laika perspektīva

Zimbardo šo jēdzienu izmantoja, lai skaidrotu tās ietekmi uz cilvēka rīcībām un lēmumiem. Kas jebkurā gadījumā ir saistītas ar visiem vairāk vai mazāk zināmiem faktoriem:

• negatīva pagātnes pieredze
• orientācija uz nākotne
• tagadnes hedonisms
• pozitīva pagātnes pieredze
• tagadnes fatālisms

Nu riktīg kruts chalīc. Tad nu no tā visa tagad arī spriežam par savām rīcībām. Un es arī tagad spriežu...


Subjektīvā dzīves pieredze ir tas, kas pieder man, un nu neviens tur neko nevar mainīt. Tas, kas mani atšķir no citiem, ne tikai šī attiecīgā dzīves pieredze, bet arī tas, kā es ar viņu operēju tālāk, ko es ar viņu iesāku, kā izmantoju vai neizmantoju.
 
Pavisam nesen izteicu tādu varbūtību - patiesībā es nemaz neesmu tik dīvaina kā mani pataisa, vienkārši es no savas pieredzes mācos savādāk nekā citi. Jebkura mana tagadēja vai agrāka darbība, jebkurš process ir savietots laika līknē, kas lielākā vai mazākā mērogā parāda noteiktu laika likumsakarību. Kāda ir mana laika likumsakarība? Varbūt tāda, ka es ik pa laikam palieku cilvēcīga un tad atkal no jauna atceros- eh,cik sasodīti labi tomēr ir attieksme ManVienalgaIrVienalga. Bet, lai nu tas paliek.. tālāk, spriežam tālāk...

Mana dzīves pieredze, ir mana pasaule, manu pasauli veido manas pieredzes struktūra, kas patiesībā nosaka manu uzvedību. Nu tas ir pavisam vienkārši, ja konkrēts notikums nenotiktu tagad, bet būtu noticis agrāk, tad pavisam noteikti, es būtu rīkojusies savādāk gan tajā situācijā, gan tajās, kas notika pēc tam. Būtu cita pieredzes struktūra, jo būtu cita mana pasaule.




Es īsti neesmu pārliecināta vai ticu liktenim un tādām lietām, bet tas ko es zinu, ka man līdzi visu laiku seko mans dzīves saraksts, kuru nosaka dažādi dzīves periodi. Nav teikts, ka mani dzīves periodi sakritīs ar citu dzīves periodiem, tādā ziņā, ka var atšķirties kārtība kādā tie sekos viens otram. Bet katram dzīves periodam ir lietas, ko cilvēks piedzīvo, un tur nekā nevar darīt.
Šo rakstot es domāju par to, ka bij saruna, kurā izteicu - zini, man liekas Tu ej uz turieni, no kurienes es nāku.. Un tajā mirklī man bij tā jušana - es reiz biju, kas Tu esi, Tu reiz būsi, kas es esmu.


Kaut arī mums dzīves pieredze būtu bijusi līdzīga vai pat vienāda - mūsu pasaules vienalga atšķirtos. Jo mēs taču esam tik dažādi! Katrs mācās no savas pieredzes savādāk, ja vispār protams mācās..


Laikam jau tām visām domām pirmsākums (ne tas,  kur Leonardo galvenajā lomā) ir māsas teiktais par to, ka viņasprāt esmu mainījusies viņas prombūtnes laikā.
"Vien paskaties uz savu akadēmisko dzīvi. Pirms kāda laika Tev bija pilnīgi vienalga, kas notiek un Tu bijis mans depresīvais māšuks, kuram piekāst visu pasauli. Šķiet ļoti, ļoti daudz kas ir mainījies..." 


Un tas, kas man ir jāatzīst, ka patiesībā nav īsti cilvēka, kurš objektīvi to spētu novērtēt. Jo līdz ar māsas aizbraukšanu, viss izmainījās, visa pasaule apkārt, cilvēki apkārt. Tāpēc, man jāsaka, maini izmainīji Tu, mās.
 Vai tas ir bijis pozitīvi? Pēc māsas viedokļa- jā. "Tev ir parādījušās cilvēciskas jūtas. ha. ha. "


Un reizē ar to nāca jauna atklāsme, ka mēs ar savām dzīves pieredzēm tomēr kaut kādā ziņā esam operējušas līdzīgi, jo parādās vienādas attieksmes:
"...respektīvi, man diezko nepatīk tajās cilvēcīgajās jūtās , ka parādās pašā kaut kas salkans, kad gribas to mīlināšanos...neticami, ka citi cilvēki man tiešām nozīmē tik daudz. Tas nedaudz biedē, man patika tomēr domāt, ka neesmu iespaidojama un varu kā tanks tikai iet uz priekšu." <--nu es teiktu nedaudz vienkāršotā veidā izteiktas manas domas par to visu. Bet pie velna, to saka mana māsa. ha. 



Laiks maina domas, laiks maina visu.
Laiks liek parādīt pat visrūpīgāk slēptās attieksmes.. 
Tas vai Tu pamanīsi šo otra cilvēka attieksmi, ir Tava izvēle. Tur nav attaisnojuma, ka tā bijusi nepamanāma. 
Jo tas nav iespējams. 
Vai nu Tevi tas nav interesējis vai arī Tu esi idiots.

tā vietā, lai saietu sviestā..

Zin kā ir, totāli jūtamas pārmaiņas, un galvenais, ka ne jau es viņas taisu.
Bet tas ko es nosolos izdarīt- pārtaisīt izskatu, tas ziemas fons jau sēžas.

Tas būs tas, kur teikšana būs man.
Savādāk visas citas lietas notiek vispār man nekontrolējot. Jā, pie velna, es gribu kontrolēt savu dzīvi un savu apkārtni. Un man pie kājas, ka Tev tas liekas smieklīgi.

Un vispār cilvēki paliek dīvaini.
Tas, ko es cenšos darīt, pilnīgi viņus neiespaido, un viņi kļūst arvien pretīgāki.. nu tādi.. laikam draudzīgāki. Nu tā, ka pilnīgi sēžas.

Tik sasodīti nelāgi jājūtas, kad Tu centies kādam smagi uzkraut flīģeli uz galvas, bet viņš tā vietā, lai pasūtītu Tevi aiz polārā loka.. cītīgi komunicē un vēl uzteic par labi pateiktu frāzi. Nu vnk kas notiek? (Gustav, kas ar mani,kas ar mani? Vai arī- kas ar viņiem?!)

Man šodien pateica - a varbūt viņi nezin, ko Tu gribi un ko Tev tagad vajag, jo nu Tu esi dīvaina un tas ko Tu tagad te gribi ir tā kā visai neierasti.. (nē,man nav sado-mazohistiskas fantāzijas,kuru izpildei ir nepieciešama palīdzīga roka).
Un godīgsakot es nesaprotu, kas manām vēlmēm ir tik dīvains?

Es gluži vienkārši nevēlos, lai cilvēki lien manā dzīvē neaicināti. Nu Hello-jelō!- Tu te neesi vajadzīgs!
Man ir labi tā kā ir, un es nu dien (ash sirdi uz rokas uzlikt, nu vai arī roku uz sirds) nevēlos pārmaiņas. udersandings? -nāt.i know.i see.

Lai nu kā, man ir pat sava jaunā gada emociju karte, ar kuru es tagad varen lepojos (būtu vista, pus gadu par to vien visiem kladzinātu). Un pārējais patiesībā ir otršķirīgs.

Rīt, nu vai arī teiksim- pēc 6h ir mans pēdējais eksāmens manā pirmspēdējajā sesijā manā bakalaura cilvēka mūžā. Un ja manas rōzā, tpfu bļeč, oranžās sienas būs ar mani, tad 1dien iesniegšu nodaļā bakalaura darba teorētisko daļu.

Šodien mana dārgā meitene man iemācīja būt nedaudz gudrākai un es apguvu funkciju- pievienot video. Tad nu saņem manu prieku.