Par šodien galīgi neuztraucos, jo viena no manām foršajām māsīcām (jā,man tādu ir ļoti daudz,veselas divas.Nav jau tā,ka pārējās nav foršas,vnk vairāk man viņu nav.) izlasīja,ka tiem kam dzimšanas datums pēc kaut kāda tur 15tā laikam, tiem šitādas dienas pat esot veiksmīgas. Tiesa gan,es viņai vēl līdz galam neuzticos, jo viņa tikko pusstundu diskutēja par to,ka šodien nevajadzētu griezt nagus, jo tā vēsta horoskops, bet ka viņai nagi tomēr atauguši, tā nu mēs sēdējām trijatā (es,viņa un viņas ataugušie nagi) un spriedām par riska iespējām. Un tieši tāpēc,ka viņa uzticas pat par tik dīvainām lietām horoskopiem, tad tas manī ieviesis ir nelielas bažas.
Bet vispār šodien JAU ir bijusi forša. (laikam pa visu vasaru man daudz to FORŠUMU sakrājie,ka tgd gandrīz katrā otrajā teikumā lietoju,bet lai jau..) Šodiena sākās ar to, ka atkal trijatā ar māsīcu gājām skatīties zvaigžņu lietu. Slapjā zālē gulēt, melst par ozona caurumu, par to, ka īstenībā debesīs ir griezti un viss ir vnk iekarināts un vēl visādām neticamām lietām ir jāpiedzīvo katram,kurš nezin ko darīt, kad patiesībā ir jāskatās debesīs un cītīgi jāķer moments,lai ieraudzītu kaut vienu sasodītu krītošu zvaigzni. Man izdevās tādus noķert veselas 12mit, māsīca pie pirmajām 4rām iekliedzās, jo izrādās neesot paspējusi ievēlēties vēlēšanos (ņemot pat vērā to,ka starplaiks bija vismaz 5minūtes,bet nu jā..)
Un tad foršā šodiena turpinājās no rīta,kad tētis ienesās istabā,atvēra žalūzijas un izvilka abas no gultas, lai mēs skatoties gaisa balonus,nē nu nebij jau slikti, neskaitāmi (nu es pat neiesāku skaitīt,pārāk stipri nāca miegs) gaisa baloni redzami vienkopus pa vienu logu. Bet žēl vienīgi tas,ka ap kaut kādiem 2viem dienā es māsīcai jautāju- eu,tu arī redzēji tos balonus?vai arī es nosapņoju? Un tad mēs kopā gājām prasīt tētim vai arī viņš bij ielīdis mūsu sapnī.
Ā,vēl par maniem radītājiem runājot: dažas dienas atpakaļ atkal Madonā kaut kas ārdījās, tobiš- lietus,pērkons,zibens..mierīgi sēdēju pie pc, pēkšņi pār pus istabu tāds zibens stars, nu kā no sienas izkāpis. Eju stāstīt pārējiem, tētis, protams, noliek visu manu leģendāro piedzīvojumu un nāk uz istabu skatīties ... es viņam tāda- nu viņa jau vairs tur nav, viņš aizgāja!.... tad nu es tā iedomājos, kurš no mums ir gudrs un kurš nē?
Tagad vajadzētu rakstīt par visu vasaru un tā, bet ja pavisam godīgi man pat nav īsti laba ko par to uzrakstīt. Nu tā,ka nav man radies neviens jauns iedomu draugs, vecie arī nav mani pametuši. Attieksmei manā dzīvē vēl jo projām ir tāda pati, nu krč nekas nemainās. Ja nu vienīgais tas, ka es vēl mazāk izprotu stulbus cilvēkus, bet tagad zinu no kurienes viņi rodas (nu vismaz maza daļa no tās sugas).Ā,jā,man nenormāli riebjas tagadējais emuāra (gribējās izmēģināt kā tas skan) izskats, nezinu kur bij manas veselā saprāta paliekas, kad viņu liku kopā. Būs kaut kad jāsaņemas un jāpārtaisa. Bet nu ne šodien.
Kas vēl.. pāris dienas jau jūtos/ esmu izcēlusies (pat pārāk ļoti) ar savu nenormālo stulbumu, par ko nu pašai tagad jāmaksā kā māku. Jā,es esmu pilnīga muļķe, jo māku sačakarēt pati sevi, pat tad,kad neesmu pat to plānojusi darīt ar otru.ha.
