Nu dien ir uzkāpis tāds miera režīms, kas ir visai neierasti priekš manis un piedevām vēl tik ilgi saglabājas, ka pat baisi paliek. Nesaprotu, kas ar mani notiek. (Tagad ausīs skan Gustavo-kas ar mani,kas ar mani)
Esmu ievākusies citā dzīvoklī, beidzot esmu tikusi prom no nemīlīgās Tvaika ielas auras. Jaunais atrodas 12min attālumā no skolas, ka patiesībā ir vairāk nekā diezgan forši. Un mums ir oranžas/pelēkas tapetes, kuras izlīmējām pašas (nu ok, ok, Ginta ar tēti izlīmēja). Un vēl mums ir zils paklājs. Kopumā viss ir ļoti labi :) vēl nodarbojamies ar "smukā plaukta" iekārtošanu. Jo redz izrādās, ka smuku mantu mums nav nemaz tik daudz. :D
Nu svarīgākais no tā visa ir tas, ka 18 kvadrātmetros dzīvoju kopā ar draudzeni/kursabiedreni un vēl ne sekundi man viņa nav noriebusies, kas nu dien ir vairāk nekā forši. :D Jo ja tā būtu, tad es nezinu kur es dētos. Un ir daži labi draugi, kas par mani tagadējo pastāvēšanu ir diezgan satraukušies, jo redz kā tas tā varot būt, ka Rūta ir spējīga ar kādu dzīvot kopā. Viņa taču ir antisociāla un vispār nežēlīga pret visiem, kas elpo, brīžos, kad uzkāpj gruzis. Un nemazām ar nav tā,ka tagad būtu jāsaka- ha ha,nu tad jau tik lai pagaida gruzi.. gruzis man jau ir bijis (ņemot vērā faktu, ka tur dzīvojam nepilnu nedēļu, tas ir vērā ņemams fakts). Bet pat ar visu gruzi ar Gintu viss ir tsokej un savu sajūsmu par to,ka spēju viņu paciest, pat esmu izteikusi skaļi.
Kas vēl. Vēl man ir lielumlielie prieki, ka varu kontaktēt ar kādu man ļoti svarīgu, brīnišķīgu būtni, esmu sapratusi, ka nespētu pat bez šī cilvēka normāli nodzīvot savu atlikušo dzīvi. Tāpēc es ļoti,ļoti ceru, ka man neizdosies neko sačakarēt un es varēšu smaidīt vēl miljons reižu, kad klausulē dzirdēšu- Eu,Rū?Tu tur esi?
Rīt ceru sagaidīt mājās savu idiotu pc, meistars gan ieraugot jau teica- klau, davaj vnk nopērc jaunu! :D Viņam jau esot apnicis viņu remontēt. Tā teikt- nu ko Tu vecam padarīsi. Daļēji jau es viņam piekrītu, bet skumji man tomēr būtu bez mana čalīša. Man tomēr patīk,ka spēju domāt par kād ātrāk brīžos, kad visa pasaule riebjas, tad doma neraisās nu nepavisam, bet pie mana idiota lēnajiem apgriezieniem, to nemaz tik smagi nevar just. eh.
Šo nedēļas nogali pavadu mājāsmājās. Snieg un es pat nezinu kādas sajūtas man tas viss izraisa. Savā riebīgi rōzātajā istabā nebiju bijusi stabili kādu mēnesi, pat vairāk. Bet es pat nezinu. Vai vienkārši esmu kļuvusi morāli stabilāka, vai nu dien esmu iedzīvojusies sasodītajā Rīgā, bet mani te vairs netur, es jūtos cik brīvi Rīgā, tik te. Un varbūt tā pat ir labāk. Jo manā apziņā vienmēr ir bijusi pārliecība, ka piesienot sevi kādai vietai, tu kļūsti vājš. Un kā man tas ir labi zināms par sevi, justies vājai man no sirds riebjas.
Galīgi muļķīgs savārstījums sanāca, bet man ir pārākais slinkums kaut ko labot vai nedod Dievs,pārlasīt. Došos pie miera :) Man viņš pēdējā laikā ļoti iet pie sirds. Un šķiet,ka es viņam arī esmu iepatikusies. Vienā vārdā sakot- mums saskan!
