Nevarēju izdomāt, kur lai raksta- māsai elektrai, twitterī sadrukāt idiotiski daudz sīku pietures punktu pašai sev vai sūtīt 172 daļās kādam nelaimīgajam sms. Bet tā kā šodien esmu anormāli labā noskaņojumā, tad nolēmu nevienu neapgrūtināt. Un atreferēties pašai priekš sevis šeit.Tātad.
Esmu laukos, mājās nr.2. Šajās brīvdienās braucu uz šejieni, jo:
- Rīgā palikt negribēju un pastāvēja divi izvēles varianti- Madona vai Pūņas
- Madonā neviena nav mājās un vienai būt šobrīd man galīgi nav vajadzīgs
- Gribējās sakārot domas pašai ar sevi, saprast- eu Rū, tad ko Tu gribi? (nevis- ko Tev vajag. Jo ko man vajag- to jau es sen zinu.Bet vai tas ko man vajag ir tas ko es gribu- un otrādāk..)
- Un galu galā- aizbraukt prom ar sajūtām, ka es vairs neielikšu savas sajūtas tur, kur man tas pašai nav vajadzīgs.. (Viegli jau teikt- man nerūp tie, kuriem nerūpu es. Bet ar to praktisko pusi mēdz smagi pieklibot.)
- ir vienkārši pieci, jo man patīk. (Te skan: Skutelis-Nekad)
Tā kā šodien ir 7diena un esmu nenormālajā starā (nezinu kas spīd vairāk, saule vai es. Saule tā kas debesīs, nevis tas ar kuru es plānoju precēties tuvākajā piecgadē), tad var arī jau noprast, ka ir noticis pasaules brīnums un es esmu piepildījusi savu plānu līdz pašiem papēžiem.
Līdz pat vakar vakaram man nebija nojausmas kā piepildīt plāna ceturto punktu un laiks jau gāja uz beigām (nu ne jau tā kā gluži uz miršanu, bet tā uz iespēju kaut ko mainīt sev par labu). Ar fonā skanošu Skuteli un pie otras auss telefonu ar Evitu fonā iesākumā un ar atzīšanu, ka esmu vienkārši pārlaimīga par to, ka esmu vīlusies un tieši tas man atkal ļauj justies brīvai, beigās- es to paveicu! :)
Šorīt omīte naivi palūdza "palīdzēsi sacept karbonādes", un kad nu biju ķērusies klāt man atvēlētajai darba daļai (sagriezt,izklapēt,sakaisīt ar garšvielām,izmērcēt miltos un olā, uzilkt uz pannas visus gaļas gabalus), tad omīte sēdēja pie galda un atcerējās par senākiem laikiem. Šis process varētu saukties "GodīgaDarbaSadale-TuDari,EsRunāšu". Bet jā, šoreiz es klausījos (jo nu citu variantu tīri fiziski nebija,bet atklāti sakot-darītu to arī ar visu izvēli). Bet kāpēc es to stāstu- kad viņa bija 3km izstāstījusi par to kādas mēs ar māsu bijām un ko mēs darījām, tad viņa izsaucās- a Tu garšvielas sabēri?- un tad sekoja replika- "nu ja, tā jau tas vienmēr bija: Mēs ar Zanīti gatavojam karbonādi un Rūtai liekam garšvielas sabērt, bet Rūta attrauc- es arī gribu darīt lielus darbus!"- Bet tad kurš darīs tos mazos darbiņus? Bez tiem mazajiem darbiem tie lielie nebūs tik lieli un svarīgi.
Jā,mana omīte ir galīgi forša un pasaka kaut ko ģeniāli ideālu, kaut arī runā par karbonāžu gatavošanu.
Un pēcāk opaps man atnesa mājas atslēgas un teica- "te Tev būs sava atslēga, Tu te dzīvo un Tev ir jābūt savai atslēgai."
Es nezinu ko vēl es varu gribēt, vēlēties un prasīt. Man visu dod bez prasīšanas. Līdz nenormālībai perfekti liekas,ne? Bet vakar man bija nakts saruna, kur izskanēja pārmetums- Tu saproti, ka ja Tu vienreiz atraidīsi palīdzību, tad otru reizi Tev to roku var arī nesniegt?
Bet tad ko?- ja es ļoti labi apzinos, ka tā nav tā roka, kas man ir attiecīgajā momentā vajadzīga un ka vienīgais kas tiks panākts- tas cilvēks būs iztērējis savu enerģiju. (labi,tā nebūtu, fakts kā tāds jau palīdz- ka kāds Tev grib palīdzēt, bet problēmu risināt tas nepalīdz, tas tikai ļauj noturēt salmiņu ilgāk virs ūdens) Tad man būtu vienalga jāpieķeras tai rokai un jāsmaida un jātēlo, ka palīdz? Jo ja pieņemšu palīdzību un otrs redzēs,ka nav spējis palīdzēt, tad viņam tas liks justies galīgi nejēdzīgi. TAD KO?
varbūt tad tieši tā ir mana problēma, ka es zinu kā atrisināt savu problēmu. Es nestāstīšu tam cilvēkam, kurš man nespēs līdzēt, kurš nevarēs man atreferēt atpakaļ manas domas un idejas. Man tas nav vajadzīgs. Un vai tad tas ir slikti?
Labi,tās ir mazās lietas, bet nu par lielajām:
no savas fobijas esmu tikusi vaļā, nē, ne tikusi vaļā, bet esmu to pagriezusi pozitīvā virzienā, turpmāk tā vai nu mani neietekmēs nekā vai arī tikai un vienīgi pozitīvi. Vairs tas man nervus negrauzīs. To es sev biju apsolījusi un to es esmu pelnījusi.
diezgan galīgi neveiksmīgu notikumu virknējumu ķēdes rezultātā (ilgi domāju kā to visu noformulēt un pat šis nav īstais apzīmējums), nenormāli metaforiski runājot "brīdī, kad biju gatava piecelties un iet uz priekšu, manai atkal pagrūda nost no ceļa"- beidzot esmu atradusi vietu, kur spētu turpināt savu esamību. Un ne tikai ceru un plānoju, bet arī zinu- nākamnedēļ notiks pārvākšanās jauno mitekli. Bija jau plānots pagājušajā nedēļā. Bet arī nākamajai nedēļai nav ne vainas, lai kļūtu par vienu varen forši nedēļu! :) Tas daudz ko mainīs un daudz ko dos. Beidzot atkal būšu kopā ar cilvēki, jo divus mēnešus, dzīvojot sasodītā Sarkandaugavas nostūrī pie Aldara un trakonama gaisotnes, diezgan pamatīgi gremdē gan morāli, gan fiziski. Bet tagad viss jau atkal IR labi. Un es priecājos par to,ka man ir tik labi draugi, un kas ir vēl labāk- es zinu, ka esmu viņus pelnījusi! (diezgan iedomīgi? so what?!)
Nu galā secinājumi ir tikai tādi, ka esmu kļuvusi diezgan apmierināta ar dzīvi un vispār laikam arī ar sevi.
