Nesaprotu kas pēdējā laikā ar mani notiek. Pamostos un man ir fantastisks garastāvoklis, pat ņemot vērā to, ka man ir jāraksta vēl garumgarais kursadarbs un rīt oficiāli beidzas lielā lažas laišana. Tagad mana akadēmiskā dzīve neaprobežosies ar- esi skolā 4ras reizes mēnesī.
Pamodos pirms nepilnas stundas, nedaru neko, un priecājos. Ne jau tapēc priecājos, ka neko nedaru, vnk tāda sasodīti forša sajūta. Tā kā taj diesmā par sasodīti apaļo pasauli, viņa ir apaļa un tur neko nevar padarīt, vnk tas tā ir.
Šķiet, ka pirmo reizi manā nepilnīgajā mūžā kāda dziesma man apriebjas nepilnu 2vu dienu laikā. 5dien vakarā sāku klausīties Gustavo jauno dziesmu, man viņa likās tāda optimismu ieviesoša, iedvesmojoša. Pat vārdus norakstiju un pielīmēju pie skapja. Un tā es mēdzu darīt tikai ar tādām dziesmām, kuras man nudien spēj pamatīgi iedvesmot, nevis tikai uz dažām milisekundēm pacelt garīgo. Nu vot, bet 6dien atbrauca no rīta māsa no mazās bedres (par ko gan es nebiju īpaši sajūsmināta, jo beidzās mana brīvības izjūta pilnos apmēros). Un man par nenormāli lielu izbrīnu (vistiešākajā veidā augšāmcēlos no miega dēļ tā), viņa sāka klausīties Gustavo dziesmu, un nu ne jau vienu reizi vien, bet gan tā, ka es vairs nespēju saskaitīt cik reizes Gustavo paziņo, ka meitene pakāpās uz spainīša.
Nu lūk, un tā viņa trallināja to dziesmu pusi dienas, nu skanēja viņa daudz un dikti, bet atmiņa gan manai māsai ir sūdīga, tas nu viņai ir jāatzīst. Jo vārdus viņa nespēja iegaumēt pat pēc 17863259 reizes dziesmas izskanšanas. Lai gan varbūt viņa nemaz to nevēlējās un murmināšana līdzi melodijai likās daudz piemērotāka un saskanīgāka nekā precīza vārdu atkārtošana. Bet lai nu kā, pēc tās 1786329 reizes es teicu- viss,pietiek! Uzliec kko citu. Kas tika akceptēts uz kādu brīdi, bet vēlāk mūzika tika nogriezta klusāka, un atkal izskanēja Gustiņš...
Un es vispār nesaprotu. Nu kā cilvēks kuram parasti vispār riebjas mana mūzika, var tīk nežēlīgi daudz reizes skandināt tieši to gabalu,kuru es iepriekšējā dienā esmu dzirdējusi tik bieži, ka zinu vārdus no galvas. (nu labi,sēdēju un zubriju)
UN tgd notiek pilnīgi neticamais- tieši brīdī,kad es sūdzos pati sev par radušos riebumu pret šo dziesmu- māsa ar draudzeni virtuvē atkal viņu klausās. Nu vnk - ĀĀĀĀĀ?! Nu cik var.
Viņai viņa skanot galvā no rītiem, kad pamostas. Nu ja tik bieži viņu klausās, tad citi cilvēki iemācās PAT vārdus no galvas.ha ha
Bet būtībā man pat laikam nav par ko vairāk sūdzēties. Nu vienīgais tas, ka piens šodien beidzās. Bet nu tā jau nav katastrofa.
Sākšu skribelēt savu kursadarbu. Ak, jā, nepieminēju vēl to, ka mans kursadarbs būs pilnīgs apkaunojums visām manām smadzeņu šūnām. Man viņš liekas tīk primitīvs, bet es daru ko spēju.
