stay in my life a little bit longer..

Nu lūdzu vēl mirklīti paliec nomodā, vēl tikai nedaudz parunā ar mani, izstāsti kaut ko, dajebko.. es vienkārši.. gribu lai Tu esi. ar mani.
Kāpēc tas tā ir, ka mums katram dzīvē ir kāds cilvēks, kuru izmisīgi vēlamies noturēt? Paturēt sev tuvumā vai cieši blakus, un vienmēr apzināties - jā, viņš ir ar mani. Tā izmisīgā sajūta - neatlaist. Vai runa ir par to, ka paši ar sevi nejūtamies pietiekami labi, un vajag kādu, kas to apliecina?
Visi taču zin to, ka mēs nemaz nespējam būt priekš kāda, ja neesam mierā paši ar sevi. Un patiesībā, būšana ar kādu, ir nenovērtējama laimes sajūta, kas dod neatsveramu pienesumu dzīvei. Taču arī būsana vienam nenogalina.
Protams, lieliski, Tu zini, ka kāds Tev ir vajadzīgs un galu galā izrādās, ka Tev ir sirds un Tu esi spējīgs mīlēt un tādā garā.. Bet kas pie velna ir ar to izmisīgo vēlēšanos kādu noturēt? Vai galu galā tam nebūtu jābūt tā - man kādu vajag un es kādam esmu vajadzīgs? Es dodu un man dod pretī? Jo ja es vēlēšos otram atdot savu sirdi un dvēseli, bet pretī saņemšu tikai- oh, paldies,cik mīļi, - tad gribot negribot, drīz pienāks gals. Attiecībām vai pašam, - tas nu ir atkarīgs no katra morālās noturības un no tā, cik sevi zemu patiešām novērtējam un ticam, ka bez tā otra patiešām nespējam dzīvot.

Labi, tas ir tāds letāls un pārāk pārspīlēts variants izmisīgai mirstīgā cilvēka dzīvei. Ikdiena ir tāda, ka pat lieliski, patiešām lieliski cilvēki, pazaudē savu ticību dēļ kāda, kurš nav spējis viņu novērtēt. Nav pat būtiskas nozīmes vai tas otrs nav spējis vai gribējis saskatīt vērtīgo. Rezultāts ir viens - ja Tu tam cilvēkam sevi dosi, Tu nedabūsi to pašu pretī. Un pat ja Tu domā, ka ar to esi mierā, ka Tava mīlestība pietiks jums abiem un visas pārējās muļķības.. visam ir limits. Tad kāpēc cilvēkam nevarētu būt pavisam vienkārša domāšana - viņam es neesmu vajadzīgs tādā līmenī kā es viņu vēlētos, mums nekas nesanāks. Žēl, skumji, bet ejam tālāk. Tā vietā tiek pavadītas neizsakāmi daudz stundas ar sevis izvērtēšanu, otra izvērtēšanu, saprašanu, izprašanu, lai vienalga nenonāktu pie nekādas pareizās atbildes.. bet tomēr pēc ilgāka laika smaidot saprastu - mums nebija pa ceļam, mēs no dzīves vēlējāmies dažādas lietas.
Hej, apsveicu, Tu beidzot esi nonācis pie pareizās atbildes!
Bet klau, vai tad tas jau nebija redzams sākumā?
Es apzinos, ka ne vienmēr cilvēki būs spējīgi dot man pretī to pašu ko es vēlos dot viņiem, bet runa ir par attieksmi, par vēlmi. Pat ja ar kādu atrodies 1000km attālumā, bet abiem ir vēlme būt kopā.. Nekam citam nav nozīmes. Jo ir vēlme. Vēlēšanās sapni spēj padarīt par īstenību.

būt dzīvam

Pēdējā laikā atkal esmu sākusi visāda veida sarunās iesaistīt mūžseno joku par mūžigo dzīvošanu.  Protams, man tas liekas ģeniāls un īpašs, principā asprātības kanlgals un visādā citādā ziņā viens no maniem mīļākajiem teicieniem, vismaz līdz šim brīdim.

"Es plānoju dzīvot mūžīgi, līdz šim brīdim viss notiek pēc plāna!"

Viena lieta ir tā, ka tas cilvēku apjucina, piemēram, - neskrien tik ātri pa trepēm, nositīsies! - Tu ko, es taču dzīvošu mūžīgi! Vai.. Tu nebaidies no aukstuma? - nē, kāpēc man jābaidās no kaut kā, kas mani nenogalina? Vai šodien.. Tu baidies palikt viena? - Nu, tā kā es dzīvošu mūžīgi, tad es pieļauju iespējamību, ka no vienatnes man vismaz uz kādu peridou neizdosies izbēgt. Un vēl neskaitāmi daudz variāciju..

Zem visiem jokiem un pārgudrībām diezgan vāji slēpjas mana subjektīvā uztvere par to, ko nozīmē - būt dzīvai. Vāji slēpjas, - jo nekad neesmu centusies to patiešām paslēpt. Taču parasti gan neviens līdz tam neaizrokas, jo nav spējīgs adekvāti noreaģēt uz kādu no iepriekš izskanējošiem jokiem un tāpēc kopīgi vienkārši pasmejamies un nomainam tematu.

Šobrīd es nespēju priekš sevis nodefinēt vai dzīvot ir viegli un nomirt grūti, vai arī gluži otrādāk. Tas šķiet ir atkarīgs no tā, kur katrs atrodas un kas viņam pieder. Cik viegli būtu no kaut kā attiekties un šķirties, vai cik grūti šobrīd ir kaut ko sasniegt..

Neatkarīgi no tā vai dzīvot  un būt dzīvam ir viegli vai grūti, nevienam nevajadzētu šo vārdu nozīmi katram priekš sevis vai citiem prast viegli izskaidrot. Taču vienmēr, ja vien ir vēlme, var mēģināt censties saprast otru un galu galā arī sevi. Jo cik gan bieži mēs katrs patiešām vēlamies ielīst visos savos sirds kambaros, un es nerunāju par tiem diviem, kas patiešām ir divi no četriem mūsu sirds dobumiem.

 Kas Tev ir svarīgs? No kā Tu baidies? Kā Tev pietrūkst? No kā Tu vari atteikties?

Reizēm atbildes uz šiem jautājumiem liekas tik skaidras un elementāri uzrakstāmas uz papīra lapas. Taču, brīdī, kad kaut kas notiek, paskatoties uz uzrakstīto, gribas smieties, raudāt, kaut ko izsvītrot vai lapu vienkārši izmest, .. jo viss patiesībā izrādās pavisam savādāk.

Cilvēka attieksme un domas mainās no tā, kurš viņš atrodas, no visa tā, ko viņš ir piedzīvojis, taču, lai kaut nedaudz noturētu sevi līdzsvarā, ir jābūt kaut kam stabilam, kaut kam drošam. Ja nav nekā stabila, tad nav arī apziņas par pašu. Par to vai savā dzīvē stāvi uz vietas, vai kusties uz priekš, vai varbūt jau sen slīdi uz leju.. Jebkurā gadījumā, nav iespējams noteikti savu attieksmi vai domas par kaut ko, ja nav ar ko sevi salīdzināt. Cilvēku savstarpējās attiecības šim mērķim būtu ideāli piemērotas.

Te nu arī varētu būt rādītājs tam, cik ļoti katrs vēlas kaut kamā vispār iedziļināties, cik daudz stabilu cilvēku ir viņa dzīvē.

Novazātā un simtsreiz pārtraktētā zelta frāze jau vairs neskaitās gudrība - svarīgo novērtējam tikai tad, kad tas ir zaudēts, - jo visi taču ir kļuvuši tik ļoti pārgudri un spriestspējīgi, ka prot atrast attaisnojumu katrai savai rīcībai un vainīgi vienmēr izrādās citi. Tā vietā, lai analizētu sevi, vieglāk izrādās vienkārši apiet un neiedziļināties..

Es priekš sevis apzinos, ka nemitīgi pieļauju kļūdas, katru dienu, uz katra soļa es izdaru kaut ko nepareizi. Jo katru dienu es domāju kaut ko jaunu un ar jauniegūto informāciju rīkojos, un viennmēr liekas - es varēju izdarīt labāk. Galvenais ir - nemitīgi domāt uz priekšu. Apstrādāt informāciju, saprast, izvērtēt un kaut ko ar to iesākt. Uz vienu lietu var

 man gribētos zināt, ko otram nozīmē - būt dzīvam, lai saprastu, ko šis cilvēks spēs nozīmēt man.