlināšanos...neticami, ka citi cilvēki man tiešām nozīmē tik daudz. Tas nedaudz biedē, man patika tomēr domāt, ka neesmu iespaidojama un varu kā tanks tikai iet uz priekšu." <--nu es teiktu nedaudz vienkāršotā veidā izteiktas manas domas par to visu. Bet pie velna, to saka mana māsa. ha. 



Laiks maina domas, laiks maina visu.
Laiks liek parādīt pat visrūpīgāk slēptās attieksmes.. 
Tas vai Tu pamanīsi šo otra cilvēka attieksmi, ir Tava izvēle. Tur nav attaisnojuma, ka tā bijusi nepamanāma. 
Jo tas nav iespējams. 
Vai nu Tevi tas nav interesējis vai arī Tu esi idiots.

tā vietā, lai saietu sviestā..

Zin kā ir, totāli jūtamas pārmaiņas, un galvenais, ka ne jau es viņas taisu.
Bet tas ko es nosolos izdarīt- pārtaisīt izskatu, tas ziemas fons jau sēžas.

Tas būs tas, kur teikšana būs man.
Savādāk visas citas lietas notiek vispār man nekontrolējot. Jā, pie velna, es gribu kontrolēt savu dzīvi un savu apkārtni. Un man pie kājas, ka Tev tas liekas smieklīgi.

Un vispār cilvēki paliek dīvaini.
Tas, ko es cenšos darīt, pilnīgi viņus neiespaido, un viņi kļūst arvien pretīgāki.. nu tādi.. laikam draudzīgāki. Nu tā, ka pilnīgi sēžas.

Tik sasodīti nelāgi jājūtas, kad Tu centies kādam smagi uzkraut flīģeli uz galvas, bet viņš tā vietā, lai pasūtītu Tevi aiz polārā loka.. cītīgi komunicē un vēl uzteic par labi pateiktu frāzi. Nu vnk kas notiek? (Gustav, kas ar mani,kas ar mani? Vai arī- kas ar viņiem?!)

Man šodien pateica - a varbūt viņi nezin, ko Tu gribi un ko Tev tagad vajag, jo nu Tu esi dīvaina un tas ko Tu tagad te gribi ir tā kā visai neierasti.. (nē,man nav sado-mazohistiskas fantāzijas,kuru izpildei ir nepieciešama palīdzīga roka).
Un godīgsakot es nesaprotu, kas manām vēlmēm ir tik dīvains?

Es gluži vienkārši nevēlos, lai cilvēki lien manā dzīvē neaicināti. Nu Hello-jelō!- Tu te neesi vajadzīgs!
Man ir labi tā kā ir, un es nu dien (ash sirdi uz rokas uzlikt, nu vai arī roku uz sirds) nevēlos pārmaiņas. udersandings? -nāt.i know.i see.

Lai nu kā, man ir pat sava jaunā gada emociju karte, ar kuru es tagad varen lepojos (būtu vista, pus gadu par to vien visiem kladzinātu). Un pārējais patiesībā ir otršķirīgs.

Rīt, nu vai arī teiksim- pēc 6h ir mans pēdējais eksāmens manā pirmspēdējajā sesijā manā bakalaura cilvēka mūžā. Un ja manas rōzā, tpfu bļeč, oranžās sienas būs ar mani, tad 1dien iesniegšu nodaļā bakalaura darba teorētisko daļu.

Šodien mana dārgā meitene man iemācīja būt nedaudz gudrākai un es apguvu funkciju- pievienot video. Tad nu saņem manu prieku.