so i checked out my life..

.. And thats what i find out -  it's still great!
Satiku beidzot māsu, vajadzēja pārciest ne mazums ciešanu, lai tas tiktu izdarīts,  bet nu jau 3 dienas baudu labāko daļu no tā visa. Šķiet, ka izbaudu vairāk vienkārši būšanu kopā ar viņu, ar viņas draugiem, runāšanu, vnk chiloshanu and smth like that, vairāk kā būšanu Vācijā..
Jo apzinos, ka atgriežoties mājās visam atkal būs jāieiet vecajās sliedēs,(un pat vēl vairāk, ir jādomā kaut kas tālāk par savu pastāvēšanu, bet tas jau ir cits stāsts) es būšu Rīgā, viņa būs Madonā,.. un pat, ja viņa būs Rīgā, tas vairs nebūs kā agrāk, kad dzīvojām kopā, tagad mēs varēsim tikai satikties laiku pa laikam..
Izbaudu laiku būšanu kopā ar viņas draugiem, man gribas iepazīt cilvēkus, kuri viņai pa šiem pieciem mēnešiem ir bijuši gluži kā ģimene. Ak, jā, un vēl es pirmo reizi mūžā (like realy realy first time ever!) izbaudu iepirkšanos (man pat radās sajūta, ka tā nav nāvējoša padarīšana).
Veselas divas dienas pēc kārtas man bij shopping time. Pirmajā dienā neuzņēmu laiku, bet man šķiet tas nevarēja būt diži ilgāk kā otrajā dienā.. bet otrajā dienā vairāk kā 3 stundas paskrēja vnk nemanot.. (smth like - paskatījos pulkstenī pirms piecām  minūtēm un tas rādīja tieši stundu mazāk) Jā, nu 3h nav visa diena, bet ņemot vērā faktu, ka man riebjas izrunāt pat šī procesa nosaukumu - tas bija kaut kas sasodīti varonīgs!
Un pie reizes es pavadīju labāko Valentīndienu savā mūžā! Zini to sajūtu, kad pirms tam domā - ou, fuck, man būs jādara lietas, kas man vnk tracina, bet apzinies, ka tas ir jādara, bet tad, kad Tu jau esi procesā, Tu saproti - hej, es patiešām to izbaudu! (ok, its sounds a little bit... khm, .. interesting. but i was talking about shopping!)
Ak, un man bija vēl viena forša jušana. Kad Tu par kādu cilvēku esi dzirdējis tik ļoti daudz, bet nekad mūžā neesi viņu saticis.. un tad Tu viņu satiec. Ir sajūta itkā Tu patiešām viņu pazītu. Un bezmaz vai rodas sajūta - hej, kpc viņš uzvedas tā itkā mēs būtu svešinieki?! Jā, man bij tā sajūta vakarā, kad satiku Zanes labu draugu Jacob. aaa,aa, un vēl ir tā sajūta, kad apstiprinās stāstītā patiesums, tobiš, Tu pats pārliecinies- yes, thats realy true! Arī to sajūtu es dabūju.
Es nezinu kas vēl. Laikā, kad atslābstu no runāšanas, klausīšanās un uzmanības koncentrēšanas vispār jel kam, uzreiz sāku domāt par skolu. Tur nav nekā, ko es patiešām esmu nokavējusi, iekavējusi, nenokārotojusi vai ko tmldz (nekas tamlīdzīgs kā vidusskolā, nedēļas laikā 13 ieskaites jānokārto vai kad pēc atgriešanās no UK 3 dienu laikā jāsamācās ķīmijas eksāmenam).. bet laikam tur ir kaut kas, kas mani satrauc. Un es centīšos to pēc iespējas ātrāk saprast uzreiz pēc atgriešanās.
hmm, vēl es sapratu priekš sevis un citiem, kas ir labākā daļa no atrašanās manā situācijā - u know, jūnijs: bakalaurs kabatā, kredīts arī. Un brīdī, kad es sapratu, kur slēpjas visa burvība, es patiešām sajutos brīva un laimīga. Tā bija tik nežēlīgi laba jušana! oh. es aizbraukšu atpakaļ un to izlikšu uz savas sienas, tam vienkārši tur ir jābūt. i mean, tā ir vienkārši visa atslēga pilnīgi, pilnīgi visam!
Dzīves jēga IR tiekties pēc sajūtām, kuras alksti un tās izbaudīt.
Its realy so simply! u just need believe it ;)

stick tight

Līdz matu galiem droši - tā kā ir bijis, nebūs vairs nekad. Vakar ar chiibaino spriedām, ka īstenībā visādi ir gājis (nenormālā gudrība), bet nekad nepienāks brīdis, kad kaut kas no tā visa uzspiedīsies uz repeat. Vakar viņa mani centās dzīt stūrī entās reizes jautājot - a ko Tu darīsi jūnijā ar to savu bakalauru kabatā? Nu ko? Uz ko es viņai atbildēju - es nezinu, un tas ir tas foršākais!

Kaut kā vienalga. Ir labi, pašlaik tiešām ir labi. Man nav nežēlīgie dzīves plāni, es neapsolu sev zvērīgus solījumus. Es par saviem sapņiem, iegribāt un plāniem runāju, daudz runāju, pārāk daudz. Paldies Dievam, ka man ir tik sakarīgi draugi, kuriem es vēl neesmu apriebusies (nu vismaz pagaidām viņi netēlo, ka iekrīt agonijā vai letarģijas lēkmes, kad viņiem kārtējo reizi no manis jādzird- .. bet es gribu ļer ļer ļer..). Es runāju daudz, un daru maz. Bet tieši tā ir tā lieta, ko es esmu mācījusies - runāt.

Rīt pēdējā brīvdiena pirms pēdējā cēliena sauacamajā akadēmiskajā dzīvē. Bakalaura darba vadītāja mani ir konkrēti uzmetusi, aizsūtīju, ka esmu priekšaizstāvēšanā saņēmusi 8 un vēlos pie viņas tikšanos saistībā ar darba labojumiem un viņa vienkārši uzmet. Bet tas tā, tur viss būs tsokej, jo man nenormāli tīk par ko es rakstu un tas ir tas labākais.

Ak jā un laikam vispār ir pēdējais brīdis, lai sāktu skaitīt dienas, stundas, minūtes un sekundes, kad beidzot pienāks tas brīdis, kad satikšu māsu. Labi, līdz tam vēl ir jāpārdzīvo veselas divas lekcijas fakultātē (jā, lekciju grafiks šogad īpaši saspringts) un tad sasodīti garš brauciens kopā ar savu vienreizējo un neatkārtojamo brāli (paldies Dievam, nu vai arī vecākiem, ka viņš ir tikai vienā eksemplārā). Bet nu tas vienalga ir to vērts.

Vispār es saprotu, ka man brīvdienas ir bijušas par garu, gandrīz pusotru mēnesi vienkārši čiloties apkārt pat priekš manis ir nāvējoši. Kaut kad gan man tika izteikts priekšlikums kā šo nepilnību labot, citēšu: "Klau, Tev nav radusies vēlme atrast darbu?". Bet man šis ieteikums nepatika. Nu tas tomēr rada zināmus apgrūtinājumus, u know.

Un man pat laikam nav par ko sūdzēties, dīvaina parādība. Es pat neteiktu, ka manas prasības/iegribas pret savu dzīves kvalitāti ir kritušās vai mazinājušās, es vienkārši tās visas izpildu. Gandrīz vai pārsteidzu pati sevi.

Vēl kas, man teica, ka man vajagot piešķirt ordeni, es biju publiskā pasākumā un man pat tur neriebās. Es pat teiktu, ka pavisam ne riebās. Un un vēl, es pirmo reizi mūžā esmu kļuvusi par vecāko māsu. nenormāli kruta jušana, nu īstenībā jau nē. Patiešām, patiešām laba sajūta ir tā, ka Tu jūties iederīgs un zini, ka Tu kādam nozīmē to pašu ko viņš nozīmē Tev. Un man riebjas skype, viņš liek uzsvarus tur kur nevajag un liek intonācijas savādāk nekā otrs to ir domājis (jā, pie visa vainīgs ir viņš - skype.).

Īstenībā es vispār pēdējā laikā smagi laužu sevi, sākot ar to, ka pēc nepilnu divu gadu solīšanas beidzot aizbraucu ciemos pie Evitas uz Liepāju, tas pat varētu kļūt par ieradumu. (Protams, ja viņai par ieradumu nekļūs ieslēgšana cietuma karcerī un suņu rīdīšana.) Un par ordeni runājot, publiskie pasākumi vispār ir kaut kas trakāks par sarkaniem ēdieniem (kuriem vispār ir kaitinīgi skatīties virsū), bet arī to es paveicu. Krč nenormālā varone tagad ies izdarīt vēl vienu varoņdarbu - noskatīties seriāla pēdējo sezonu.

viss šodien būtu citādi

Jušana itkā būtu mirklis pirms mūžības. Ir forši, labi, patīkami un reizē arī nē. Vairāk kā nedēļu plivinos riņķī - Liepāja, Ventspils, Pūņas, un rīt atpakaļ mājas.. Un zini kas ir? Man nepietrūkst mājas. Man nepietrūkst mana vienvientīgā gulta, mazā, pat nedaudz piemīlīgā virtuve, gudrībām pārpilnā siena... beidzot ir radusies sajūta, ka mājas ir tur, kur esmu es. Bet tomēr apzinos, ka jau rīt, atgriežoties būs sajūta - ejiet dirst, šī ir mana vieta, un es te būšu!
Liepājā beidzot, pēc 7 mēnešu sazvanīšanās, atkal satiku Evitu, bija sajūta, ka neesam tikušās tikai dažas dienas.. Tas cilvēks pārbauda manas saprāta robežas no jauna un jauna. Viņa to sasodīti labi māk. Un tieši tāpēc viņa vēl nav izmesta no manas dzīves. ha.
Un tagad jau pāris dienas mitinos Pūņās. Te ir manas mājas nr 3. un 4. Laiks maina sajūtas, atnāk kaut kas jauns, un beidzot, beidzot es no tā visa sajūtu kaut ko vērtīgu, cenšos izšķetināt sev vajadzīgo garšu. Patīkams brīdis pirms atklāsmes.
Kaut kā vispār liekas, ka pēdējā laikā viss viegli nāk. Nekad neesmu bijis ģēnijs, nekad neesmu darījusi vairāk kā nepieciešams pēc minimuma.. bet tie saucamie augļi atnāk paši par sevi un man pat no tiesas liekas, ka nepelnīti. Tas laikam nozīmē, ka es daru kaut ko savā dzīvē pareizi, esmu pagriezusies uz pareizo pusi, esmu izdarījusi kaut ko sev vērtīgu.
Tagad ir mirklis pirms izelpas, kad jūti - būs forši, bet ir bailes, ka neizdosies atkal ievilkt elpu.. muļķīgi? kas par to. es izelpošu, sajutīšu gaisu, ieelpošu un atkal no jauna baidīšos.. nezinu kam ir jānotiek, lai bailes pazustu. Bet es uz to eju. :)