Ciemos pie Miera.Vairāk kā vienmēr.

Nu dien ir uzkāpis tāds miera režīms, kas ir visai neierasti priekš manis un piedevām vēl tik ilgi saglabājas, ka pat baisi paliek. Nesaprotu, kas ar mani notiek. (Tagad ausīs skan Gustavo-kas ar mani,kas ar mani)

Esmu ievākusies citā dzīvoklī, beidzot esmu tikusi prom no nemīlīgās Tvaika ielas auras. Jaunais atrodas 12min attālumā no skolas, ka patiesībā ir vairāk nekā diezgan forši. Un mums ir oranžas/pelēkas tapetes, kuras izlīmējām pašas (nu ok, ok, Ginta ar tēti izlīmēja). Un vēl mums ir zils paklājs. Kopumā viss ir ļoti labi :) vēl nodarbojamies ar "smukā plaukta" iekārtošanu. Jo redz izrādās, ka smuku mantu mums nav nemaz tik daudz. :D

Nu svarīgākais no tā visa ir tas, ka 18 kvadrātmetros dzīvoju kopā ar draudzeni/kursabiedreni un vēl ne sekundi man viņa nav noriebusies, kas nu dien ir vairāk nekā forši. :D Jo ja tā būtu, tad es nezinu kur es dētos. Un ir daži labi draugi, kas par mani tagadējo pastāvēšanu ir diezgan satraukušies, jo redz kā tas tā varot būt, ka Rūta ir spējīga ar kādu dzīvot kopā. Viņa taču ir antisociāla un vispār nežēlīga pret visiem, kas elpo, brīžos, kad uzkāpj gruzis. Un nemazām ar nav tā,ka tagad būtu jāsaka- ha ha,nu tad jau tik lai pagaida gruzi.. gruzis man jau ir bijis (ņemot vērā faktu, ka tur dzīvojam nepilnu nedēļu, tas ir vērā ņemams fakts). Bet pat ar visu gruzi ar Gintu viss ir tsokej un savu sajūsmu par to,ka spēju viņu paciest, pat esmu izteikusi skaļi.

Kas vēl. Vēl man ir lielumlielie prieki, ka varu kontaktēt ar kādu man ļoti svarīgu, brīnišķīgu būtni, esmu sapratusi, ka nespētu pat bez šī cilvēka normāli nodzīvot savu atlikušo dzīvi. Tāpēc es ļoti,ļoti ceru, ka man neizdosies neko sačakarēt un es varēšu smaidīt vēl miljons reižu, kad klausulē dzirdēšu- Eu,Rū?Tu tur esi?

Rīt ceru sagaidīt mājās savu idiotu pc, meistars gan ieraugot jau teica- klau, davaj vnk nopērc jaunu! :D Viņam jau esot apnicis viņu remontēt. Tā teikt- nu ko Tu vecam padarīsi. Daļēji jau es viņam piekrītu, bet skumji man tomēr būtu bez mana čalīša. Man tomēr patīk,ka spēju domāt par kād ātrāk brīžos, kad visa pasaule riebjas, tad doma neraisās nu nepavisam, bet pie mana idiota lēnajiem apgriezieniem, to nemaz tik smagi nevar just. eh.

Šo nedēļas nogali pavadu mājāsmājās. Snieg un es pat nezinu kādas sajūtas man tas viss izraisa. Savā riebīgi rōzātajā istabā nebiju bijusi stabili kādu mēnesi, pat vairāk. Bet es pat nezinu. Vai vienkārši esmu kļuvusi morāli stabilāka, vai nu dien esmu iedzīvojusies sasodītajā Rīgā, bet mani te vairs netur, es jūtos cik brīvi Rīgā, tik te. Un varbūt tā pat ir labāk. Jo manā apziņā vienmēr ir bijusi pārliecība, ka piesienot sevi kādai vietai, tu kļūsti vājš. Un kā man tas ir labi zināms par sevi, justies vājai man no sirds riebjas.


Galīgi muļķīgs savārstījums sanāca, bet man ir pārākais slinkums kaut ko labot vai nedod Dievs,pārlasīt. Došos pie miera :) Man viņš pēdējā laikā ļoti iet pie sirds. Un šķiet,ka es viņam arī esmu iepatikusies. Vienā vārdā sakot- mums saskan!

Cik bieži Tu padomā par to, kā jūtas otrs?

Apkopoju to, kas pašai tīk. 

NEKAS NO TĀ NAV MANIS PAŠAS RAKSTĪTS.

• Šodien es intervēju sievieti, kura ir neglābjami slima. Es maigi mēģināju viņai jautāt, kā tas ir pamosties katru rītu zinot, ka jūs mirsiet. Viņa atbildēja: ''Kā tas ir pamosties katru rītu un izliekoties, ka tā nav?'' 
• Šodien mana labākā draudzene, ar kuru draudzējos jau 6 gadus, nonāca slimnīcā. Viņa bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Viņa vienmēr bija klausījusies manas stulbās, sīkās problēmas, bet es nekad viņai neprasīju, kā jūtas viņa, vienmēr likās, ka viņa ir laimīga. 
• Šodien ir pagājuši tieši 5 gadi un es vēl joprojām nevaru aizmirst viņas smaidu, kad viņa izgāja pa durvīm pēdējo reizi un teica : ''Es tevi šonakt vēl redzēšu, mīļum. ''
• Šodien sieviete, kuru es redzu katru dienu darbā un kura liekas vispriecīgākā persona birojā, izdarīja pašnāvību.
• Šodien tāpat kā citus rītus mans vīrs aiznesa puķes savai mātei. Viņai ir Alcheimera slimība un viņa nemaz nezina, ka viņš to dara katru rītu. Bet viņš to dara tik un tā.

• Šodien Atlantas lidostā, savā armijas uniformā dodoties uz lidmašīnu maza meitenīte pieskrēja pie manis, sagrāba roku vaicājot vai es drīz atgriezīšos no ārzemēm. Pateicu, ka būšu atpakaļ pēc 6 nedēļām. Viņa pasmaidīja un teica: ''Vai tu, lūdzu, nevari manam tētim pateikt, ka mīlu viņu. Mamma teica, ka viņš no turienes nekad neatgriezīsies.''

• ·         Šodien, kad paskatījos apkārt kādā pārpildītā restorānā, vienīgie smaidīgie cilvēki bija bērni 

•            Šodien bērnu dārzā bija “Kas es gribu būt, kad izaugšu” diena. Meitene, kurai bija 5 gadi bija saģērbusies kā ārsts. Viņa teica, ka būs vēža ārste un atradīs pretlīdzekli, lai vairs neviena cita mammīte nenomirtu.

•       Šodien es runāju ar mammu par savu bijušo draugu. Mana mamma prasīja, kāpēc mēs izšķīrāmies, kad es jau gandrīz sāku paskaidrot, mans mazais brālis teica: ’’Tāpēc, ka viņš bija stulbs un aizmirsa, cik skaista viņa ir!’’ 

• Šodien, pēc tam, kad redzēju kā manu suni sabrauc automašīna, es sēdēju uz ceļa turot viņu un raudot. Un pirms viņš nomira, viņš nolaizīja asaras no manas sejas.

• Šodien manai bijušajai sievai, kuru vēl joprojām mīlu, tika atklāts vēzis un doti 8 līdz 12 mēneši. Pagājušā gadā, kad viņa salauza manu sirdi es pateicu, ka viņa nav pelnījusi dzīvot.

• Šodien tikko kā mans mazais 5 gadus vecais brālis ienāca istabā, es sabļāvu uz viņa, pat nepaskatoties uz viņa pusi. Kad viņš negāja prom, es pagriezos, lai bļautu vēlreiz, un ieraudzīju viņa rokās bļodiņu ar ķiršiem. Viņš bēdīgi teica: ''Piedod, es tikai gribēju padalīties ar tevi.''

• Šodien es vienā no savām vecajām ķemmēm atradu tavu matu. Es burtiski uz to blenzu 10 minūtes. Man tevis pietrūkst tik pat stipri kā todien, kad man tevi atņēma

• Šodien es runāju ar vecmammu par mīlestību. Es prasīju viņai: "Kad tu zini, ka kādu tiešām mīli?" Viņa mirkli paklusēja un atbildēja: "Kad tu viņus zaudē". 

• Šodien pēc tam, kad noskūpstīju savu 5 gadus veco dēlu uz vaiga, izskatījās, ka viņš manu buču berzē nost. Tāpēc es viņam paprasīju: ’’Kāpēc to berz nost manas bučas?’’ Viņš iesmējās un atbildēja: ’’Es neberžu nost! Es tās berzēju, lai tās paliek uz visu dienu.’’ 

• Šodien es izlasīju par zēnu, kura mamma teica, ka dzīves atslēga ir prieks. Kad viņš aizgāja uz skolu, skolotāja skolēniem prasīja, par ko viņi vēlas kļūt, kad izaugs lieli. Zēns teica būt laimīgam. Skolotāja teica, ka viņš nav sapratis doto uzdevumu. Mazais zēns teica, ka viņa nav sapratusi dzīvi. 
• Šorīt, vietējā laikrakstā es biju nosaukts par varoni, jo izglābu viņu no uguns pārņemtā dzīvokļa. Bet es nespēju pieminēt to, ka varēju dzirdēt viņas viena gada veco māsiņu otrā istabā, es biju pārāk nobijies, lai palīdzētu.

• Vienreiz es savai māsai, kurai ir tikai 6 gadi, pastāstīju: ’’Kad līst, kaut kur šajā pasaulē raud kāda meitene.’’ Vakar lija un es ieraudzīju māsa skrienot ārā pa durvīm ar lietus mēteli, tāpēc jautāju, kur viņa dodas. Viņa atbildēja: ’’Es atradīšu to meiteni, kura raud un viņu iepriecināšu.’’

• 11. septembrī, 9 gadus atpakaļ , es izskrēju no pasaules tirdzniecības centra bez sava vīra, kurš strādāja tikai 3 stāvus augstāk. Un mēs nekad vairs nevarējām atvadīties.

• 13 gadus veca meitene bija slima ar retu asins slimību. Viņai vajadzēja asinis un viņas 5 gadus vecajai māsai bija īstā asins grupa. Ārsti par to pateica mazajai māsai un viņa piekrita. Kad ārsti bija beiguši noņemt asinis viņa paskatījās izbrīnīta un teica: ''Pagaidiet jūs aizmirsāt paņemt pārējās!'' Meitenīte bija domājusi, ka viņa māsai atdos visas savas asinis.

• Es esmu 3. klases audzinātāja. Lielākajai daļai bērnu ir mazas zīmītes pusdienu maisiņos no vecākiem. Vienu meitenīti tēvs ir pametis un viņas māte ir atkarīga no narkotikām, bet viņas 12 gadus vecais brālis vienmēr uzraksta ''es tevi mīlu'' uz viņas brūnā pusdienu maisiņa.

• Vakariņās es ar mazo brāli runāju par to, ka daudziem cilvēkiem nekā nav. Tad mans mazais brālis teica, ka viesiem kaut kas ir. Es prasīju, kas tas ir. Viņš uzlika roku uz krūtīm un teica, ka tā ir sirds. 
• Es biju kapos un redzēju vecu sievieti raudot. Bez nekādas domāšanas mana meitiņa pie viņas aizgāja, apskāva viņu un teica: ’’Tu neesi viņus pazaudējusi, viņi vienmēr būs tavā sirdī.’’ Sievietes smaids bija nenovērtējams.

• ·         Mana draudzene bija runājusi ar puisi internetā, kurš viņai bija draudējis, ka atnāks pie viņas un viņu piekaus. Viņai ir 3 mazie brāļi, kuri visi tagad guļ pie viņas gultas uz grīdas un pie viņas istabas durvīm jau nedēļu kopā ar ūdens pistolēm, lai lielā māsa būtu drošībā.

• ·         Vakar es runāju ar tuvu draugu par to, ka mans tēvs ir alkoholiķis un viņš parādās uz maniem koncertiem piedzēries, un mani tas kaitina. Mana drauga atbilde bija: ''Jā, tavam tēvam ir nepieciešama palīdzība. Bet mans tēvs vienmēr ir pilnīgi skaidrā, bet nekad nav atnācis uz nevienu manu futbola spēli.''

• ·         Es strādāju kostīmu veikalā un vienu dienu ienāca kāds mazs zēns. Es jautāju kāda veida kostīmu viņš gribētu. Viņš teica, ka gribētu būt supervaronis. Es jautāju: ’’Kurš?.’’ Viņš atbildēja: ’’Mans tētis.’’

Lietas, kas pašreiz notiek

Nevarēju izdomāt, kur lai raksta- māsai elektrai, twitterī sadrukāt idiotiski daudz sīku pietures punktu pašai sev vai sūtīt 172 daļās kādam nelaimīgajam sms. Bet tā kā šodien esmu anormāli labā noskaņojumā, tad nolēmu nevienu neapgrūtināt. Un atreferēties pašai priekš sevis šeit.Tātad.

Esmu laukos, mājās nr.2. Šajās brīvdienās braucu uz šejieni, jo:

1. Rīgā palikt negribēju un pastāvēja divi izvēles varianti- Madona vai Pūņas
2. Madonā neviena nav mājās un vienai būt šobrīd man galīgi nav vajadzīgs
3. Gribējās sakārot domas pašai ar sevi, saprast- eu Rū, tad ko Tu gribi? (nevis- ko Tev vajag. Jo ko man vajag- to jau es sen zinu.Bet vai tas ko man vajag ir tas ko es gribu- un otrādāk..)
4. Un galu galā- aizbraukt prom ar sajūtām, ka es vairs neielikšu savas sajūtas tur, kur man tas pašai nav vajadzīgs.. (Viegli jau teikt- man nerūp tie, kuriem nerūpu es. Bet ar to praktisko pusi mēdz smagi pieklibot.)
5. ir vienkārši pieci, jo man patīk. (Te skan: Skutelis-Nekad)

Tā kā šodien ir 7diena un esmu nenormālajā starā (nezinu kas spīd vairāk, saule vai es. Saule tā kas debesīs, nevis tas ar kuru es plānoju precēties tuvākajā piecgadē), tad var arī jau noprast, ka ir noticis pasaules brīnums un es esmu piepildījusi savu plānu līdz pašiem papēžiem.

Līdz pat vakar vakaram man nebija nojausmas kā piepildīt plāna ceturto punktu un laiks jau gāja uz beigām (nu ne jau tā kā gluži uz miršanu, bet tā uz iespēju kaut ko mainīt sev par labu). Ar fonā skanošu Skuteli un pie otras auss telefonu ar Evitu fonā iesākumā un ar atzīšanu, ka esmu vienkārši pārlaimīga par to, ka esmu vīlusies un tieši tas man atkal ļauj justies brīvai, beigās- es to paveicu! :)

Šorīt omīte naivi palūdza "palīdzēsi sacept karbonādes", un kad nu biju ķērusies klāt man atvēlētajai darba daļai (sagriezt,izklapēt,sakaisīt ar garšvielām,izmērcēt miltos un olā, uzilkt uz pannas visus gaļas gabalus), tad omīte sēdēja pie galda un atcerējās par senākiem laikiem. Šis process varētu saukties "GodīgaDarbaSadale-TuDari,EsRunāšu". Bet jā, šoreiz es klausījos (jo nu citu variantu tīri fiziski nebija,bet atklāti sakot-darītu to arī ar visu izvēli). Bet kāpēc es to stāstu- kad viņa bija 3km izstāstījusi par to kādas mēs ar māsu bijām un ko mēs darījām, tad viņa izsaucās- a Tu garšvielas sabēri?- un tad sekoja replika- "nu ja, tā jau tas vienmēr bija: Mēs ar Zanīti gatavojam karbonādi un Rūtai liekam garšvielas sabērt, bet Rūta attrauc- es arī gribu darīt lielus darbus!"- Bet tad kurš darīs tos mazos darbiņus? Bez tiem mazajiem darbiem tie lielie nebūs tik lieli un svarīgi.

Jā,mana omīte ir galīgi forša un pasaka kaut ko ģeniāli ideālu, kaut arī runā par karbonāžu gatavošanu.

Un pēcāk opaps man atnesa mājas atslēgas un teica- "te Tev būs sava atslēga, Tu te dzīvo un Tev ir jābūt savai atslēgai."

Es nezinu ko vēl es varu gribēt, vēlēties un prasīt. Man visu dod bez prasīšanas. Līdz nenormālībai perfekti liekas,ne? Bet vakar man bija nakts saruna, kur izskanēja pārmetums- Tu saproti, ka ja Tu vienreiz atraidīsi palīdzību, tad otru reizi Tev to roku var arī nesniegt?

Bet tad ko?- ja es ļoti labi apzinos, ka tā nav tā roka, kas man ir attiecīgajā momentā vajadzīga un ka vienīgais kas tiks panākts- tas cilvēks būs iztērējis savu enerģiju. (labi,tā nebūtu, fakts kā tāds jau palīdz- ka kāds Tev grib palīdzēt, bet problēmu risināt tas nepalīdz, tas tikai ļauj noturēt salmiņu ilgāk virs ūdens) Tad man būtu vienalga jāpieķeras tai rokai un jāsmaida un jātēlo, ka palīdz? Jo ja pieņemšu palīdzību un otrs redzēs,ka nav spējis palīdzēt, tad viņam tas liks justies galīgi nejēdzīgi. TAD KO?

varbūt tad tieši tā ir mana problēma, ka es zinu kā atrisināt savu problēmu. Es nestāstīšu tam cilvēkam, kurš man nespēs līdzēt, kurš nevarēs man atreferēt atpakaļ manas domas un idejas. Man tas nav vajadzīgs. Un vai tad tas ir slikti?

Labi,tās ir mazās lietas, bet nu par lielajām:

no savas fobijas esmu tikusi vaļā, nē, ne tikusi vaļā, bet esmu to pagriezusi pozitīvā virzienā, turpmāk tā vai nu mani neietekmēs nekā vai arī tikai un vienīgi pozitīvi. Vairs tas man nervus negrauzīs. To es sev biju apsolījusi un to es esmu pelnījusi.

diezgan galīgi neveiksmīgu notikumu virknējumu ķēdes rezultātā (ilgi domāju kā to visu noformulēt un pat šis nav īstais apzīmējums), nenormāli metaforiski runājot "brīdī, kad biju gatava piecelties un iet uz priekšu, manai atkal pagrūda nost no ceļa"- beidzot esmu atradusi vietu, kur spētu turpināt savu esamību. Un ne tikai ceru un plānoju, bet arī zinu- nākamnedēļ notiks pārvākšanās jauno mitekli. Bija jau plānots pagājušajā nedēļā. Bet arī nākamajai nedēļai nav ne vainas, lai kļūtu par vienu varen forši nedēļu! :) Tas daudz ko mainīs un daudz ko dos. Beidzot atkal būšu kopā ar cilvēki, jo divus mēnešus, dzīvojot sasodītā Sarkandaugavas nostūrī pie Aldara un trakonama gaisotnes, diezgan pamatīgi gremdē gan morāli, gan fiziski. Bet tagad viss jau atkal IR labi. Un es priecājos par to,ka man ir tik labi draugi, un kas ir vēl labāk- es zinu, ka esmu viņus pelnījusi! (diezgan iedomīgi? so what?!)

Nu galā secinājumi ir tikai tādi, ka esmu kļuvusi diezgan apmierināta ar dzīvi un vispār laikam arī ar sevi.