Jau sen biju gribējusi nodot asinis, bet tā kā esmu diezgan ģeneāla personība un līdz šim esmu pratusi saslimt "uz līdzenas vietas ar kko tizlu", tad vienmēr tas viss palicis tikai teorijas līmenī. Bet, kad pirms kāda mēneša atkal uzpeldēja mana ģenealiāte un atkal atrados slimnīcā, medmāsa mani iedrošināja un teica, ka tas jau neko nenozīmētu, ja asinis būtu nederīgas, vnk priekš sevis labi to pārbaudīt vai ar pašu viss ir kārtībā.. un tā nu vakar māsa laipni piedāvāja līdzdalību braucienā uz Valsts Asinsdonora Centru.
Tā kā šodien tīri teorētiski man ir brīvdiena no manas akadēmiskās dzīves, tad celšanās pus8 nebij nekas sajūsmas pilns, bet bija tā sajūta- cēla mērķa vārdā.
Pa ceļam vēl uz turieni, māsa publiski man draudēja nožņaugt ar kailām rokām. (tas izklausijās iespaidīgi dēļ tā, ka viņa to solija darīt tik muļķīga iemesla dēļ kā mana modinātāja, kurš zvanija jau 2x un es nedzirdēju.)
Iekšā sajutu manāmu satraukumu, bij doma- nu pirmā reize tajā iestādē, kā pirmklasniece 2.septembrī. Bet māsa, kā tāds absolvents- ļāva turēties ēnā un vnk nemanāmi sekot.
Aizgājām uz reģistratūru, kur pāris cilvēki kaut ko diskutēja ar smaidīgu sievieti baltā halātiņā. Jau nodomāju- nu tā lūk, tagad līdz tik ilgi gaidītajai procedūrai ir atlikušas pāris minūtes un nu viņas vilksies kā mūžība, stāvot rindā, rakstot papīrus un ko tik vēl ne. Bet kļūdijos-mums priekšā stāvēja vīrietis, kurš apgriezās un krieviski māsai kko jautāja. Pirmajā brīdī vispār neiebraucu par ko iet runa. Laikam biju tā satraukusies, ka nespēju lāgā uztvert apkārt notiekošo. Nerunājot nemaz par valodo, kuru pārzinu tikpat labi kā visu Harija Poteru filmu dialogus.
Pāris reizes samirkšķināju acis, itkā tas palīdzētu atgriezties realitātē vai vismaz sajust savas smadzenes kā krievu valodas vārdnīcu. Un tad tas notika-līdz galam nesapratu visu, jo biju dzirdējusi tikai labi ja katru trešo vārdu, bet runa gāja par to vai mēs asinis grasamies nodot kaut kam konkrētam vai arī vienkāši. Māsa atbildēja, ka vienkārši un vīrietis, pat likās pārāk lūdzošā balsī, jautāja vai mēs nevarētu asinis "uzrakstīt" viņam. Ka viņam tās esot vajadzīgas operācijai, daudz vajadzīgas. Es gan nezinu, cik ir daudz un cik litrus vajadzētu vienam cilvēkam operācijai. Bet viņa balss bija tik nopietna, ka man neradās vēlme pajautāt- cik daudz? Māsa gan bij attapīgāka un vēlējās uzzināt vai operācija ir nopietna, uz ko vīrietis atbildēja- nu jā, vēzis.
Nedaudz satrūkos, pat nezinu kas sakustējās iekšā. Bet ne žēlums, jo man liekas, tas nav tas, kas ir viņam vajadzīgs. Bet asinis- tās viņam vajag, un to pat viņš tikko kā bija mums lūdzi, un to arī mēs viņam varējām dot. Māsa pasmaidija un pamāja ar galvu, ka protams varam savas asinis nodot tieši priekš viņa.
Uzreiz tika sarunāts ar jauko sievieti reģistratūrā, lai piefiksē mūs abas, uz ko sieviete tik noteica- bet tad jums diemžēl būs jāuzgaida, kamēr meitenes asinis nodod. Uz ko vīrietis noteica- tas taču nekas! un pasmaidija.bij tāda varen laba sajūta.sildija.
Radās tāds apmulsums un klusums, kuru vīrietis bija nepareizi uztvēris, bet izmantoja un momentā izteica mums piedāvājumu: "es jums končām iedošu!"
Tas bij tīk smieklīgi patiesībā, jo likās kā tādām mazām meitenītēm iedos pa konfektei, nu vienkārši priekam. Varbūt viņs nesaprata, ka prieks jau bija radies no tā vien, ka pilnīgi nejauši bij radies veids kā spējam palīdzēt nepazīstam cilvēkam bez maksas, kas spēja dot jau iedomājoties vien nenormāli lielu gandarijumu. Vai arī viņam likās, ka Ir kkas jādod pretī. Nezinu. Bet viņš atvēra maku un izvilka desmitu latu naudaszīmi. Pilnīgi refleksu vadīta paspēru soli atpakaļ, māsa ieplēta acis- bet vīrietis neatkāpās un iebāza māsai naudu somas ārējā kabatā.
Klusumā abas aizgājām pildīt anketu, kur bij tikai ķeksīši jāsavelk, bet reāli tas izrādijās tas process, par kuru biju tā satraukusies- bailes par to, ka varu būt "nederīga". Droši vilku ķesīšus pretī -NĒ, līdz atdūros pret vienu no savas ģenealitātes izpausmes augļiem- astma. Bet māsa mierināja, ka vēl jau jaaiziet uz labratoriju un tad tikai daktere teiks kas un kā. Bet es, protams kā mūžīgā pesimiste, uzreiz nodomāju- nu ne jau prikola pēc viņš tur ielikts.
Turpinot pildīt savu lomu, māsas ēnā gāju uz labratoriju. Atkal rinda, bet tas pat priecēja- iedomājos par to, ka ir cilvēki, kuri labprātīgi pēc pašu vēlmes 9ņos no rīta atrodas iestādē, kur "ņem" nevis "dod". Pēc mums rindā apsēdās kāds paves vīrietis, tāda kaulu kambaris riktīgais. Vēroju viņa kaulainos roku pirkstus, kuri turēja mazo donora grāmatiņu. Un pats viņš bija pilnīgi absolūti mierīgs. Kā pie Tv sēdētu vai arī nāktu te katru dienu. Redzot, nu jau varen noplukošo grāmatiņu, sapratu, ka miers nav nepamatots- ne jau otro, piekto vai devīto reizi viņš šeit nāk. Un ieraksti par asins nodošanas reizēm veidlapā manu ideju apstiprināja. Tāds kā veterāns. Viņš nāk un nodod asinis, jo nu tā vnk vajag. Tāds ir pienākums. Un kapēc gan, ne?
Labratorijā beidzot man bija iespēja uzzināju savu asnisgrupu. [0+] <-man patīk kā tas izskatās. esmu pozitīva nulle. Māsa paziņoja, ka nevēlas manis dēļ izčakarēt pusi dienas, un lai ejot jau iestāties rindā pie ārsta. Lēnā garā vilku, zilajos maisiņos ietērptās, kājas uz norādīto kabinetu. Kur atkal apjuku, jo varen smaidīga sieviete, burtiski ierāva kabinetā. Paspēju tik piefiksēt kā viņa gandrīz vai iespiedzās- Nāciet taču!
Un kad veidlapā viņa ieraudzija tukšumus, tad smaids atplauka lielāks-ā,Jūs pirmo reizi! Laipni apvaicājās kā šodien jūtos, nu ne jau pieklājības pēc gan, bet vienalga patīkami. Lūdza parādīt roku vēnas, citējot- vai abām rokas vēnas ir labas- kas sanāca ar tādu kā saraustīšanos, jo kā citādāk cilvēkam pateikt- eu,tu neesi kkāds narkomāns?!
Un tad tā mana "trauslā stīga":nu tad stāsti ar ko esi slimojusi, ak jā-vispār esi stipri satraukusies vai nobijusies? Uz ko man gribējās atbildēt- principā man ļoti patīk, kad mani dursta, nevaru sagaidīt! (tas bij bez ironijas pieskaņas.) Bet tā vietā izlavijās smaids un atbilde: nē,neesmu, tikai par to- vai esmu "derīga", jo anketā bija tas par to astmu...
Daktere sāka varen ieinteresēties par to cik bieži, kādas zāles lietoju savai "atkarībai". Un man tas viesa cerības, jo likās, ka tas ir no svara- cik "smags gadijums" esmu. Bet kā izrādijās, neatkarīgi no tā, ka nepazīstu lēkmes, zāles praktiski nelietoju un visādi citādi viss ir kārtībā- asinis no manis "ņemt" nedrīkst. Skābeklis manī esot tik maz, ka zaudējot asinis varu iepazīties ar lēkmi pavisam tuvu. Un, citējot- "Puslitrs asiņu nav tavas veselības vērts."
Manas asinisis labas, bet viņas atņemot var kaitēt pašai. Kādas trīs reizes viņa atkārtoja to, ka manām asinīm nav nekādas vainas. Tāds kā zīmogs sev uz pieres, kad daktere pāri visai manai veidlapai pārvilka treknu svītru. Un noteica- diemžēl es tevi tagad ierakstīšu, ka tu nekad nevari nodot asinis. Pavisam ātri viņa savadija visus datus datorā un atkal pievērsās man.
Laikam sāpīgākais bij, kad atcerējos- ak jā, vīrietis ar vēzi.. Daktere pilnīgi nolasija manas domas, ieraudzija veidlapā vīrieša vārdu un uzvārdu un teica, ka lai nedaudz uzgaidot un kā nāks nākamais cilvēks, tā viņu "uzrakstīs" manā vietā. Tas mierināja, bet nepalīdzēja.
Izgāju no kabineta, ieraudziju smaidīgu māsu un tur fonā sēdēja tas pats vīrietis. Nezinu, asaras vnk bira pār vaigiem. Un par ko? Tāds tukšums iekšā. Māsa satraucās, ka kkas nav kārtībā, bet man izdevās varen ātri savākties un atbildēt, ka viss ir labi. Bet tās nepilnās 10 minūtes, kamēr biju kabinetā un iznācu ārā, pagāja kā sekunde. Un sajūtas bija briesmīgas.
Neskatoties uz to, ka uzreiz aiz manis kabinetā iegāja tas pats veterāns ar savu nobružāto grāmatiņu kaulainajās rokās, un daktere pēctam man pateica, ka viss ir nokārtots. Dedzināja sajūta, ka turpat netālu sēž tas pats vīrietis, kurš pirms pusstundas bija devis iespēju sajusties neticami labi. Izjust gandarijumu pilnos apmēros. Un vienkārši smaidīt kā saulītei.
Pilnīgi tāda nodošanas sajūta. Nu pie velna, dusmas ka vispār atbraucu. Esmu "nederīga". Taj pat laikā vīrietim iedeva sarakstu ar četriem cilvēkiem, kuri priekš viņa ir nodevuši asinis. Ātri saskaitiju- tās divas sievietes,kuras sēdēja ar viņu un es ar māsu. Neredzēju, ka viņš bija runājis vēl ar kādu citu.. Tātad vismaz miers bija par to, ka manā vietā ir devis kāds cits. Nav radies tukšums tajā vietā un tīri praktiski- nodošanas nav bijis.
Gribējās ātrāk tikt projām. Bet māsa bij tik priecīga, iznāca no kabineta, iedeva man savas mantas un devās uz "nodošanas" procedūru. Vīrietis ar sarakstu rokās un abām sievietēm blakus, devās uz izeju. Es uzelpju un gāju apsēsties. Bet nepalika vieglāk, jo blakus žurnālu lasija puisis, kurš noteikti nebija tur "devēja" statusā. Tāds izmocīts, likās viņam ir grūti būt. Un man sāka dedzināt plāksteris uz pirksta, no kura tika ņemtas tās pašas asinis, kuras nespēju nevienam dot. Ar asinīm jau viss kārtībā, tikai pati tāda Ne- normāla.
Viestiešākajā nozīmē- atskrēja lēkājoša māsa- un teica, ka viņai būšot ilgi un lai braucot mājās. Priecīga devos uz izeju. Gardarobe nedomājot līdzi teicu-man lūdzu to tur pelēko jaku, 80.nummurs. Un tad apstulbu, izdzirdot- shto? Un man tāds-ee..nu. Vai nu no priekiem par to, ka varu doties prom, vai vienkārši apstulbums, bet navarēju atrast vārdus. Un sieviete turpināja- etat?etat? Apstiprinoši noteicu-da. Un taj brīdī man jaku gāja saņemt tas pats veterāns, kurš "izpildija uzdevumu" manā vietā, palīdzēja man nenodot svešu cilvēku. Vienā brīdī domāju, ka vbt kkas jāpasaka, nu kaut vai kluss -paldies. Bet 1x paskatijos uz viņa seju un sapratu, ka tas ir viņš, kuram gribas kko teikt.
Dabuju savu jaku, piegāju pie spoguļa, bet vīrietis minstinājās. Sākumā nesapratu, tikai pēctam atnāca ideja par to, ka varbūt viņš visu šo laiku, bija pildijis tādu kā sev noliktu pienākumu- es tur braucu un dodu citiem to, ka es varu dot. Bet tagad, pateicoties man, bija reize ar uzreiz pamanāmu mērķi. Un arī māsa atzina, ka viņai sajūtas bijušas pavisam citas, kad veidlapā nav tukša vieta ailītē, bet gan kāda konkrēta cilvēka vārds. Pa to laiku, jau biju savākusies,ieliku kabatā mp3 un ejot ārā no noteicu- Uzredzēšanos...
Un tad bij tāds- pie velna, es taču te nekad vairs nebraukšu.
Bet bija iepriekš tā sajūta, jau vakar vakarā- es varu kādam palīdzēt. Un tagad nekā. Nē nu nav, nav tas pasaules gals. Bet man gribās, lai kāds cits to dara manā vietā. Un var jau būt tomēr man tagad ir sanācis kādu ar šo visu uzrunāt. Bet varbūt ne..
Un galu galā, kapēc lai cilvēks to nedarītu? Nu tas neprasa daudz. Bet tās sajūtas, kas rodas- nu tās nepielīdzināt tai naudai kuru iztērē, lai tur nokļūtu. Plus vēl garantija, ka sajutīsies noteikti labāk. Neviens dakteris vai māsiņa garastāvokli tur nevienam nebojā. Viņas bija tik lapinas, smaidīgas.
Paņemt kādu aiz rokas un teikt- davaj, aizbraucam nodot asinis! Divatā, trijātā, vēl labāk- četratā- kas vainas? Krutāk ir zvilnēt pavasara saulītē?
Nu nezinu, kad gāju mājās, uz Dzirnavu ielas stūra ievēroju 3sekunžu notikumu- puisis iemeta tantiņai kārbiņā kapeikas. Tantiņa sāka murmināt pateicības vārdus, pusis atplauka nenormālā smaidā. Un ticiet man- tas nebija dēļ saules.
