Vai mums rūp un vai mums jāsargā katrs garāmgājējs uz ielas?
Pirmais par to, lai nemelojam sev, lai nesakām, ka nav nekas īpašs, ka mums kāds rūp. Varam jau viegli pateikt - aj, man tāds raksturs, aj, es vēlos lai visiem ir labi. Tad nav jāsatraucas par to, ka kāds pārpratīs, nesapratīs vai nedod Dievs- pamanīs. Kāpēc mēs nevaram vienkārši atzīt- jā, Tu man rūpi, un Tu neesi random cilvēks uz ielas, Tu esi Tu, jo Tu ienāci manā pasaulē, Tu ienāci manā pagalmā un tagad es par Tevi rūpēšos, jo es tā gribu. Un es uzņemšos atbildību par to, ka Tu tagad pie tā pieradīsi.
Kaut kad jau ļoti sen to tiku lasījusi kādam skumjam plakātam uz noplukušas sienas uzrakstītu virsū, kur bez metaforām runājot nobildēts skumjākais krancis grāvmalē un apakšā skarbi kā nāves spriedums uzrakstīts - mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām. Un tajā reizē tas plakāts mani nobiedēja, kā krusts tagad pāri - nedrīkstu nevienu sev pielaist klāt, lai nedod Dievs nepierod, jo es taču nespēju par nevienu parūpēties, es vienkārši esmu es pati, es runāju, es nerunāju, es esmu, es neesmu, es atnāku un es aizeju, es vienkārši esmu es. Nekad nebija ienācis prātā,ka pienāks tāds brīdi, kad man nebūs pat jādomā, bet es vienkārši gribēšu būt un nebaidīšos no smagā lāsta, kas liek nest atbildību par katru savu rīcību, pateiktu vārdu un palaistu domu kosmosā. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām, bet tāpēc nav jābaidās atzīt, ka rūp.
Vai mums jāsargā katrs garāmgājējs uz ielas? Vai mūs ir jāsargā katram garāmgājējam uz ielas? Nu vai mēs paši drīkstam iet katram garāmgājējam uz ielas teikt- klausies, šodien saproti mani, man šodien grūti. Spēcīgākam atbalstam un apskaidrībai cerams,ka garāmgājējam būs pie rokas ķieģelis. Jo pie velna - kāds sakars Tavas ielas gājējiem ar Tevi pašu, Tavu sētu un Tavu dzīvi? Viņš TIKAI šķērso Tavu ielu un viņam par to nav jājautā atļauja un viņam par to nav jānes nekāda veida atbildība. Protams, mēs drīkstam uzstādīt argumentu - ja Tu tagad nedarīsi to vai šito, tad Tu to ielu nešķērsosi vai nāksies šķērsot 3x ātrāk skrienot (lai vari paspēt aizbēgt no manis) vai 5x lēnāk (jo es Tev salikšu tādus šķēršļus, ka vemdams rāposi uz priekšu). Mēs drīkstam visu, uzstādīt savas prasības, lūgt lai mūs saprot, drīkstēt jau drīkst, bet tiesības uz to mums nav. Un dusmoties par to,ka mums uz to nav tiesības ir tas pats kas cerēt, ka kādu dienu apstāsies laiks un pavērsies zeme tiem,kuri šeit nav cienīgi būt.
Monētas cena ir tāda, ka tai ir divas puses.
