krioskopiskā konstante

Brīdī, kad ne tikai neatceros šīs iestādes paroli, bet pat vairs nejēdzu atrast opciju, kur paroli vadīt, saprotu - tas tā nevar palikt. Pa lielam (jā, es lietoju vienu no 10 bezjēdzīgākajām gada frāzēm) ir pārgājusi gribēšana apraudāt visas pasaules bojāeju skaļā balsī. Vairāk piekopju to darīt privāti. Jeb kā šorīt secināju - man priekš tā ir draugi. Bet pat neskatoties uz šī burvīgā fakta esamību, šis rīts izpelnījās tieši tik lielu nozīmīgumu, ka dabiskā tieksme izspraucās cauri visām jaunapgūtajām sociālajām uzvedības normām, un galvā rakstīju entās frāzes kā definēt šo rītu un kā izteikties par notiekošo. Tam visam tikai loģisks risinājums bija atrast vietu, kur to izlikt. Citā variantā būtu piekopusi fantastisko cilvēces brīnumu - īstu draugu būšana (Tu esi mans draugs un Tev ir jāklausās visi draņķi ko es runāju, jo es Tavā labā darītu to pašu). Pat jau biju izdomājusi tam ideālu upuri - cilvēks no kura ar lepnumu esmu apguvusi naidiņa mākslu un līdz pat šodienai kopīgiem spēkiem cīnamies ar vispasaules tizlumu, - kad tiekamies, noliekam visu, kas kustas un nekustas. BET sapratu, ka tāda socializēšanās man sanāks tikai vakarā, un līdz tam laikam nevarēju pieļaut, lai kāda no manām ģeniālajām frāzēm pazūd nebūtībā, tas būtu nepiedodams grēks pret pasaules uzlabošanas projektu.
UN TĀTAD BEZ GARIEM IEVADIEM..
Vakar vakarā, neskatoties uz mokpilno atvadīšanos no sava mūža vīrieša (jā, man tāds ir, un es ar to sasodīti lepojos un esmu laimīga), aizbraucu ciemā pie Cukurdupsīša jebšu Sanitas. Vakara plānā tika iekļautas tādas valstiski svarīgas nodarbes, ka pilnīgi aizliegts skaļi teikt, vienkāršiem vārdiem sakot - meiteņu vakars. :)
Lieki teikt, ka vakars izdevās lielisks, jo tās taču esam mēs! :D Pat neskatoties uz to, ka abām pirksti pielīmēti pie telefoniem un smaids abām nenormāls, izdzirdot sms signālu, tas laikam saucas - aizņemto meiteņu būšana. Nekad neesmu tik bieži lietojusi kāda cilvēka vārdu kā tagad sava vīrieša, un tāpat arī neesmu tik bieži dzirdējusi cita cilvēka vārdu kā tagad Sanitas vīrieša. Jebkurā gadījumā mēs viena otrai uz nerviem nekritām, sadalījām proporcionāli laiku svarīgo notikumu iztirzāšanai un risināšanai. Vakara nobeigumā Rū skandināja fragmentu no Tobago un pārlaimīgi smaidīja (kas arī šobrīd tiek pieņemta par normu un netiek atzīmēta ar pshiterapeita apmeklējumu visiem, kuriem to nācies redzēt). Trijos vārdos sakot - vakars bija foršs.
Un tad nāca rīts..
Manai lieliskajai draudzenei ir tik spēcīgs raksturs, ka celšanās piecos no rīta, sēšanās vilcienā sešos un atrašanās darba vietā pusē astoņos no rīta - tā ir ikdienas sastāvdaļa. Taču lieki teikt, ka man tas ir "noraujmanroku,betneliectāciest" tēmā ierindomajams notikums. Man gan tika vismaz miljons reizes piedāvāts braukt vēlāk, lai izguļos un braucu tā, lai esmu tieši uz darbu, bet man nezināmu iemeslu dēļ tomēr izvēlējos neizkāpt no savas komforta zonas un netirināties Ogres ielās viena pati, tā vietā varonīgi cēlos neiligi pēc pieciem, lai brauktu kopā ar Sanitu. No manas puses šī agrā celšanās tika piemirsta līdz pat brīdim, kad bija jāuzstāda modinātājs un tas, protams, notika ap pusē trijiem.. un tad vēl tā apziņa - pusē desmitos jābūt darbā, un līdz septiņiem vakarā jāstrādā..
Bet nu varone jau nebūs varone, ja nebūs ietiepīga līdz galam. Uzreiz pēc modinātaja signāla zvana biju augšā kaujas gatavībā, viss noritēja bez starpgadījumiem, ja neskaita to, ka kādu brīdi nevarēju saprast kāpēc ir neliels neērtums, to noskaidroju nostājoties pie spoguļa - aizmirsu uzvilkt vienu zeķi un sala pēda. Nu ko tur nogurušam cilvēkam pārmetīsi!
Ceļš uz Rīgu foršs. Tarkšķēšana abām diži nebija prātā, vēl jo vairāk, no rīta noskaidrojām, ka abām ir "manvissriebjas" stadija. Tad nu sprandas izlaušana notika visai ātri - aizmigu skatoties telefonā. Vispār vilciens ir foršs, kad viņš ir silts, nav man liela naida pret viņiem. Nepilnas piecminūtes vēlāk, pēc mana šī rīta redzējuma, jau bijām Rīgā. Abām forši, acis kā pogas, besis kā zilonis, bet nu atvadās un katra uz savu pusi prom.
Nezin kādu paranormālu radību ietekmē biju ietiepusies un izdomājusi, ka mājās braukt nav jēgas. Galu galā ir jau gandrīz septiņi! Un man darbā jabūt pusē desmitos! PHE..sīka vienība! aha.. Cēli sāku savu gājienu uz Origo Rimi pusi, kad ieraudzīju, ka viņi strādā tikai no septiņiem. Nu kā pie velna es to varēju zināt?! Pa to laiku jau biju paspējusi nosūtīt kolēģei sms ar jautājumu vai kādam būs dziļš naids, ja patirināšos veikalā, jau biju izdomājusi labu guļvietu.. neilgi pirms septiņiem saņēmu atbildi - vari, no pusē deviņiem.. trīs sekunžu skrējiens cauri smadzenēm - vai es šodien jūtos tik garīgi stabila, lai pusotru stundu brīvprātīgi pakļautos morālai degradācijai, un pieņemu iespējamību, ka varu pakļaut sevi reālām briesmām, aizmiegot uz kāda no soliņiem.. Kamēr gāja manas trīs sekundes, tika atvērti dižie Rimi vārti - patiesībā šī skata dēļ bija vērts celties - divi apsargi no iekšpuses lielā cēlumā nesa draņķa vārtu atslēgu un tad vēl lielākā cēlumā sāka vērt viņus vaļā. Savukārt cilvēki kā zombiji jau bija sastājušies pie pašiem vārtiem un brīdī, kad varēja redzēt gaismu tuneļa galā - pirmie no zombijiem jau sprauca savus bezdvēseļu ķermeņus Rimi apartamentos. Pilnīgi kauns palika, kad sapratu - esmu viena no viņiem. Bet tas skats kādā iekārē viņi visi devās tajā virzienā bija tik liels, ka nespēju atturēties - aizgāju līdz suvenīrveikala stūrim, apmetu ap kāju, skaļi noteicu - DA NU LABI! un gāju uz mikriņu. Biju sakauta! Viss mans dižais plāns nomira līdz ar zvanu Sanitai - es braucu mājās, vairs nebūšu tik slinka, redz pie kā mani tas noved. Varēju taču vēlāk braukt, nevis slinkot un baidīties, ka, ja būs jābrauc vienai, tad uzmetīšu mīksto darbam, - kas, protams, nekad nenotiktu!!! (ok, balstiņa galvā saka - Tu pati noticēji, tam ko tikko pateici?!).. vai vismaz viss tas rīta celšanās process pavisam noteikti būtu daudz kārt grūtāks, jo nebūtu neviena,kas parāda piemēru.  Lai nu kā.. es atzīstu, ka mans slinkums manai personībai nepiedienas. VĒL ne. Jo izsecināju, ka neesmu vēl pietiekami gudra, lai varētu atļauties būt tik slinka, jo manā plānā tomēr rodas daži errori. BET JŪS VĒL REDZĒSIET! :D Apsolījos vairs nebūt tik slinka un saņemties.

Kā vakar dr.Hauss teica: "Ar runāšanu zivij kājas nepieaudzēsi"

Vispār episks arī bija brauciens līdz mājām un pēc tam braukšana atpakaļ, bet man pietrūkst šobrīd tā lieta, ko sauc par iejūtību, lai spētu par visu izteikties pietiekami adekvāti un kādam nebūtu par mani jāsaka - nu kā jau Rū.. tāpēc to daļu izlaidīšu. Pēc pusē astoņiem biju mājās, nosūtīju ziņu Cukurdupsītim, lai mani pamodina pirms deviņiem un fiksi aizmigu. Atkal pēc piecām minūtēm - kad pulkstens rādīja neilgi pirms deviņiem, saņēmu zvanu no savas uzcītīgās draudzenes, kurai atbildēju šķiet kaut ko necenzētu, piedod mīļā. Bet zvans bija pietiekoši uzmundrinošs, lai būtu kājās un pusē desmitos atrastos darbā.. un tā nu ir nedaudz pāri vieniem, vēl ir jāstrādā nepilnas sešas stundas. Un es nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās, lai varētu atkal redzēt, dzirdēt savu lielisko vīrieti, izsūdzēt savu diženo sāpi un atzīt savu sakāvi arī viņam, jo nevienam citam es to skaļi neteiktu.