Ir vakars pirms iknedēļas fakultātes apmeklējuma un kā jau ierasts, tas vnm ir visgarākais vakars. Viss taču ir jādara pēdējā brīdi! Savādāk vai nu tas nav interesanti vai arī vnk neiespējami. Manā gadījumā ne viens, ne otrs- man tas vnk ir ētikas kodeksa pārkāpums pildīt uzdoto ātrāk nekā tas nepieciešams.
Pilnīgi un galīgi oficiāli, līdz pēdējam punktam, paraksta un kaut kam vēl, esmu pabeigusi kursadarbu, pat tik ļoti oficiāli, ka viņš jau ir iesiets, tikai diemžēl neatrodas pie manis un nevaru tēlot psihiski nelīdzsvarotu - ostīt svaigi drukāta papīra smaržu un histēriski aiz laimes smieties. Es ļoti labi apzinos, ka nākamgad tas sagādās vēl lielākas ciešanas nekā šogad, pieļauju domu, ka būs arī fiziskas sāpes, nu jo garīgās šobrīd ir notrulinātas ļotiļotiļoti. Bet tomēr es esmu varen apmierināta. un pat nedaudz laimīga. nu dien.Vakar bija mana - jaEsPārdzīvošuŠo,TadEsPārdzīvošuPilnīgiVisu. [ieskaitot to kas būs ar 2012.gadu, kuru neesmu redzējusi, bet zinu joku, par to ka tā filma jāskatās 2013tajā un skaļi jāsmejas] Viss gan sākās miermīlīgi- ievas satikšana pie lielā origo pulksteņa. [satikt cilvēku,kuru dzīvajā redzu 2x un labprātīgi doties LĪDZI uz jūru ir ļoti prātīgi] Un kopīga braukšana vilcienā, līdz brīdim kad Rūta attopas- eu,kad jākāpj ārā? Un ieva saka-ē,nezinu..[tas bij nedaudz smieklīgi,nu labi,vairāk kā nedaudz.] Bet vai nu man ir ideāla laika izjūta, vai vnk mums smagi noveicās un tieši nākamā pietura bij mūsējā. Krč kruti aizvilkāmies uz jūru. Kas starpcitu no Vecāķu vilciena pieturas ir pavisam tuvu. [es ceru ka tagad nekļūdos ar to nosaukumu,bet nu kāda starpība]Un jā,jūra ir forša jebkad,vienmēr,visu laiku.un man ļoti patīk jūra.
Kad bijām izrunājušas visu sākot ar ekonomiskajām problēmām Latvijā un beidzot ar vulkāna izvirdumu, tad izdomājām, ka nākamajā taciņā iesim uz lielo ceļu. [Starpcitu to teica ieva,un tieši tas bija iemesls kapēc es domāju,ka viņa apzinās ko viņa dara] Bet kad pilnīgi galīgi nemanot nonācām pie kkādas gravas/upeidīgas ierīces, tad sapratu ka ieva tikai tēlo ka kko zin. Bet satraukumam nebij pamata, jo vēl bija gaišs. Kad biju 5x to skaļi atkārtojusi un beigusi histērijā lauzt kokus [lasīt:skaļi smieties un piesaukt visus muļķus,kuri nav uzlikuši nevienu zīmi muļķie kuri apmaldās mežā pie jūras], tad ar ievu nolēmām ka iesim pa kreisi gar to sasodīto upvejdīgo radījumu. Pagāja krietna pusstunda,līdz ieraudzijām kko kustamies, ka izrādijās pat cilvēks. Kad piegājām tuvāk, tad mums tika paziņots-meitenes,jūs zināt ka te nedrīkst staigāt? man liekas mēs bijām tik priecīgas,ka pat nejutām viņa nosodījumu. Un tad arī parādijās pirmā zīme-piejūras dabas parks. tas bij tāds FAIL! :D kad izbridām cauri visam sūnu ciemam, izlasijām nākamo uzrakstu- carnikavas kkas tur. Vislielākais prieks bija dzirdēt vilcienu. Un pārējais jau nebij interesanti. bet diena bij izdevusies, ja neskaita to kas maini gaidīja vakarā...
tad pienāca mans-jašitopārdzīvošu,nutaddajebko... Māsas Z-svētku dāvana- fotoshuutings... grr. bet nu pat to es pārcietu, un pat diezgan veiksmīgi un cienīgi, nu vismaz ļauju sev tā domāt. bildes gan negaidu,nu dien. jo process bij jautrs, bet gala rezultāts mani maz interesē. tur nekas labs tāpat nevar būt.
kā pati atzinu- parasti esmu pieradusi pie principa- ja man tas nepatīk,nepadodas,vai vēl saz kas cits- tad man to nevajag,pametu,aizeju, vai vnk ignorēju. bet šī nu bij tā reize kad nācās saņemties. un es to godam paveicu. tā ka šovakar dzeru šampanieti ne tikai par kursadarbu, bet arī par savu izturību. Priekā! ;)
