ķieģelis pie ķieģeļa.

Cilvēks var tiekties pēc miljons ieguvumiem un galā vienalga saņemt tikai to, ko ir pelnījis. Nav jau tā, ka es tagad ņemšu kādam nost, es ticu, ka Tu pats pazaudēsi to, ko nemāki novērtēt.. Tu teiksi nav tiesa? Piekrītu, kādu brīdi jau tam stulbajam kretīnam būs tā noveicies, ka Tu varēsi vemt no viņa laimes.. bet pagaidi, pasēdi brīdi un netaisi sev kārtējo moderno slimību vemjot.
 Nu ok, nesēdi, negaidi, tas skan kā nolemtība, ka ir tikai jāgaida un jātic, un jebkurš tirliņš, kurš itkā nav pelnījis vārtīties tik lielā laimē, to kaut kad pazaudēs.. Nedrīkstam jau norakstīt kādu nelgu laimes kreliņā tikai tāpēc, ka viņš tād vispār jel kādreiz ir dzimis.,.. jo, lai kā man to negribētos atzīt - cilvēki spēj darīt brīnumu lietas ar savu apņēmību vien.

 Bet runa iet par to, ka pat iegūstot triljons ķieģeļus (ej nu sazini, varbūt kādam tas ir kaut kas vērtīgs), viņš tomēr agrāk vai vēlāk kaut kādu daļu no tā visa pazaudēs. Jo viņš nepratīs to visu noturēt sev. Viņš jau var gribēt, censties un atkal gribēt un vēl jo vairāk censties... bet kas par to, ķieģeļi pavēlēm neklausa, ķieģeļi vienalga pazudīs.
Arī sapņi pavēlēm neklausa, viņi vienalga izgaist un nepiepildās līdz galam, ja Tu to neesi pelnījis.

 Pat izsapņots sapnis mūža garumā Tev negarantē to, ka tas piepildīsies. Pie velna, Tu vispār esi domājis par to - kāpēc gan tam būtu jāpiepildās?! Tāpēc, ka Tu par to esi sapņojis un Tavuprāt (kas nav pat ķieģeļa cenā) esi tā sapņa vērts? Muļķības. Ja Tu ne reizi neesi mēģinājis tik tiešām pārbaudīt savas ķieģeļu kraušanas spējas, Tu nemaz neko neesi tiesīgs apgalvot! Tad Tu neesi pat viena ķieģeļa vērts, kur nu vēl triljons! Kā Tu vari zināt, ka Tev ir pietiekami stipras rokas, lai noturētu visus tos sasodītos ķieģeļus, ja neesi turējis pat tūkstots gabalu, nu labi  - kaut simts?
Lai piepildītu kādu sapni, ir jābūt sava sapņa vērtam. Par skaistām acīm Tu to neiegūsi un nesasniegsi. Izsapņots sapnis nav nekas, bez reāla pamata un iemesla tam piepildīties. Vai Tev tik tiešām ir pietiekami augsta līmeņa nepieciešamās kvalitātes, lai sapnis kļūtu īsts? Vai Tu esi sava sapņa vērts? Vai pat tas ir tikai sapnis.. dubultsapnis- sapnis par sapni. Cik tagad Tu muļķīgs. Bet dabūsi vēl.

Kā Tu vari zināt, ka Tev patīk sarkani ķieģeļi? Pasaki kā Tu esi tiesīgs apgalvot, ka Tev patīk tikai sarkani, ja neesi turējis rokās ne sarkanu, ne baltu? Bet vienalga saki, ka savu sapni būvēsi no triljons sarkaniem ķieģeļiem. Jo Tavām dumjajām acīm piestāv sarkana krāsa? ...

Var jau būt, ka tas ir pārāk vienkārši priekš Tevis, bet es tomēr tiecos apgalvot, ka neesi ne graša vērts, ja pirms lielās būvēšanas neesi vismaz 134678x sasitis pirkstus ceļot tos nolāpītos ķieģeļus. Tikai tā Tu iemācīsies kā pareizi viņu noturēt rokās, kā ir ērtāk un galu galā - cik daudz spēka Tev tas prasīs. Un tad,.. tad varbūt tomēr Tu aprausies savos sapņos, jo pirksti būs pārāk apsisti, un vēlēsies vairs tikai miljons ķieģeļus, jo spēka ir tik cik Tev ir.. ne grama vairāk.
Pārbaudīt savus spēkus pirms sapņošanas ir varbūt priekš Tevis muļķīgi, bet man tas aiztaupa cementu un spēku, un domas, un laiku, un arī stulbumu savu es atstāju Tev.. es pārbaudu to, kas ir manas vērtības, lai zinātu, kas ir mans sapnis. Uz kā to būvēt.. Ne jau tāpēc, ka man bail apstāties, kad pietrūkst spēki, bet lai zinātu - sarkani.. vai tomēr balti.. ?

Bet Tu tikai krauj, krauj savus sarkanos ķieģeļus, cel vienu pēc otra, pavisam lēni, jo tici, ka sarkanie piestāv Tavām dumjajām acīm un nebūs nekad nekas jānojauc. Tu neesi aprāvies un sasitis pirkstus. Tāpēc tāds lielīgs un gejīgs. Un mani tas kaitina, jo zinu kā sāpēs, bet nespēju līdzēt, jo Tev patīk ticēt, ka ķieģeļi jāskatās ir pēc krāsām..

...un ja Tu tomēr vēl neesi pēdējais nelga, tad varbūt, ka tomēr saprati ķieģeļa būtību.

Fly because you have wings

Visādas nepanesamas domas šaudās pa galvu, kas pamodina divos naktī un liek stundu nodirnēt darot tik nejēdzīgas lietas, ka tam pat nav nosaukuma... bet tas ir kaut kas, kur pazūd vesela stunda.

Vakar beidzot ciemojos pie Chirkainās, patīk tā reizi pa reizei satikt būtiskus cilvēkus, tad Tu izjūti viņu nozīmīgumu un to cik īpaši viņi ir. Un vēl ir forši tas, ka pēc nepilniem 5 gadiem runājam par saviem UK piedzīvojumiem kā tas būtu noticis vakar. Tas laiks tik nežēlīgi skrien.. nu vienkārši nenormāli.. Parasti saka, ka laiks skrien tajos brīžos, kad esi laimīgs. Savukārt velkas - kad nelaimīgs.

Es šobrīd gribētu būt ļoti, ļoti, ļoti nelaimīga, lai tikai laiks uz brīdi ietu lēnāk. Lai es spētu sajust, ka mani sirdspuksti sitas vienā ritmā ar dzīvi. Nevis domu un emociju tik daudz, ka aizmirstas elpot un kad attopies kā tas pareizi bij jādara - deem, vakars jau klāt, jāiet gulēt. Un tā katru dienu, katru dienu no jauna.

Iemācīs kāds elpot jau no paša rīta, lai nepalaižu garām visu dienu?

Dzīvodama kopā ar Sievieti es esmu iemācījusies vienu sasodīti gejīgu lietu - smaidīt smaidīšanas pēc. Iet sūdīgi? Gribas ķieģeli kādam mest? Iespiest galvu atvilknē? - SMAIDI. Un ne jau tāpēc, ka esmu kļuvusi nēnormāli pozitīvā (nu gandrīz nav melots), bet tāpēc, ka reizē ar smaidu parādu vidējo pirkstu - Jā, man ir sūdīgi, bet Tu par to neuzzināsi. Jo ne Tu būsi tas cilvēks, kas spēs mani salauzt. Tā vietā es centīšos Tev līdzēt kā spēšu, lai Tu saprast cik draņķīgs cilvēks esi.

Vispār man liekas, ka esmu kļuvusi tik salkani paprasta, jo vairs no rītiem nebraukāju ar sabiedrisko transportu, nepavadu nežēlīgi daudz laika ar muļķīgām radībā, kuras sauc par cilvēkiem. Es vienkārši dzīvoju tā kā man ir labi. Kas protams liek maksāt savu cenu:

Šodien Chirkainā par man izteicās: "Tu šobrīd esi tik apgarota, gaiša,.. mīļa, bet tajā pašā brīdī tāda dīvainīte - tādā ziņā, ka ...., bet tik interesanti tomēr arī, tomēr gribas Tevi nedaudz pavilkt no smaidīgā, bezbēdīgā balona augstumiem lejā un teikt... " (nu oa vidu un tālākais ir pārāk daudz domāts tikai man, lai daudzpuntes vietā izrunātos skaļi). Bet idejiski ir skaidrs?! Ne? Nu tad saprotamāks piemērs:

Zvans no Eļas:"Nu tad jau es Tev zvanīšu, kad būšu brīva, centīšos tā laicīgāk, lai Tu vēl vari paspēt sapucēties!"  (Nu ja tagad nav skaidrs, tad atsities pret ķieģeli)

Es nezinu. Pusstundu esmu pavadījusi daudz maz produktīvi, laikam varu atgriezties pie miega un cerēt, ka vairs nenāks tādi murgi galvā. Es īstenībā gribētu aiziet gulēt un pamosties vispār neko nedomājot. Es to būtu pelnījusi, es jau tā pārāk daudz domāju pa dienu. Kaut kad taču man pienākas atpūta?!

dzīve izdodas

Laikam jau tomēr būs jāatzīst, ka tas Mārtiņš tāds saprātīgs radījums bijis. Nu ir viņam taisnība par visiem simts... Draugus nedrīkst novērtēt par zemu..turpinājumam gan es piedāvātu divus variantus - ne vien tāpēc, ka galā tie patiešām var izrādīties draugi, bet arī visai saprātīgi, dzelt spējīgi kustoņi.. Ilgu laiku jau mokos ar bezmiegu,vakarā nevar aizmigt un no rīta jau ar atkritumu vedējiem reizē esmu nomodā. Un šorīt pamodos ar dzejoli galvā, kurš man cēli pie sienas stāv jau labu brīdi. Visu gan tagad neatcerēšos, bet iesākums bij- tas ir viegli būt nepieejamai... (jā,pie velna,tas ir sasodīti viegli un arī patīkami.) ok, jākāpj ārā no tramvaja, jāsatiek ģimene. :) Bet Tu smaidi šodien, jo rīt būs sūdīgāk!

if you love somebody put your hands up

Būtībā man nav uzradusies diža dzīves izpratne un nav notikusi graujoša personības maiņa pāris pēdējo nedēļu laikā. Bet es tomēr nedomāju, ka esmu bezcerīgs gadījums.

Vakar braucot no rīta uz mājām, īsajā ceļa posmā Centrs - Imanta, saskaitīju veselus 3 suņus kā zirgus. VESELUS 3!!! Un tad es sāku domāt, kāpēc man ir tāda fobija no zirgiem.. fuj, nē, no suņiem. Un varbūt tie suņi nemaz nebija kā zirgi. Bet mana fobija ir tik liela, ka arī suņi kļūst par zirgiem.

Un šodien ejot uz Andrejsalu - veseli divi mazi kvekršķi gāja aiz muguras. Tad es domāju - kāpēc vispār tādi zvēri izdomāti? Nē, nudien?!

Bij kaut kas vēl par ko es fascinējos.. bet vairs neatceros. Mani vispār pēdējā laikā daudz kas sāk pārsteigt. Piemēram, tikai tagad, pēc kaut kādu 6 mēnešu kopā dzīvošanas, esmu pamanījusi cik jocīgi Sieviete velk zeķes. Tagad es par to vienmēr smiešos. Bet tas ir TIK dīvaini. Tieši tikpat dīvaini kāpēc izgudroti suņi.
Vispār pēdējā laikā bieži esmu sākusi satikt ģimeni, varbūt tas manī rada tādu izbrīnu par visu apkārtējo pasauli. Jo parasti visi saka, ka mūsu ģimene ir dīvaina, nu vai vismaz savāda. (Par ko mamma vienmēr apvainojas un tētis cenšas izdibināt kas tad citiem ir tāds normāls kā mums nav.)

Un tagad es domāju par to, ka lieku komatus visur kur ienāk prātā, galīgi nepareizi. Laikam jau esmu sākusi pierast, ka mani kāds labo par manām interpunkcijas kļūdām.

Vēl es varu izstāstīt, ka tad kad man ir labs garastāvoklis, es klausos dīvainu mūziku. Es pat nesaprotu kā tāda mūzika ir tikusi ieksh mana kompīša, bet man patīk. Jā, reizēm var atļauties vairāk kā drīkstētu un mazāk kā gribētu. Kā man šodien teica - ja kaut ko dari nepareizi, tad dari to pareizi! (Saproti kā gribi.jā.)