Un tā viņa domāja - palikt nozīmētu varonību vai gļēvulību? Varonei palikt darbā, ciesties un darīt, raudāt un cīnīties.. vai gļēvi padoties un aiziet. Vai tomēr - Varonei aiziet, izkāpt no savas komforta zonas un dot sev iespēju sameklēt vietu savai sirdij, nevis naudas makam, jo galu galā - viņa vēl bija jauna, viņa vēl to varēja atļauties. Vai atkal gļēvulei baidīties atteikties no stabilas, bet tomēr sirdij tālas ikdienas, kuru dzīvot naudas dēļ.. Tad kas ir kas?
Viņai vajadzēja viedokli. No sev svarīgiem, īpašiem cilvēkiem, jeb kā viņai patika teikt - no savas reprezentatīvās grupas. Sirdsbalsij viedokli viņa prasīja pēdējo, jo zināja, ka tas viņu sagraus. Viņš vienmēr zināja kā pateikt to,ko viņa jau sen domāja, bet baidījās pateikt sev skaļi. Tieši tāpēc viņi bija viens otram sirdsapziņas vietā. Sāpīgi, bet godīgi. Viņi varēja dusmoties, kliegt, ārdīties, bet ar nosacījumu - tikai katrs pats uz sevis. Jo tas, ko otrs bija pateicis - tā bija viņu kopējā patiesība, tas ko viņi zināja viens par otru, taisnīga un nemainīga, ļoti īsā laikā iepazīta un izprasta, bet tik spēcīga, kā būtu izturējusi mūžības divas, bet patiesībā ilga tikai trīs vasaras vai divas ziemas.
Nekad neprasi viedokli nepareizajiem cilvēkiem par nepareizajām lietām. Nejautā, ja vien Tev nav pārāk daudz brīva laika un lieku nervu šūnu.
21.gadsimta skrējiens, cilvēk. Tas ir Tavs skrējiens. Skrienot sevi nepazaudē
