Jau ar pirmo teikumu nospriedu, ka ar šo cilvēku, man varētu izveidoties visai radoša komunikācija.
viņš: "Ja esi kārtējā, kas vēlas runāt par jēlām vai nekulturālām tēmām, seksu un tamlīdzīgām lietām, tad staigā tālāk. Man ir 24 gadi un es vēlos parunāt ar kādu saprātīgu cilvēku."
Lai gan uzreiz bija saprotams copy + paste variants, bet tomēr cilvēks ar savu stingrību un savām vēlmēm. Nu varbūt ne gluži vēlmēm, bet viņš vismaz zina, ko viņš nevēlas, un tas jau ir daudz!
Tā kā visnotaļ ātri spējām konstatēt viens otram smadzeņu šūnu esamību, tad arī saruna ievirzījās citos rāmjos. Proti - par dzīves mērķiem.
Ak vai, aizmirsu pieminēt, pirmais jautājums jebšu pārbaudījums man tika dots, liekot aprakstīt savu esamību. Centos nebūt diez cik daiļrunīga, lai jau cilvēks nesabīstas. Bet pašai par pārsteigumu, vai vienkārši biju to piemirsusi, vairāk spēju pateikt lietas,kas man nepatīk, ko es neciešu un tamlīdzīgi. Tā kā otrā galā cilvēks saprātīgs, tad diezgan ātri noreaģēja un spēja uztver būtību - aha, tātad viss, ko nesaku, ka nepatīk, - tātad patīk. Izspruka gan man pa pāris daiļrunīgiem vārdiem, traļi vaļi zili vaļi un tamlīdzīgi, bet jutos diezgan piezemēta, varbūt pat priekš sevis pārāk zemu nolaidusies uz zemes. Tas viss dēļ tā, jo nez kāpēc bija radusies sajūta, ka otrā pusē sēdošais ir uzvalkā tērps un nemaz negrasās to vilkt nost (nu neba jau nu tā gluži izģērbties, bet nu vismaz pārģērbties pēc darba vai kaut kā tā).
Tomēr caur visu manu cenšanos, puisis tomēr atzina:
viņš: "Tu tāda radoša personība liecies"
es: "gleznot nemāku un bohēmisti kaitina, bet ikdienas pelēkajā masā arī nav mana vieta"
Man nemaz ne par pārsteigumu, turpmākajā sarunā atklājās, ka nu dien sarunu biedrs visai solīda amata darītājs, darbs redz nepatīkot, toties nauda tīk un nauda taču nesmirdot! Likt pretī savu stāstu par aiziešanu no darba brīdī, kad piedāvāja augstāku amatu, tajā mirklī likās neatbilstoši, bet tomēr vēlējos pārbaudīt reakciju. Centos visu to pasniegt ar vieglu humora devas piesitienu. Nelīdzēja. Puisis ne tikai nesaprata kā es ko tādu vispār varēju atļauties izdarīt, bet arī pārmeta "nepareizu domāšanu". Nu labi, cik jau nu pārmeta, vienkārši pateica, ka viņš to nesaprot un neatbalsta. Tiešā tekstā man arī pateica, ka LIELAS naudas dēļ, viņš būtu gatavs darīt gandrīz visu. Tas gan atkal bija mirklis, kad prasījās lauvu paraustīt aiz ūsām, bet tomēr noturējos.
Savā galvā arī salīdzināju mūsu pagājušu piecgadi.
Viņš - 5 gadi strādā vienā uzņēmumā, nupat ieguvis maģistra grādu, līdz Ziemassvētkiem plāno tikt augstākā amatā. Nu nestrādā sapņu darbu, bet tomēr tur arī kaut kas patīk - alga. Dzīvē darīs visu,lai gūtu materiālu labklājību.
Es - pirms gada ieguvu bakalauru grādu, nomainījusi jau pāris darba vietas, ticu "ideāla darba" esamībai (gluži kā citi tic Dievam). Apzinos savas spējas, zinu arī ko vēlos, bet nekur nesteidzos.
Sapratu,ka nav jēgas puisi terorizēt. Nu labi ,labi, es jau to būtu darījusi, bet man no malas pamācīja - mācies būt iecietīga pret tiem,kas nav tādi kā Tu! Arī Tu neesi nekāda "normālā"! Tad nu savu kritisko skatienu noliku malā un centos būt vienkārši cilvēcīga, pat varētu teikt- draudzīga.
Komunikācija gan diez cik ilgi neievilkās, jo sapratām, ka esam kā sarkans ķieģelis un lidojoša vārna.
