Kad es satiku viņu, viņa man izstāstīja lietas, kas manā realitātē nešķita iespējamas. Kad es satiku viņu un ļāvu viņai runāt ar mani stundām ilgi, es atstāju savas vecās, novazātās sajūtas tur - pie galantā galdiņa skaistajā kafejnīcā, kur mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem pavadijām vairākas stundas, vienkārši esot mirklī. Pirms es satiku viņu, es uz neko nebiju gatava, uz neko necerēju, nesagaidīju. Es devos vienkārši būt. Un tieši dēļ tā - vienkāršas vēlmes būt, man bija iespēja atstāt samītas zemē manas novazātās domas, kuras mani jau sen vairs nekur neveda.
Un es aizgāju mājās tā pati, bet cita. Līdz brīdim, kad sastapu ko vecu, es nezināju, ka kaut kas ir mainījies. Bet tagad es redzu, ka manas vecās domas palika tur, vietā, kuru vairs pat nespētu viena atrast.
