i was born intelligent,but education ruined me

Pa visu šo bezgala īso nedēļu ir tapusi tikai viena verā ņemama atskārsme-
ir kkur jāiet,lai rastos jauns atskārsmes. Nav diez ko gudri,bet tomēr..
Vispār jūtos diezgan apgaismota, vismaz pagaidām šī sajūta vēl kkur dziļi iekšā sēž.Bet varu derēt, ka pēc vēl vienas lažošanās dienas es spētu aizmirst ne tikai to iekšējo dzirksteli, bet arī iemeslu kāda velna pēc es dzīvoju bedrē. Katru dienu to aizmirstu.
Paņemu rokās plānotāju un skatos, kā šonedēļ esmu dzīvojusi-
līdz 3dienai mans lielākais prieks bij agrā rīta stundā atvērtais Narvesens,kad bez liekuļošanas, nopērkot visu vajadzīgo,pārdevējais sirsnīgi pateicos un viņa atbildēja ar iedvesmojošo frāzi:"Jauku dienu!" Tas uzreiz 7minūšu gājienu līdz pieturai padarija priecīgāku. Bet trešajā dienā šo sajūtu nomainija kaut kas grandiozāks,pat varētu teikt ar lielo "G". Entajiem cilvēkiem esmu nosolijusies, kad salikušu visu pa plauktiņiem, tad pastāstīšu. Tagad īsti vēl nezinu kurā posmā esmu apstājusies. Nevar saprast ko tieši man ir slinkums darīt. Varētu teikt,ka domāt, bet tas būtu pārāk rupji teikts [pieņemot to,ka visi zin-nedomāt māk tikai 137 gadus veci mūki un varbūt vēl kāda unikāla radība.]
Bet vienā vārdā sakot, 3diena bija savādāka nekā citas dienas. Ne tikai tāpēc, ka atļāvos pakavēties visās lekcijās [precīzāk- abās].
4dien, pat nezinu kā tas izdevās, biju uz filmu "Maikls Džeksons.Tas arī viss." Kā izteicās man tuvu stāvoša persona,- nu otro reizi gan es neietu. Bet nu kopumā jau nebij slikti. Nu ja pa lielo ņem,tad kas vainas ar savu nāvi vēl normālu biznesu sabielzt. Atnākot mājās, pat atļāvos viņa dziesmas paklausīties, viena pat iepatikās. Ne tik ļoti, lai būtu manā rīta "uzmundrinošo" dziesmu listā, (vēl neesmu dzirdējusi labāku dziesmu šī lista pirmajai vietai kā All American Rejects- Gives You Hell) bet tomēr jau nesliktas.
Jau kopš 4dienas gatavojos divu grāmatu lasīšanai un vienas prezentācijas taisīšanai, tā arī neesmu sagatavojusies. Paskatoties plānotāja, sevi mierinot,varu teikt- ka nākamnedēļa ir labāka par šo.
Vakar ieritinoties siltā segā ar tējas krūzi rokās, piedzīvoju ļaunāko murgu- aizmirsu paņemt TV pulti. Nu dien briesmīgi. Bet es tiku ar to galā tikpat viegli kā manikīre ar nolauztu nagu.
Vakara turpinājumā mani centās piedabūt vilkt savas miesas ielās, taču es pretojos ar argumentu, ka man tas nepatīk. Uz jautājumu- tu tur esi bijusi? [nu ne jau ielās,bet konkrētā iestādē], es atbildēju- Nē,un tapēc man tu nepatīk. Tas gan man likās vismuļķīgākais aizbildinājums kādu es spēju izdomāt, taču apbrīnojamā kārtā ar to pietika, lai man liktu mieru.
Tiesa, pēc pāris minūtēm es sāku izjust dziļu nožēlu par to, kā var apmierināties ar tik nožēlojamu aizbildinājumu, taču mans lepnums bija pārāk liels, lai vaicātu:"ēe,cik daudz laika man ir lai sataisītos?"
Tā nu es sēdēju pie sevis un domāju vai tiešām es esmu palikusi par tik lielu nūģi, kādu es dzirdēju izskanam no blakus istabas mani esam. eh kas zin.
Bet šodien esmu nedaudz priecīgāka, jo vakardienas pasāciena sekas es nespētu labāk raksturot kā- vēl ūdeni?
Bet būtībā ļautņi, nestāstiet citiem par savām problēmām, jo 70% no viņiem tas neinteresē un atlikušie 30% par tām priecājas. ;)

Rīt būs trešdiena, bet šodien vēl nav trešdiena.

Es jau sen zināju,ka vārdā A.L.U.S. slēpjas kaut kas īpašs.
Audz
Liels
Un
Stiprs
Tagad mana pārliecība tikai vairojas,bet es nešaubos,ka ir kas vēl neatklāts.Iespējams,tas slēpjas tajās 2L pudelēs,ko no rītiem varu manīt uz ielas,kad izbrienu vēl miegaina ārā. Sievietei,kurai ir tā laime, viņas svākt,tajos brīžo izskatās vēl nelaimīgāka kā es.
Šonedēļ sāku pārbaudīt ar cik stundām man pietiek gulēt,lai no rīta justos kā cilvēks. (vienmēr esmu gribējusi zināt kā tas ir 7njos no rīta.)
tātad pēc 1dienas secināju,ka ar 2h ir par maz.pārsteidzoši.No rīta knapi lekciju nosēdēju, toties mājās atbraucot varēju kaut 100 darba sludinājumus izlasīt,bet miegs nenāca.
pēc 2dienas secināju,ka 6,5h ir kkā neīsti. vai nu par daudz,vai par maz.
rīt pārbaudīšu vēl vienu versiju.
Šodien biju varone uz goda.i ēst sataisiju,i veļasmašīnā podziņu neaizmirsu piespiest. un vēl piedevām dzīvokli izmazgāju. Vot sēžu un domāju, par ko gan viņi reklāmā muld,"Dārgi būt varonim", nu nemaz nebij dārgi.pat ne grūti.
trešajai dienai nedēļā nebij ne vainas.vienīgais skumji,ka tagad aizejot uz pieturu pat negribot rodas vēlme ātrāk iekāpt riebīgajā,piebāztajā zilajā autobusā.
šodien es piekrītu Linkolnam :"Cilvēks ir tik laimīgs, cik pats to vēlas."