Noskatījos pa pusei Eirovīziju, nu redzēju tik daudz, lai spētu nolikt visus pēc kārtas un vismaz pa daļai nojaust ka kāda daļa no manis teiktā būs patiesība. Nu gejīgs pasākums no matu galiem līdz papēžiem- no ūberfascinējošām frizūrām (par kurām izteicās, ka fani tagad tādus matus griezīšot- nu nošaujiet mani līdz man tas ir jāredz vēl kādam uz galvas dzīvajā) un beidzot ar rozā zeķēm kājās čalim ar zeltītām platformenēm. Nenormāli patika! Sajūsmināta esmu par visiem censoņiem- apbrīnoju kur viņi ņēmuši drosmi tādi izlīst no aizkulisēm.
Un tikko dzirdēju Aishas dziesmu pa radio- man gan likās, ka tagad fiksi un ātri vajag nolīst pagrīdē (gluži kā Neo, tikai šķiet viņam tas neizdevās), lai cilvēki ātrāk piemirst. Bet nu tas mans subjektīvais viedoklis.
Paspēju gan pamanīt kādu latviešiem raksturīgu iezīmi- kad dziedāja Aisha, komentētājs priecājās, cik labi tere pere, vēl pēc tam solīja panākumus un tā tālāk. Un pat pirms 2vu pēdējo valstu finālistu nosaukšanas noteica- nu nākamais būs mūsu valsts karogs! Bēēt, kad redz neparādījās ne Aishas satriecoši žilbinošais dzeltenais iedegums mūsu ekrānos, ne tika pieminēta mūsu valsts, tad redz komentētājs atklāja mums kas pie tā ir vainīgs- redz ģeogrāfiskais novietojums izspēlējis būtisku lomu! Redz tur esot tikuši iekšā tādi,kuri tik dēļ ģeogrāfiskā novietojuma tur tuvumā, ne dēļ laba šova. Nedaudz tā sasmējos.
Dziesma jau viņai nebij slikta. man tā doma principa patika dziesmai. Tikai kkā ne tā. Nē nu nenodziedātu pati labāk, neiešu jau citus mācīt :D Tikai tauta, tak nevainojat citus jel.
Nu tā tāda mūsu tautas kopējā izsāpētā sāpe šovakaram. Gribējās uzraxstīt pirms dzirdu un lasu 18748 dažādas replikas.
Šovakar sapratu,ka ja man nav ko darīt, tad jāsāk spēlēt Sudokio un uzreiz parādīsies kkas darāms/steidzams/vajadzīgs. Proti- kā likums, kad pieķeros nopietni atrisināt savu ikdarbadienas Sudokio mīklu,kad esmu nospriedusi, ka šis ir tas īstais un maģiskais brīdis, kad man nekas cits nav jādara un nekas mani netraucēs nopietni noslogot savas smadzeņu šūnas šī sarežģītā uzdevuma veikšanai, tad VIENMĒR uzrodas kaut kas steidzami neatliekams.
Nu vismaz tagad man ir skaidrs viens-ja gribēšu kaut ko darīt,bet nezināšu ko, tad jāsāk minēt sudokio. (ticēsiet vai nē,bet lai nonāktu pie šī dzīvībai vitāli svarīgā atklājuma, man bija vajadzīgas upurēt vairākas nedēļas un milzum daudz izčakarētu mīklu).
---------
6dien ar māsu bijām jūrā, tā kas Bolderājā. Man visvairāk patika brauciens uz turieni, nezinu kas māsai. Braukt 40minūtes autobusā,kur vienīgais ko apkārt redzi ir daudz pretīgas paduses un dzirdi 2vu dzērāju bazaru,kas pārklājas ar Dieva vārda piesaukšanu no kādas varen apņēmīgas kundzītes- tas ir to vērts!
spilgtākie tēli un fakti no šī brauciena [nu lai aptuveni saprastu manu sajūsmas plašumu]:
1.jau pieminētie dzērāji,kuri tukšoja divlitreni un runāja par visu kas ienāk prātā+centās nenokrist,kas viņiem labi izdevās. (es būtu applaudējusi,ja viņiem tas izdotos tik piebāztā autobusā)
2.Sieviete ar ratiņiem,savu māti,dēlu- Māte,kura bez jebkādām priekšspēlēm aizkabināja savas rokas stienim virs galvas un atklāja apkārtējiem savas brīnišķos dārgumus padusēs [gandrīz vai sajūsmā kliedzu], dēls- kurš vismaz 5x uzkāpa man uz kājām un pēc tam cītīgi bakstīja man ar elkoni ribās.
3.Tantiņa,kura parādijās nezinu kurā pieturā un nezinu kādā sakarā sāka skaļi piesaukt Dieva vārdu un visiem lika skatīties kādutur raidījumu, jo tur visus svētīs un atpestīs. Es necenšos noliegt kaut kā tmldz esamību, bet nu tomēr..Māsa pat bij sagatavojusi runu, ja nu šī apņēmības pilnā dāma vērstos arī uz mūsu pusi.
4.Fascinējošs čalis, kurš jau kopš brauciena sākuma izjuta lielu pārsteigumu par visu kas notiek autobusā (nu to viņš nespēja noslēpt, tas spraucās viņam ārā pa visām spraugām-sākot ar izbrīnā ieplestām acīm un muti, kas tā arī neaizvērās) Un kādā brīdī šis vienreizējais radījums nolēma mūs visus iepriecināt ar savu telefona melodiju-vistu kūti. Kad 68x bija to skaļi noskandinājis un pats beidzis par to smieties itkā katru reizi to dzirdētu pirmo reizi un nesaprastu no kurienes skaņa nāk, tad atkal pievērsās savai sākotnējajai nodarbei- izbrīnai par visu kas notiek.patīkams cilvēks.ir jau jānovērtē viss kas notiek, bet nu vai jābrīnās par to visu laiku.. nu nezinu.
5.Pārītis, kurš sākumā sēdēja abi kopā,cītīgi sakrampējuši savas rokas vienam pie otra. Bet vienalga čalis bija neapmierinātības iemiesojums,savukārt meitene pohujisma pirmdzimtā. Taču pēctam viņus izšķīra puiša labestība- viņš deva sēdvietu kādai jaukai kundzītei. Kas noved mūs pie nākamā kadra- kundzītes,kura apsēdās blakus pohujisma pirmdzimtajai. Vēl tikai pieminēšu, ka ar to mīlasstāsts nebeidzās (ja nu kāds saskuma), pārītis turpināja savu mīlas dzīvi caur telefonu. Tā izskatījās pēc patiesas mīlestības, lai gan abu sejas vairāk liecināja par to, ka īsziņās tiek sūtīti nodirsieni par apkārt esošo varzu.
6.Nu tad tālāk jaukā kundze, kura 105x pohujisma pirmdzimtajai teica to cik labs ir viņas puisis, cik laipns, ka palaidis viņu apsēsties un tā tālāk. Par ko meitene tikai nošķobījās. (viņai laikam labāk patiktu pretīgs rupeklis, toties visu laiku pie sāniem.a kā ir labāk?nezinu.)
Kaut kādu saikni tomēr kundzīte ar pirmdzimto ieguva, jo kad Dieva nesēja piesējās kundzītei sākumā, tad viņa tikai aši kaut ko attrauca. Taču, kad viņai pievērsās otro reizi, pēctam kad pohujisma pirmdzimtā bija Dieva nesēju nolikusi līdz zemei, tad arī kundzīte sasmēlās drosmi un atšuva viņu.
7.Tad divi čaļi, viens no viņiem uzšāva brutāli ar elkoni māsai (manai) pa aci. Nu labi,nebij stipri, bet iepazīšanās mēģinājums neveiksmīgs.
Tomēr no tā brīža ar māsu nopietni sākām apsvērt ideju par grāmatas "kā iepazīties autobusā" izdošanu. Pirmās idejas iespējams apkopošu kādā no nākamajiem ierakstiem.
-----
Jūra bija forša, ja neskaita to, ka tur bijām 6dien, šodien ir 2diena [nu jau 3diena] un es vēl mokos ar tizli apdedzinātiem pleciem. Prieks vienīgais par kursabiedru atzinumu, ka seja esot brūnāka. [jauki jauki, tikai pieskarties man neviens nevar vienalga vai man seja ir balta vai melna.man SĀP pleci.pie velna].
Tagad es varētu pusstundu veltīt piemērotas bildes atrašanai, bet man ir slinkums.
Pieminēšu vēl tikai to, ka pēdējā laikā esmu kļuvusi varen emocionāla būtne.Mani var saraudināt pašas nobeigts ods. Vai ceļmalā nomests zābaks [uzreiz paliek žēl otra zābaka,kurš noteikti viņu meklē]. Nezinu no kā man tas viss, bet man tas nepatīk.
Man vēl ir daudz ko teikt, bet to rīt vai parīt.
