Gandrīz aizmirsu cik labi ir dzīvot un nedomāt reizē

Ir vakars pirms iknedēļas fakultātes apmeklējuma un kā jau ierasts, tas vnm ir visgarākais vakars. Viss taču ir jādara pēdējā brīdi! Savādāk vai nu tas nav interesanti vai arī vnk neiespējami. Manā gadījumā ne viens, ne otrs- man tas vnk ir ētikas kodeksa pārkāpums pildīt uzdoto ātrāk nekā tas nepieciešams. 

Pilnīgi un galīgi oficiāli, līdz pēdējam punktam, paraksta un kaut kam vēl, esmu pabeigusi kursadarbu, pat tik ļoti oficiāli, ka viņš jau ir iesiets, tikai diemžēl neatrodas pie manis un nevaru tēlot psihiski nelīdzsvarotu - ostīt svaigi drukāta papīra smaržu un histēriski aiz laimes smieties. Es ļoti labi apzinos, ka nākamgad tas sagādās vēl lielākas ciešanas nekā šogad, pieļauju domu, ka būs arī fiziskas sāpes, nu jo garīgās šobrīd ir notrulinātas ļotiļotiļoti. Bet tomēr es esmu varen apmierināta. un pat nedaudz laimīga. nu dien.

Vakar bija mana - jaEsPārdzīvošuŠo,TadEsPārdzīvošuPilnīgiVisu. [ieskaitot to kas būs ar 2012.gadu, kuru neesmu redzējusi, bet zinu joku, par to ka tā filma jāskatās 2013tajā un skaļi jāsmejas] Viss gan sākās miermīlīgi- ievas satikšana pie lielā origo pulksteņa. [satikt cilvēku,kuru dzīvajā redzu 2x un labprātīgi doties LĪDZI uz jūru ir ļoti prātīgi] Un kopīga braukšana vilcienā, līdz brīdim kad Rūta attopas- eu,kad jākāpj ārā? Un ieva saka-ē,nezinu..[tas bij nedaudz smieklīgi,nu labi,vairāk kā nedaudz.] Bet vai nu man ir ideāla laika izjūta, vai vnk mums smagi noveicās un tieši nākamā pietura bij mūsējā. Krč kruti aizvilkāmies uz jūru. Kas starpcitu no Vecāķu vilciena pieturas ir pavisam tuvu. [es ceru ka tagad nekļūdos ar to nosaukumu,bet nu kāda starpība]Un jā,jūra ir forša jebkad,vienmēr,visu laiku.un man ļoti patīk jūra.

Kad bijām izrunājušas visu sākot ar ekonomiskajām problēmām Latvijā un beidzot ar vulkāna izvirdumu, tad izdomājām, ka nākamajā taciņā iesim uz lielo ceļu. [Starpcitu to teica ieva,un tieši tas bija iemesls kapēc es domāju,ka viņa apzinās ko viņa dara] Bet kad pilnīgi galīgi nemanot nonācām pie kkādas gravas/upeidīgas ierīces, tad sapratu ka ieva tikai tēlo ka kko zin. Bet satraukumam nebij pamata, jo vēl bija gaišs. Kad biju 5x to skaļi atkārtojusi un beigusi histērijā lauzt kokus [lasīt:skaļi smieties un piesaukt visus muļķus,kuri nav uzlikuši nevienu zīmi muļķie kuri apmaldās mežā pie jūras], tad ar ievu nolēmām ka iesim pa kreisi gar to sasodīto upvejdīgo radījumu. Pagāja krietna pusstunda,līdz ieraudzijām kko kustamies, ka izrādijās pat cilvēks. Kad piegājām tuvāk, tad mums tika paziņots-meitenes,jūs zināt ka te nedrīkst staigāt? man liekas mēs bijām tik priecīgas,ka pat nejutām viņa nosodījumu. Un tad arī parādijās pirmā zīme-piejūras dabas parks. tas bij tāds FAIL! :D kad izbridām cauri visam sūnu ciemam, izlasijām nākamo uzrakstu- carnikavas kkas tur. Vislielākais prieks bija dzirdēt vilcienu. Un pārējais jau nebij interesanti. bet diena bij izdevusies, ja neskaita to kas maini gaidīja vakarā...

tad pienāca mans-jašitopārdzīvošu,nutaddajebko... Māsas Z-svētku dāvana- fotoshuutings... grr. bet nu pat to es pārcietu, un pat diezgan veiksmīgi un cienīgi, nu vismaz ļauju sev tā domāt. bildes gan negaidu,nu dien. jo process bij jautrs, bet gala rezultāts mani maz interesē. tur nekas labs tāpat nevar būt.

kā pati atzinu- parasti esmu pieradusi pie principa- ja man tas nepatīk,nepadodas,vai vēl saz kas cits- tad man to nevajag,pametu,aizeju, vai vnk ignorēju. bet šī nu bij tā reize kad nācās saņemties. un es to godam paveicu. tā ka šovakar dzeru šampanieti ne tikai par kursadarbu, bet arī par savu izturību. Priekā! ;)

cool down and enjoy BedreTown

Mans ieraksts pieklibo par veselu pus dienu. Tobish-gribēju jau dienā rakstīt, bet tas kkas iztraucēja, pati sev iztraucēju ar citām absolūti destruktīvām darbībām. Bet tagad ar piecu minūšu čakarēšanos, nenormāli "krutā" GoogleChrome nekādā veidā never vaļā manu ar roku rakstīto bloga adresi. Kaut kāds tizls viņš ir, šķiet tā ir pirmā reize pēdējo dienu laikā, kad patiešām vainīgs ir vainīgs, nevis es tikai tā saku, lai pati justos labāk. not bad.

Bet tagad tiku te iekšā un konstatēju- deeem, te viss ir par garu. Nu tad tā:
1. turpmāk te viss kļūs īsāks, bet regulārāks.
2.tā kā nesen šis blociņš ieguva citu ārieni, tad centīšos to nesabojāt ar pārākiem tizlumiem (tādiem kā donora centrs,bet tajā brīdī tas bija svarīgi)
3.nekas nemainīsies mērķa ziņā, tikai zinot savu mērķi var iet uz priekšu.te vēl jo projām būs vieta, kur dzīvoju sev.

Šodien konstatēju, ka atlikusi nedēļa līdz manai-hell,yes,birthday party. Un es nezinu ko man gribās. Pirms kāda laika māsa jau paspēja uzdot visnežēlīgāko vienas reizes gadā jautājumu- ko tu gribi dzimšanas dienā? Šogad es izjutu varenu ģenealitātes pieplūdumu tieši tajā mirklī un paziņoju-PC! [atļaušos piebilst,ka tā ir pēdējā laika otrā mana ģenealitātes izpausmēm, tulīt aiz 9 sociālās antopoloģijas starpeksāmenā.] Mana atbilde bija vairāk kā pietiekoša, lai šis jautājums netiktu atkārots vismaz līdz nākamajam gadam.

Bet tagad ir nākamā problēma- kurā dienā tu svinēsi? Un es nezinu kas notiek, bet pirmo reizi manā apzinātajā mūžā, (kas varētu būt mazāk kā 19 gadi,bet iespējams vairāk kā 15,īsti nezinu ko es apzinos un ko ne) esmu gatava svinēt savu dzimšanas dienu. Un es pat par to labprātīgi domāju, nu tiesa gan ne vairāk par 25minūtēm, kā šodien atklāju. Jo man besī kaut ko plānot. Domāt ko,kur,kā. Un tagad es jūtos tizli, ka šogad esmu dzimusi pirmdienā. Un vēl mani kaitina, ka maniem draugiem ir tik liela dzīve, ka man ir ar viņiem jāsarunā kad viņi ir gatavi svinēt manu dzimšanas dienu. Un tas vispār ir normāli? Man ir jāsakontaktē ar viņiem un jāuzzin, kad viņi visi var atvilkt savas miesas līdz manīm, lai nosvinētu manu dzimšanas dienu.. jo pie velna, jā man šogad gribas dzimšanas dienu! man 20 paliks tikai šogad. ne nākamajā gadā, ne pagājušajā, bet tagad.. Un vēl man negribas zolīdu sēdēšanu, es gribu kaut ko dzīvu. Bet,ak tu sūds- 1diena un man sāk nākt besis par visu domājot un plānojot... man gribas nosvinēt savus svētkus.lūdzu?

7dienā man beidzot ir brīvs.

principā viss ir atgriezies gandrīz ideālās iepriekšējās sliedēs- tas būtu pilnīgi vēsā mierā vnk dzīvot un vilkt savu garu dzīvojamā telpā kas ir gandrīz tik liela kā mana istaba mazajā bedrē.

Nu ja vien neskaita to,ka man vēl savs murgu darbs- par kuru es pat sāku nedaudz kaunēties un es nezinu kā norisināsies mana kursadarba aizstāvēšana. bet tas būtu elementāri. un tagad es satraucos pilnīgi lieki. vēl tagad sev cenšos to ieskaidrot.

Vēl ir tāds fakts- ka pēc mēneša šī mana mierīgā būšana centra rajona mazajā ēnainajā dzīvoklītī beigsies. Respektīvi vāksimies ārā, māsa labprātīgi ies dzīvot uz kojām, savukārt es pakļaušu savu nervu sistēmu nopietnām briesmām un došos back to home town un nedaudz pabraukāšu uz rīgu no turienes.

Jāsāk jau domāt ko darīt ar savu vispārējo pastāvēšanu nākamajā gadā. vienu brīdi tas mani pavisam nopietni satrauca. bet tagad man atkal ir vienalga. katrā ziņā uz ielas jau nu nepalikšu. kur nu, ja nevarēšu neko sakarīgu atrast, tad iešu uz kojām. lai gan.. varbūt arī labāk paliktu uz ielas. bet es ceru ka tik tālu man nevajadzēs aizdomāties.

Principā visu manu domu gaitu pilnīgi un galīgi tagad izposta virtuvē esošie 4ri jaunieši, kuri neticami ilgi pilda savu mājasdarbu. viņi ir izdomājuši vismaz 6as ģeneālas idejas-vismaz no tām ko es esmu dzirdējusi, bet vienalga tagad BEIDZOT visi KOPĀ domā jaunu pilnīgi anormālu variantu. Galā jau būs ok, bet nu pārāk ilgi viņi savas ģenealitātes apkopo.

Tagad apspriežamies ar alien iespējamo kopā mitināšanos. Nespēju iedomāties kā tas būtu. bet varen jautra padarīšana noteikti būtu garantēta. vēl es šorīt esmu paspējusi iziet vēl vienu lvl diablo vecajai,labajai spēlei. tāda nostaļģija pat.

vairāk man nekas ģeneāls nerodas prātā, jo 4ru jauniešu nemitīgā vārīšanās izsit galīgi no domas, plus vēl viņu brainstormings ir neticami mainīgs un nepastāvīgs. Ā,vēl es varu sūdzēties par to,ka vismaz divi no viņiem knikšķina nemitīgi pildspalvas. bet jocīgākais ir tas ka mani tas pat nesatrauc, ne grama, tikai uzjautrina.
tagad es skatīšos kkādu bezjēdzīgu filmu.viss

Rīts Valsts Asinsdonoru Centrā.

Jau sen biju gribējusi nodot asinis, bet tā kā esmu diezgan ģeneāla personība un līdz šim esmu pratusi saslimt "uz līdzenas vietas ar kko tizlu", tad vienmēr tas viss palicis tikai teorijas līmenī. Bet, kad pirms kāda mēneša atkal uzpeldēja mana ģenealiāte un atkal atrados slimnīcā, medmāsa mani iedrošināja un teica, ka tas jau neko nenozīmētu, ja asinis būtu nederīgas, vnk priekš sevis labi to pārbaudīt vai ar pašu viss ir kārtībā.. un tā nu vakar māsa laipni piedāvāja līdzdalību braucienā uz Valsts Asinsdonora Centru.

Tā kā šodien tīri teorētiski man ir brīvdiena no manas akadēmiskās dzīves, tad celšanās pus8 nebij nekas sajūsmas pilns, bet bija tā sajūta- cēla mērķa vārdā.
Pa ceļam vēl uz turieni, māsa publiski man draudēja nožņaugt ar kailām rokām. (tas izklausijās iespaidīgi dēļ tā, ka viņa to solija darīt tik muļķīga iemesla dēļ kā mana modinātāja, kurš zvanija jau 2x un es nedzirdēju.)

Iekšā sajutu manāmu satraukumu, bij doma- nu pirmā reize tajā iestādē, kā pirmklasniece 2.septembrī. Bet māsa, kā tāds absolvents- ļāva turēties ēnā un vnk nemanāmi sekot.

Aizgājām uz reģistratūru, kur pāris cilvēki kaut ko diskutēja ar smaidīgu sievieti baltā halātiņā. Jau nodomāju- nu tā lūk, tagad līdz tik ilgi gaidītajai procedūrai ir atlikušas pāris minūtes un nu viņas vilksies kā mūžība, stāvot rindā, rakstot papīrus un ko tik vēl ne. Bet kļūdijos-mums priekšā stāvēja vīrietis, kurš apgriezās un krieviski māsai kko jautāja. Pirmajā brīdī vispār neiebraucu par ko iet runa. Laikam biju tā satraukusies, ka nespēju lāgā uztvert apkārt notiekošo. Nerunājot nemaz par valodo, kuru pārzinu tikpat labi kā visu Harija Poteru filmu dialogus.

Pāris reizes samirkšķināju acis, itkā tas palīdzētu atgriezties realitātē vai vismaz sajust savas smadzenes kā krievu valodas vārdnīcu. Un tad tas notika-līdz galam nesapratu visu, jo biju dzirdējusi tikai labi ja katru trešo vārdu, bet runa gāja par to vai mēs asinis grasamies nodot kaut kam konkrētam vai arī vienkāši. Māsa atbildēja, ka vienkārši un vīrietis, pat likās pārāk lūdzošā balsī, jautāja vai mēs nevarētu asinis "uzrakstīt" viņam. Ka viņam tās esot vajadzīgas operācijai, daudz vajadzīgas. Es gan nezinu, cik ir daudz un cik litrus vajadzētu vienam cilvēkam operācijai. Bet viņa balss bija tik nopietna, ka man neradās vēlme pajautāt- cik daudz? Māsa gan bij attapīgāka un vēlējās uzzināt vai operācija ir nopietna, uz ko vīrietis atbildēja- nu jā, vēzis.

Nedaudz satrūkos, pat nezinu kas sakustējās iekšā. Bet ne žēlums, jo man liekas, tas nav tas, kas ir viņam vajadzīgs. Bet asinis- tās viņam vajag, un to pat viņš tikko kā bija mums lūdzi, un to arī mēs viņam varējām dot. Māsa pasmaidija un pamāja ar galvu, ka protams varam savas asinis nodot tieši priekš viņa.

Uzreiz tika sarunāts ar jauko sievieti reģistratūrā, lai piefiksē mūs abas, uz ko sieviete tik noteica- bet tad jums diemžēl būs jāuzgaida, kamēr meitenes asinis nodod. Uz ko vīrietis noteica- tas taču nekas! un pasmaidija.bij tāda varen laba sajūta.sildija.

Radās tāds apmulsums un klusums, kuru vīrietis bija nepareizi uztvēris, bet izmantoja un momentā izteica mums piedāvājumu: "es jums končām iedošu!"

Tas bij tīk smieklīgi patiesībā, jo likās kā tādām mazām meitenītēm iedos pa konfektei, nu vienkārši priekam. Varbūt viņs nesaprata, ka prieks jau bija radies no tā vien, ka pilnīgi nejauši bij radies veids kā spējam palīdzēt nepazīstam cilvēkam bez maksas, kas spēja dot jau iedomājoties vien nenormāli lielu gandarijumu. Vai arī viņam likās, ka Ir kkas jādod pretī. Nezinu. Bet viņš atvēra maku un izvilka desmitu latu naudaszīmi. Pilnīgi refleksu vadīta paspēru soli atpakaļ, māsa ieplēta acis- bet vīrietis neatkāpās un iebāza māsai naudu somas ārējā kabatā.

Klusumā abas aizgājām pildīt anketu, kur bij tikai ķeksīši jāsavelk, bet reāli tas izrādijās tas process, par kuru biju tā satraukusies- bailes par to, ka varu būt "nederīga". Droši vilku ķesīšus pretī -NĒ, līdz atdūros pret vienu no savas ģenealitātes izpausmes augļiem- astma. Bet māsa mierināja, ka vēl jau jaaiziet uz labratoriju un tad tikai daktere teiks kas un kā. Bet es, protams kā mūžīgā pesimiste, uzreiz nodomāju- nu ne jau prikola pēc viņš tur ielikts.

Turpinot pildīt savu lomu, māsas ēnā gāju uz labratoriju. Atkal rinda, bet tas pat priecēja- iedomājos par to, ka ir cilvēki, kuri labprātīgi pēc pašu vēlmes 9ņos no rīta atrodas iestādē, kur "ņem" nevis "dod". Pēc mums rindā apsēdās kāds paves vīrietis, tāda kaulu kambaris riktīgais. Vēroju viņa kaulainos roku pirkstus, kuri turēja mazo donora grāmatiņu. Un pats viņš bija pilnīgi absolūti mierīgs. Kā pie Tv sēdētu vai arī nāktu te katru dienu. Redzot, nu jau varen noplukošo grāmatiņu, sapratu, ka miers nav nepamatots- ne jau otro, piekto vai devīto reizi viņš šeit nāk. Un ieraksti par asins nodošanas reizēm veidlapā manu ideju apstiprināja. Tāds kā veterāns. Viņš nāk un nodod asinis, jo nu tā vnk vajag. Tāds ir pienākums. Un kapēc gan, ne?

Labratorijā beidzot man bija iespēja uzzināju savu asnisgrupu. [0+] <-man patīk kā tas izskatās. esmu pozitīva nulle. Māsa paziņoja, ka nevēlas manis dēļ izčakarēt pusi dienas, un lai ejot jau iestāties rindā pie ārsta. Lēnā garā vilku, zilajos maisiņos ietērptās, kājas uz norādīto kabinetu. Kur atkal apjuku, jo varen smaidīga sieviete, burtiski ierāva kabinetā. Paspēju tik piefiksēt kā viņa gandrīz vai iespiedzās- Nāciet taču!

Un kad veidlapā viņa ieraudzija tukšumus, tad smaids atplauka lielāks-ā,Jūs pirmo reizi! Laipni apvaicājās kā šodien jūtos, nu ne jau pieklājības pēc gan, bet vienalga patīkami. Lūdza parādīt roku vēnas, citējot- vai abām rokas vēnas ir labas- kas sanāca ar tādu kā saraustīšanos, jo kā citādāk cilvēkam pateikt- eu,tu neesi kkāds narkomāns?!

Un tad tā mana "trauslā stīga":nu tad stāsti ar ko esi slimojusi, ak jā-vispār esi stipri satraukusies vai nobijusies? Uz ko man gribējās atbildēt- principā man ļoti patīk, kad mani dursta, nevaru sagaidīt! (tas bij bez ironijas pieskaņas.) Bet tā vietā izlavijās smaids un atbilde: nē,neesmu, tikai par to- vai esmu "derīga", jo anketā bija tas par to astmu...

Daktere sāka varen ieinteresēties par to cik bieži, kādas zāles lietoju savai "atkarībai". Un man tas viesa cerības, jo likās, ka tas ir no svara- cik "smags gadijums" esmu. Bet kā izrādijās, neatkarīgi no tā, ka nepazīstu lēkmes, zāles praktiski nelietoju un visādi citādi viss ir kārtībā- asinis no manis "ņemt" nedrīkst. Skābeklis manī esot tik maz, ka zaudējot asinis varu iepazīties ar lēkmi pavisam tuvu. Un, citējot- "Puslitrs asiņu nav tavas veselības vērts."

Manas asinisis labas, bet viņas atņemot var kaitēt pašai. Kādas trīs reizes viņa atkārtoja to, ka manām asinīm nav nekādas vainas. Tāds kā zīmogs sev uz pieres, kad daktere pāri visai manai veidlapai pārvilka treknu svītru. Un noteica- diemžēl es tevi tagad ierakstīšu, ka tu nekad nevari nodot asinis. Pavisam ātri viņa savadija visus datus datorā un atkal pievērsās man.

Laikam sāpīgākais bij, kad atcerējos- ak jā, vīrietis ar vēzi.. Daktere pilnīgi nolasija manas domas, ieraudzija veidlapā vīrieša vārdu un uzvārdu un teica, ka lai nedaudz uzgaidot un kā nāks nākamais cilvēks, tā viņu "uzrakstīs" manā vietā. Tas mierināja, bet nepalīdzēja.

Izgāju no kabineta, ieraudziju smaidīgu māsu un tur fonā sēdēja tas pats vīrietis. Nezinu, asaras vnk bira pār vaigiem. Un par ko? Tāds tukšums iekšā. Māsa satraucās, ka kkas nav kārtībā, bet man izdevās varen ātri savākties un atbildēt, ka viss ir labi. Bet tās nepilnās 10 minūtes, kamēr biju kabinetā un iznācu ārā, pagāja kā sekunde. Un sajūtas bija briesmīgas.

Neskatoties uz to, ka uzreiz aiz manis kabinetā iegāja tas pats veterāns ar savu nobružāto grāmatiņu kaulainajās rokās, un daktere pēctam man pateica, ka viss ir nokārtots. Dedzināja sajūta, ka turpat netālu sēž tas pats vīrietis, kurš pirms pusstundas bija devis iespēju sajusties neticami labi. Izjust gandarijumu pilnos apmēros. Un vienkārši smaidīt kā saulītei.

Pilnīgi tāda nodošanas sajūta. Nu pie velna, dusmas ka vispār atbraucu. Esmu "nederīga". Taj pat laikā vīrietim iedeva sarakstu ar četriem cilvēkiem, kuri priekš viņa ir nodevuši asinis. Ātri saskaitiju- tās divas sievietes,kuras sēdēja ar viņu un es ar māsu. Neredzēju, ka viņš bija runājis vēl ar kādu citu.. Tātad vismaz miers bija par to, ka manā vietā ir devis kāds cits. Nav radies tukšums tajā vietā un tīri praktiski- nodošanas nav bijis.

Gribējās ātrāk tikt projām. Bet māsa bij tik priecīga, iznāca no kabineta, iedeva man savas mantas un devās uz "nodošanas" procedūru. Vīrietis ar sarakstu rokās un abām sievietēm blakus, devās uz izeju. Es uzelpju un gāju apsēsties. Bet nepalika vieglāk, jo blakus žurnālu lasija puisis, kurš noteikti nebija tur "devēja" statusā. Tāds izmocīts, likās viņam ir grūti būt. Un man sāka dedzināt plāksteris uz pirksta, no kura tika ņemtas tās pašas asinis, kuras nespēju nevienam dot. Ar asinīm jau viss kārtībā, tikai pati tāda Ne- normāla.

Viestiešākajā nozīmē- atskrēja lēkājoša māsa- un teica, ka viņai būšot ilgi un lai braucot mājās. Priecīga devos uz izeju. Gardarobe nedomājot līdzi teicu-man lūdzu to tur pelēko jaku, 80.nummurs. Un tad apstulbu, izdzirdot- shto? Un man tāds-ee..nu. Vai nu no priekiem par to, ka varu doties prom, vai vienkārši apstulbums, bet navarēju atrast vārdus. Un sieviete turpināja- etat?etat? Apstiprinoši noteicu-da. Un taj brīdī man jaku gāja saņemt tas pats veterāns, kurš "izpildija uzdevumu" manā vietā, palīdzēja man nenodot svešu cilvēku. Vienā brīdī domāju, ka vbt kkas jāpasaka, nu kaut vai kluss -paldies. Bet 1x paskatijos uz viņa seju un sapratu, ka tas ir viņš, kuram gribas kko teikt.

Dabuju savu jaku, piegāju pie spoguļa, bet vīrietis minstinājās. Sākumā nesapratu, tikai pēctam atnāca ideja par to, ka varbūt viņš visu šo laiku, bija pildijis tādu kā sev noliktu pienākumu- es tur braucu un dodu citiem to, ka es varu dot. Bet tagad, pateicoties man, bija reize ar uzreiz pamanāmu mērķi. Un arī māsa atzina, ka viņai sajūtas bijušas pavisam citas, kad veidlapā nav tukša vieta ailītē, bet gan kāda konkrēta cilvēka vārds. Pa to laiku, jau biju savākusies,ieliku kabatā mp3 un ejot ārā no noteicu- Uzredzēšanos...


Un tad bij tāds- pie velna, es taču te nekad vairs nebraukšu.

Bet bija iepriekš tā sajūta, jau vakar vakarā- es varu kādam palīdzēt. Un tagad nekā. Nē nu nav, nav tas pasaules gals. Bet man gribās, lai kāds cits to dara manā vietā. Un var jau būt tomēr man tagad ir sanācis kādu ar šo visu uzrunāt. Bet varbūt ne..

Un galu galā, kapēc lai cilvēks to nedarītu? Nu tas neprasa daudz. Bet tās sajūtas, kas rodas- nu tās nepielīdzināt tai naudai kuru iztērē, lai tur nokļūtu. Plus vēl garantija, ka sajutīsies noteikti labāk. Neviens dakteris vai māsiņa garastāvokli tur nevienam nebojā. Viņas bija tik lapinas, smaidīgas.

Paņemt kādu aiz rokas un teikt- davaj, aizbraucam nodot asinis! Divatā, trijātā, vēl labāk- četratā- kas vainas? Krutāk ir zvilnēt pavasara saulītē?

Nu nezinu, kad gāju mājās, uz Dzirnavu ielas stūra ievēroju 3sekunžu notikumu- puisis iemeta tantiņai kārbiņā kapeikas. Tantiņa sāka murmināt pateicības vārdus, pusis atplauka nenormālā smaidā. Un ticiet man- tas nebija dēļ saules.

I Hate U All And I DonT Need a Reason.

Šodien bij tik sakarīga diena, ka man par viņu gribas izstāstīt:

No rīta gāju uz pieturu, un pretī slāja (vistiešākajā nozīmē)divi neizsakāmas izcelsmes radijumi. Viens no viņiem stūma ķerru ar visādiem labumiem no tuvējās izgāztuves, un otrs bija "ietērpies" supervaroņa tērpā- mugurā mētelis, kājās jocīgas bikses un seja nokrāsota. Pirmajā mirklī domāju, ka man rādās. Bet, kad vēlreiz uzmanīgi paskatijos uz viņa pusi- baltie krāsas (vai nezinu kādas masas) triepieni uz deguna un acu apvidū bija vairāk kā īsti. Nezinu vai viņš bija vēlējies sevi parādīt kā supervaroni, ļaundari vai vienkārši laicīgi slēpās no saules stariem. Bet savu viņiem izdevās panākt- ceļu viņiem noteikti griezu ne es vienīgā.

Āgenskalnā ar Lieni pa autobusa logu pamanijām divus līdzīgas izcelsmes primātus. Uzreiz piefiksējām pulksteņa laiku, lai konstatētu un apbrīnotu faktu, ka jau pulkstens 9ņos no rīta ir iespējams būt tādā kondīcijā. Abi primāti pār tramvaja sliedēm slāja (atkal šis vienreizējais vārds) tā, itkā tas būtu vislielākais un sarežģītākais veicamais uzdevumms visā galaktikā. Vienmēr esmu teikusi, ka jādzer ir mājās vai pie kāda ciemos, kur var atkopties vismaz līdz tādai stadijai, ka neizskaties līdzīgs 3dienu nostāvējušam nobrauktam seskam.

Un vēl ar Lieni autobusā paspējām apspriest manu kursadarba tēmu (jā, šis man vēl jo projām ir aktuāls jautājums ), un tikko piefiksēju, ka pati to vairs neuzskatu par problēmu, bet gan par jautājumu. Tas ir kārtējais pierādijums,ka viss notiek galvā- kā sāku apzināties, ka tas ir vnk kārtējais veicamais uzdevums, nevis kkāda samilzusi problēma, (nu manā gadijumā es to uzskatiju par mistastes maisu ar vecām reņģēm, no kurām jāatbrīvojas nakts laikā ar aizspiestu degunu) tā uzreiz bija vieglāk tam pieķerties un darīt kko lietas labā.
Nu jā,bet runa bij par to, ka mūsu saruna ar Lieni, lika pretī sēdošai sievietei uz mani skatīties ar tādu skatienu, ka es nevis rakstītu par pašnāvībām,bet pati būtu izbēgusi no psihiatriskās klīnikas un tagad dodos taisnā ceļā uz tuvējo tiltu, lai no tā nolēktu vai arī dodos iepirkt žiletes un papildināt savus miegazāļu krājumus. Bet tas bij smieklīgi, jo Liene nesaprata kapēc tā sieviete tik jocīgi skatās. Un kad fakultātē es viņai to paskaidroju, tad viņa rīstijās konvilsijas lēkmē līdz pat lekcijas sākumam. (lasīt:ejot pa superakustisko gaiteni,skaļi par mani smējās un atkārtoja-pašnāvniece tu!)

Diezgan reti,bet mani pārņem neizsakāmas izcelsmes vēlme dabūt tieši tajā brīdī un tieši to,ko es esmu iedomājusies. Un tā pirms lekcijas izdomāju, ka man vajag tās trīstūrainās maizītes plastmaas iepakojumā. Nu vnk vajag un viss. Liene smējās, Ginta tikai smaidija,bet man vnk vajadzēja un viss. Tpc pēc pirmās lekcijas vilku viņas abas līdzi sev uz veikalu. Maximā Lieni notracināja pārdevēja, kura paziņoja, ka nevarot izdot no 5Ls un lai viņa meklējot precīzu naudu. Galā sanāca tā, ka maksāju es un man "zdaču" iebēra divkapeikās plaukstā. Ginta priecājās par manu veiksmi un paziņoja- redzi,tev tagad ir daudz naudiņas!

Bet tā kā Maxima ir forša un tur nepārdodas tieši tās trīstūrmaizītes,kuras es gribēju, tad gājām uz SuperGeto. (Jā, ar "G", viņš tāds ir-Geto) Tur nekā īpaša nenotika, man tikai gribējās pateikt, ka Maxima ir tizla. Ā, pa ceļam uz Geto viens čalis mums gāja aiz muguras un nobiedēja mani, atvērot aluspudeli ar troksni, ejot tieši man aiz muguras. Nu principā jau man tā skaņa tīk, bet tas bij negaidīti un Es salecos uz līdzenas vietas un pirmajā mirkļa vājumā iesaucos- o,bļ**,es šodien no visa baidos!- par ko čalis bij varen apmierināts un atļāvās ieķiķināties. (Man liekas šitas pēdējais vārds čali, kurš bij tik varens, ka tik viegli sabiedēja meiteni,pārvērš par ne tik krutu.)

Nu jā, bet es biju tikusi pie savām maizītēm. Un, man liekas, tikai Liene tajā brīdī mani saprata tīk ideāli. Viņa tikai pajautāja- esi laimīga? (nu pat bez viņai raksturīgās ironiskās pieskaņas) Jā, diena uzreiz kļuva saulaināka.

Atgriežoties centrā man bija iespēja Gintai pierādīt savu ģenealitāti- es perfekti zināju, ka ir manā krajā Zvaigzne ABC veikals, bet kurā ielā,kur tieši- nu hz. Bet precīzi varēju pateikt, kurā pusē, ka viņš ofic ir ēnā utt. Bet kad 3x bijām apgājušas apkārt kvartālam (man nav īstas izpratnes par šī jēdziena plašumu, bet tas izklausās iespaidīgi), tad es ar pašapmierinātu smaidu varēju paziņot- bļa,es esmu tizla, bet rekur ir tas veikals- mēs 3x jau ejam garām šitai ielai!

Un ejot pēctam mājās es iemīlējos uz līdzenas vietas. Stāvēju krustojumā un ieraudziju sākumā meiteni, tādā garā sarkanā mētelī, ar krutu frizūru un foršiem zābakiem. Un tad blakus viņai, man pilnīgi tirpas pārgāja viņu ieraugot,-puisis melnā garā mētelī, ar saulenēm, melnas bikses, melni zābaki. Nu viņi bij izkāpuši no kkādas samuraju filmas. Nu no tādas,kur cīnās ar tiem zobeniem, kur meitenes māk lidot pa gaisu un mētā savus vēdekļus. Un vīrieši tādi, kuriem ir gari paltraki, platas bikses, un viņi cīnās ar zobeniem un ir tik ļoti koncentrējušies procesam itkā vajadzētu atrisināt sarežģītāko matemātikas eksāmena uzdevumu, un vajadzīgo formulu atcerēties būtu tik pat iespējams kā izperēt zelta olu. Jā, es viņos iemīlējos.

Atnācu mājās un atcerējos, ka aizmirsu no rīta iznest mistaksti, kas izraisija veselu virkni turpmāko procesu: vajadzību pēc grīdas mazgāšanas (nezinu, kas tajā misenē bija,bet tas nebija no šī gadsimta,plus smaka virtuvē radās ne no kurienes un atgādināja pat nezinu ko, varbūt tās radības,kuras no rīta slāja pār sliedēm), tad trauku mazgāšana: drēbju mazgāšana (šitas likās itkā to pati ar rokām darītu):un kko vēl es dariju, kas izvērtās tik garā procesā, ka pat aizmirsu ar ko tas viss sākās.

Un tikko pa tv3 rādija reklāmu: ka apčurāta Rolanda statuja- to stāstija čalis,kurš SĒDĒJA pie iepriekš pieminētās statujas kājām, uz tiem pakāpieniem. Laikam pats piemirsa par ko stāsta.. vai arī ar manu humorizjūtu nav kkas kārtībā.

Tagad es noskatīšos "amuleta" sēriju un rakstīšu kursadarbu, kurš man pat sāk iepatikties. Ne dēļ tā, ka viņš būs primitīvisma un tizluma apvienojums, bet gan dēļ tā, ka tas man liekas 183765983x vieglāk darāms kā būt stāvoklī un dzemdēt bērnu. (pa šito laiku slēgājot TV jau redzu otro seriālu, kur ir grūtnieces un viņu tizlie, neiejūtīgie vīri, laikam mūžam aktuāla problēma)

mainīt pasauli man vairs negribas

Nesaprotu kas pēdējā laikā ar mani notiek. Pamostos un man ir fantastisks garastāvoklis, pat ņemot vērā to, ka man ir jāraksta vēl garumgarais kursadarbs un rīt oficiāli beidzas lielā lažas laišana. Tagad mana akadēmiskā dzīve neaprobežosies ar- esi skolā 4ras reizes mēnesī.

Pamodos pirms nepilnas stundas, nedaru neko, un priecājos. Ne jau tapēc priecājos, ka neko nedaru, vnk tāda sasodīti forša sajūta. Tā kā taj diesmā par sasodīti apaļo pasauli, viņa ir apaļa un tur neko nevar padarīt, vnk tas tā ir.

Šķiet, ka pirmo reizi manā nepilnīgajā mūžā kāda dziesma man apriebjas nepilnu 2vu dienu laikā. 5dien vakarā sāku klausīties Gustavo jauno dziesmu, man viņa likās tāda optimismu ieviesoša, iedvesmojoša. Pat vārdus norakstiju un pielīmēju pie skapja. Un tā es mēdzu darīt tikai ar tādām dziesmām, kuras man nudien spēj pamatīgi iedvesmot, nevis tikai uz dažām milisekundēm pacelt garīgo. Nu vot, bet 6dien atbrauca no rīta māsa no mazās bedres (par ko gan es nebiju īpaši sajūsmināta, jo beidzās mana brīvības izjūta pilnos apmēros). Un man par nenormāli lielu izbrīnu (vistiešākajā veidā augšāmcēlos no miega dēļ tā), viņa sāka klausīties Gustavo dziesmu, un nu ne jau vienu reizi vien, bet gan tā, ka es vairs nespēju saskaitīt cik reizes Gustavo paziņo, ka meitene pakāpās uz spainīša.

Nu lūk, un tā viņa trallināja to dziesmu pusi dienas, nu skanēja viņa daudz un dikti, bet atmiņa gan manai māsai ir sūdīga, tas nu viņai ir jāatzīst. Jo vārdus viņa nespēja iegaumēt pat pēc 17863259 reizes dziesmas izskanšanas. Lai gan varbūt viņa nemaz to nevēlējās un murmināšana līdzi melodijai likās daudz piemērotāka un saskanīgāka nekā precīza vārdu atkārtošana. Bet lai nu kā, pēc tās 1786329 reizes es teicu- viss,pietiek! Uzliec kko citu. Kas tika akceptēts uz kādu brīdi, bet vēlāk mūzika tika nogriezta klusāka, un atkal izskanēja Gustiņš...

Un es vispār nesaprotu. Nu kā cilvēks kuram parasti vispār riebjas mana mūzika, var tīk nežēlīgi daudz reizes skandināt tieši to gabalu,kuru es iepriekšējā dienā esmu dzirdējusi tik bieži, ka zinu vārdus no galvas. (nu labi,sēdēju un zubriju)

UN tgd notiek pilnīgi neticamais- tieši brīdī,kad es sūdzos pati sev par radušos riebumu pret šo dziesmu- māsa ar draudzeni virtuvē atkal viņu klausās. Nu vnk - ĀĀĀĀĀ?! Nu cik var.

Viņai viņa skanot galvā no rītiem, kad pamostas. Nu ja tik bieži viņu klausās, tad citi cilvēki iemācās PAT vārdus no galvas.ha ha

Bet būtībā man pat laikam nav par ko vairāk sūdzēties. Nu vienīgais tas, ka piens šodien beidzās. Bet nu tā jau nav katastrofa.

Sākšu skribelēt savu kursadarbu. Ak, jā, nepieminēju vēl to, ka mans kursadarbs būs pilnīgs apkaunojums visām manām smadzeņu šūnām. Man viņš liekas tīk primitīvs, bet es daru ko spēju.

Close your eyes and feel ....nothing

Kā jau nesen atklāju, ka esmu no tiem vājās gribas cilvēkiem, kuri smagi ietekmējas no laika apstākļiem apkārtējā vidē, tad šodien es varu atļauties justies pilnīgi bezskaraini laimīga. (no papēžiem līdz matu saknēm gandrīz) Saule šodien ir mana vienīgā motivācija rakstīt kursadarbu. JĀ,ES TO DARU!

Tiesa gan,nu jau ar vienas dienas nokavēšanos- tas saucas- vakar nodevu, bet šodien sāku rakstīt. Bet ik pa brīdim pašķiebju galvu un to vienīgo stūri, kur ir iespējams mūsu dzīvoklī novērot reālās debesis ārā, un apziņā sev iespiežu domu- kad es pabeigšu, tad es dzīvošu tikai ārā,ārā,ārā.

Bet vispār man arī ir citi iemesli justies laimīgai bez iemesla= būt pilnīgai mulķei:
1. es esmu viena pati tajos dažos kvadrātmetros,kurus oficiāli uzskatu un dēvēju par mājām. Par to esmu bezgala priecīga un pateicīga reizē. JO MAN TO VAJAG! pat vairāk nekā ēst,kur nu,pat nesalīdzināmi. Tād dažas stundas dienā, kad itkā viena pati velku savu nožēlojamo būtību šajās sienās, tad tas neskaitās. Nu vienkārši tas ir nesalīdzināmi. Jo tad kuru katru brīdi es varu vairs nebūt viena un līdz ar to nav tās sajūtas- tāda- deem ir labi.
2. esmu saņēmusies kaut nedaudz.un būs labi.
3. man vairs nav vajadzīgs iemesls, lai vienkārši tizli smaidītu. to es, kā izrādās, itin labi pieprotu visnepiemērotākajās situācijās un debīlākajos brīžos.

Bet tagad tā vietā, lai rakstītu par sucīdu biežumiem un definīcijām, es klausos mūziku un ostu gaisu no iekšpagalma. Gribās ārā, vienalga ko darīt. No rīta aizgāju pēc piena un briesmīgi negribējās nākt atpakaļ. Saņēmos tikai dēļ tā iemesla, ka vēl vismaz 24h dzīvoklis pilnībā ir manā rīcībā, visi nemazgātie trauku, netīrās grīdas,nemazgātās drēbes,... nu viss,viss ir man.ak es laimīgā.

7dien atbraucu naktī uz lielo bedri un pilnīgi no nekurienes iedomājos par to, cik es esmu laimīga par to ,ka esmu iepazinusies ar dažiem cilvēkiem. Tajā brīdī bij prātā tādi konkrēti kadri. Bet tagad domāju tā vispārīgi, ir man tādi daži cilvēki, kuriem gribētos uzsist uz pleca (kā to dažkārt dara mans apķērīgais brālis tētim) un pateikt- tu esi tīk foršs, tu vnk esi sakarīgs un labs cilvēks.

Un vēl ap lieldienām sajutu, ka ir cilvēki, kuri man nenormāli riebjas. Nu tobiš vienmēr tādi ir bijuši, kuri bez jebkāda iemesla ir mani nīstamie objekti. Bet ap lieldienu laiku atklājās jauni šādi subjekti. Tāda kā atklāsme- eu,man taču viņi riebjas!:D Pat tādi šķietami neitrāli ļautiņi, bet jā-tumanriebies,ejprom,fuj- pirmie vārdi,kurus gribējās teikt viņus ieraugot. esmu tik jauka.lepojos ar sevi.

vēl Evita mani saslimdināja ar okartes akadēmiju, vai kā tur pareizi raksta,nezinu. Bet evita viņu skatās un stāsta man kas tur notiekās. Sākumā man viņi visi likās tizleņi un pilnīgie muļķi. Un tas pasāciens kopumā likās tikpat interesants kā vērot Fermā peldošo pludiņu un gaidīt kad tas nogrims (kas pēc maniem vidējiem rādītājiem ir apmēram 2 minūšu ilgs piedzīvojums). Tad tomēr saņēmos paskatīties dažus video no fabrikantu vai nē, OKaršnieku, vai studentu ikdienas un sapratu cik ļoti cilvēku dabā ir līst citu dzīve. Tapēc arī tomēr tas pasāciens vēl nav nogrimis. Jo nu visiem patīk skatīties- ō, viņam neizdevās,eu,skaties cik viņš tizls, paskaties kā viņa nemāk, vai es nezinu-nez kas viņiem tur abiem sanāks. Bet vienalga, sāka daži personāži man likties simpatizējoši, nu tādi par kuriem negribas smagi kko uzdirst. Bet kā man vakar evita izsātija, ka tur atkal peripētijas sazin kādas. Tad jāsecina laikam ,ka ļautiņiem jau vairāk tīk skatīties visus tos ikdienas sviestus, nevis koncertu. Bet kopumā ņemot es tikai priecājos ka mums neiet LNT un arī man nerodas vēlme tos suņu murgus vērot.

Laža krietnu pusstundu nu ir palaista un var atkal ķerties pie suicīdu raksturošanas. grūti sev noticēt, ka esmu sevi piespiedusi.

labaak tekila somaa,nekaa olas kabataa.

Normals feil's bij- atnaacaam ciemaa pie evitas,liidzi panjeemu muusu iesaakto tekilu, taiso somu valjaa- tekila pilna,pilna soma. (taa liidz malaam,ka nodzert vajadzeeja) Visas mantas slapjas (visvairaa zheel e-talona,kaa es taadu tagad vilkshu autobusaa aaraa), bet forshi ka vinja nav lipiiga,vismaz kkaads mierinaajums.

Artuurs tagad 57894x skataas Avataaru, es vinju jau 1x esmu redzeejusi,man pietika. Evita,gan tikai pirmo reizi skataas. izskataas,ka vinjai patiik. man apnika tieshi pusfilmaa,nu gandriiz preciizi kad puse bij pagaajusi sapratu ka shii nav TAADA filma kaa "Kreesla" vai pat nezinu ko veel shim fenomenam var pieliidzinaat.

Veel mees ar artuuru striideejaamies par avataaru trulumu/gjenealitaati un visu paareejo. Centos pieraadiis sava pasniedzeeja paarlieciibu- tobish-tiktizlafilmakamangaliginepatika. Bet artuurs man nepiekrita.

Ak,jaa, ES VEEL TAGAD NEESMU UZRAKSTIJUSI KURSADARBU. nenormaala varone esmu. vai vismaz taada gribu kljuut,kad beidzot to suudu paveikshu. nu jau tuvu ir tas briidis kad man nereaali saaks riebties pat domaat par to trulumu.

Riit lieldienas un man galiigi nav lieldienu noskanjojums. lai gan man nav nojausmas kaads tas buutu. neskan arii lieldienu dziesmas,taadas kaa ziemassveetku vai jaanju.jociigi.vai tad shitie sliktaaki sveetki? nesen iedomaajos par to fenomenu kaa-lieldienu zakjis. nu no kurienes tas spraagons uzradies? kaads bezsakars? kaads vispaar domaaja liidzi kad saaka maziem beerniem staastiit shitaadus sviestus? reaali meedzu apmulst shajaa sakaraa. pat nezinu ko staastiishu saviem beerniem (ja paveiksies tikai braalja un maasas beerniem) par nepaarspeejamo dabas fenomenu,kad tieshi lieldienaas zakji speej deet olas. tikpat labi vareetu tagad saakt staastiit ka ziemassveetkos daavanas nes karlsons kursh dziivo uz jumta vai,es pat nezinu, Tarzaans- vot shitas buutu reaalaaks.jaa.

Avataaraa jau notiek lielaa kauja un man ir ceriiba, ka driiz buus subtitri. Ja vien artuurs nesaaks nuugjoties un negribees iet maajaas, tad mees veel sadariisim 1000 un 1 jautru lietu. taa luuk.