Nē,manā dzīvē nekas nav bijis mainījies, nu vismaz ne tik lielos apmēros. Ja vien neskaita to, ka beidzot esmu kaut ko sapratusi no tiem sūdiem, ko pati mēdzu savārīt. (nu vismaz es sevi tā cenšos pozicionēt,ja jau esmu kaut ko savārījusi, značit man gribējās iemācīties/saprast kaut ko jaunu)
Tad nu arī šis lielais notikums ir atnācis- un esmu kaut ko no sevis pašas iemācījusies. Cik nenormāli forši man tagad būtu jājūtas, bet kaut kā nejūt.
Labi, tagad par konkrētākām lietām. Esmu kārtējo reizi labprātīgi atvedusi savas smadzeņu šūnas uz vietu, kur tās tiek nepārtraukti noārdītas no nenormālā spiediena,kuram tās tiek pakļautas. Un kā visiem tas ir jāzina- nervu šūnas neatjaunojas! Jūs muļķi, beidziet taču vienreiz mani tracināt un pārstājiet elpot. Tas jau ir tāds pagodinājums, ka zeme jūs nes, nevar taču prasīt, lai jūs paciestu arī kāda dzīva radība. Nu katrā ziņā vienā vārdā sakot- es esmu laukos. /ja ir interese,varu sniegt sīkāku informāciju, kur ir iespējams izbaudīt CNS noārdīšanās procesu īpaši strauji ;) /
Katrā ziņā es atkal moku /vai mocu?jopcik, kā bij pareizi?!dēm/ Laini ar savu čīkstēšanu, īdēšanu un ko tik vēl ne. Tikai es vismaz esmu nomainījusi citu plati- t.i. process tas pats,skaņa cita. Kas man liekas arī drīz tiks nodragāta jau līdz riebumam. Nu bet ko tad lai es daru,ja man KAITINA, nu?!
Un vakar mums ar Laini bij riktīg,riktīg foršais vakars. Ja protams neskaita to, ka:
- man tagad ir iedzīti kompleksi par manu izloksni,
- jāpiedomā pie vārdiem, kad kārtējo reizi pasaku- man nepatīk! (jo izrādās ar to nepietiekot, ka man vienkārši kaut kas nepatīk, bet esot vajadzīgs iemesls. Vai tad tas jau nav iemesls? Esmu apmulsusi.)
- man vēl joprojām liekas dīvaini dzirdēt- "man bij jāsāk smieties" vai kaut ko tikpat gari izvilktu, ko varētu pateikt arī bez kilometra liekas atkāpes
- es pirmo reizi redzēju, ka ir iespējama aizmigt uz parka soliņa, nu tā vienkārši ņemt un aizmigt! Tas taču ir apbrīnojami. Un pēc tam vēl sūdzēties- bļ** te ir auksti,man salst! (es īsti nezinu vai tas man ir atstājis pozitīvu vai negatīvu iespaidu, bet kaut kāds jau ir, ja jau es to nevarēju nepieminēt.)
- ..bāc, es atkal iedomājos par to savu runāšanu.. nu nevar būt, ka es TIK tizli runāju?! (šī man tagad ir trauma.nē,nopietni.).. bet 5tais punkts būs par relativitāti. Jo viss taču ir relatīvs. Kas ir normāls?Kas ir labs? (šorīt teica-nopērc normālu desu- nu kā šitā var pateikt cilvēkam,kuram iepriekšējā vakarā galvā ir iesēdies teikums par to, ka VISS IR RELATĪVS) nu fuj.galīgi apmulsusi.
Un pie tā arī palikšu, jo man patīk skaitlis 5, tā vienkārši bez iemesla. Un zin kas ir dīvaini- kāpēc tad kad kaut kas patīk,nejautā- kāpēc Tev patīk? Nu labi, ir reizes, kad jautā. Bet tas ir salīdzinoši retāk, nekā tad, ja pasaka- zini, man nepatīk! Nu pilnīgi automātiski prasās pretjautājums. ne? Lai gan.. es nesen dzirdēju, ka viena sieviete veikalā esot teikusi- šajos laikos atbildēt ar pretjautājumi ir nepieklājīgi! (es gan tā arī nesapratu kāds sakars..bet man patika kā tas skan.)
Vēl, vēl par to, ka cilvēks saprot kas ir sīkums un kas ne, kad atnāk kaut kas trakāks/pamatīgāks/smagāks. Nu ja man visu dienu nodarbe ir nagu lakošana, tad nolaužot nagu es varētu nomirt. (nu labi,tas nav par mani, bet idejas vārdā upurējos.iedomāties taču varētu..) Nu redz. iedomājies? (..es ar nē.ok,labi,iedomājamies kādu citu cilvēku manā vietā...done!) Nu redz, bet ja man visu dienu ir jāmācās un eksāmenā es dabūju sliktu atzīmi, tad arī tad tā ir traģēdija! (ok,labi, te atkal piemērs ar mani neder, bet nu..es cenšos.) Un tad vēl, ja māsa aizbrauc prom uz Vāciju, un Tev atnāk apziņa- eu, bļeč, es viņu tagad nesatikšu un nedzirdēšu katru sīkumu kas notiek viņas dzīvē!- tad lūk tas ir traki. un tad nolauztais nags, sliktā atzīme- tam nav nozīmes. (Jā,SA-SO-DĪTS, es ilgojos pēc tevis, Mās!*)..
.. turpinājums sekos..
