centīšos secīgi, cik jau nu spēšu..
- izspēlēju līdz beigām savu mīļāko spēli- Diablo
- pilnībā nodevos degradēšanās procesam atrodoties vietā ko bērnībā saucu par mājām
- neticamā ātrumā pieķēros sasodīti foršam cilvēkam un tagad nevaru izdzīvot ne dienu nesakontaktējot ar viņu (jā,Laine, TU nevis viņš)
- bezgalīgi daudz bezmērķīgi klaiņoju
- līdz ar to- iemācījos staigāt pa pareizo ceļa pusi
- runāju daudz nejēdzības un man tas sasodīti patika
- svinēju vārdadienu (tas ir svarīgi, jo es to nemēdzu darīt)
- piespiedu kārtā nomainīju telefona numuru + nobeidzu savu telefonu (tagad man ir tizls telefons ar tizlu numuru, kuru jau otro mēnesi nevaru iegaumēt)
- kaut kur tam pa vidu izdarīju līdz nelabumam kļūdainus secinājumus, ka pašai riebjas (jā,Rūū,neskati vīru pēc cepures. ibio rio, tas taču nav TIK sarežģīti!)
- meklēju laimi tur, kur tās nebija (tas bija varen ilgs process no vienas fāzes līdz otrai, tobiš līdz sapratu, ka tur tās nav)
- ievācos jaunā miteklī
- pārcietu briesmīgu prombūtni no sava idiota pc, kurš atļāvās nobeigties, bet tomēr tika salabots
- pa to laiku izlasīju E.M. Remarks "Trīs draugi" un Š.Brontes "Džeinu Eiru" (abas labas)
- atvadījos uz pusgadu no māsas (jā, es zinu, ka tā nav mūžība, bet tas ir ILGI, ..)
- pirmo reizi mūžā meklēju iemeslu, lai pateiktu, ka man kaut kas nepatīk (nu goda vārds, NEVIENS NEKAD nebija prasījis-eu, a kāpēc Tev nepatīk?) Itkā sīkums, varētu teikt, ka speciāli piekasos, bet pieķert sevi tādos iracionālos spriedumos ir dīvaini. Nekad neesmu meklējusi ieganstu, lai man kaut kas nepatiku, tāpēc arī tā "apsitos" pie tā, ka ir lietas, kurām nespēju rast izskaidrojumu pati sevī. nu nepatīk un viss!
- ...ok,visu es nevaru atcerēties, bet nu lielos vilcienos..
Un dažu atsevišķu notikumu rezultātā:
- nomainīju studiju programmu, oficiāli līdz matu saknēm, ne tikai iedomās
- kā rezultātā drīz jāsāk rakstīt bakalaura darbs, tā ka drīz te būs varen daudz par to rakstīts, gluži tāpat kā bija par kursadarbu
- esmu sapratusi KĀ es dzīvot galīgi nevēlos..
- neesmu spējīga vairs būt gana līdzsvarota, lai dzīvotu ar samērīgām emociju izpausmēm (izklausījās briesmīgi, bet nav jau galīgi traki)
- esmu atskārtusi cik ļoti man tracina, ka dažu apstākļu iespaidā nespēju:
- racionāli domāt,
- daudz maz objektīvi skatīties uz visu,
- saprātīgi reaģēt uz notiekošo un
- adekvāti rīkoties
- esmu nonākusi pie secinājumiem, ka man labāk padodas būt racionālai (lai cik smieklīgi tas neliktos), (redz, ka neesmu radusi būt jūtīga un rīkoties sajūtu iespaidā, bez tam,balstoties uz vasaras pieredzi,- tā daroties es nu dien neko labu neiegūstu!)
- un visas vasaras rezultātā esmu sevi tik ļoti sačakarējusi, ka nespēju pati saprast kā līdz kaut kam tādam esmu ļāvusi sev iet
- mācos runāt pareizi (Laine, nevis LaiNe, tā tas tagad būs)
Nu būtībā tas jau nebūt nav viss. Varbūt tas, kas tagad vairāk aizķēries sirdī un uz doto brīdi vēl liekas svarīgi. Ļoti ceru, ka būs lietas, kuras pēc neilga laika pārlasot atcerēšos ar lielu smaidu, nevis kā pašreiz- pie sevis murminot- muļķe,muļķe..
Vasara būtībā beigusies jau 3 nedēļās un daži notikumi jau būtībā ir ārpus tā perioda. Bet man vasara tiek iedalīta atkarībās, tāpēc mana vasara beidzas šodien, jo ar to esmu tikusi galā..
Liene šodien pirms lekcijām teica, ka priecājas par mani, ka esmu tikusi no vasaras atkarības vaļā, jo tas man beidzot ļaus pilnvērtīgi nodoties akadēmiskajai dzīvei.. (nu labi, viņa pārbāztā autobusā skaļi teica- pareizi, Rūta, atmet tās narkotikas vienreiz, tas Tevi pie laba gala nenovedīs!) Bet (atkal tas vārds) KATINA, ka daba nemīl tukšumu- viena vietā nāk kaut kas cits... un man šķiet, ka kaut kas sāpīgāks.