Tā jau būtu sīkums, dzīvotu savā kartona kastē, neatkarīgi no neviena, vārītos savā sulā tik ilgi, ka gailis pakaļ nedziedātu (ja viņš vispār jel kad pakaļ dziedātu). Bet nu vot nedzīvoju es viena un lai cik dīvaini tas tagad neliktos, es tomēr satraucos par to, ka citiem kļūstu tik nepanesama. Un tieši tāpēc vēl viss kaitina vēl vairāk.
Ginta saka - šodien atkal Tu mani dirst sūtīsi? (Tas gan nav tā tiešā nozīmē, tas ir tā, ka sēžu pie pc ik pa piecām minūtēm skaļi nolādu kādu. Zinu, ka galīgi idiotiski, a ko... Pēdējā laikā iecienīta frāze ir- ejiet jūs,jā jūs, visi dirst! Jā,visa pirmā rinda! Un tad Ginta parasti saka - es taču Tev neesmu pirmajā rindā vai ne? :D )
Un šodien es Gintai sūdzos par to, ka vakar tik daudziem esmu "salikusi" uz galvas, ka pilnīgi riebjas, ka neviens mani nepasūta, bet taj vietā cītīgi cenšas kaut ko pretargumentēt vai vienkārši nogludināt manis pateikto tēlojot muļķi. Nu kaitina nu.
Katrā ziņā sapratu to, ka ne vienmēr pietiek tikai ar to, ka tās lietas ko dari patīk un interesē. Jo brīžiem soļi sāk likties par smagiem, kaut arī viņi nemazām tādi nav.. Vajag kaut ko, kas paceļ no zemes.
Labi, turpināšu tracināties par to, ka esmu pārāk stulba un sajēdzu pārāk maz, lai izdarītu elementāras lietas. aah.riebj.