bet es tikai domāju,kāpēc Tu to teici

Vakar, pēc manām subjektīvo ikdienas piedienīgo un nepiedienīgo darbību sadalījuma, diezgan nepiedienīgā veidā iepazinos ar kādu visnotaļ uzmanību piesaistošu runājošu fenomenu.

Jau ar pirmo teikumu nospriedu, ka ar šo cilvēku, man varētu izveidoties visai radoša komunikācija.
viņš: "Ja esi kārtējā, kas vēlas runāt par jēlām vai nekulturālām tēmām, seksu un tamlīdzīgām lietām, tad staigā tālāk. Man ir 24 gadi un es vēlos parunāt ar kādu saprātīgu cilvēku."

Lai gan uzreiz bija saprotams copy + paste variants, bet tomēr cilvēks ar savu stingrību un savām vēlmēm. Nu varbūt ne gluži vēlmēm, bet viņš vismaz zina, ko viņš nevēlas, un tas jau ir daudz!
Tā kā visnotaļ ātri spējām konstatēt viens otram smadzeņu šūnu esamību, tad arī saruna ievirzījās citos rāmjos. Proti - par dzīves mērķiem.

Ak vai, aizmirsu pieminēt, pirmais jautājums jebšu pārbaudījums man tika dots, liekot aprakstīt savu esamību. Centos nebūt diez cik daiļrunīga, lai jau cilvēks nesabīstas. Bet pašai par pārsteigumu, vai vienkārši biju to piemirsusi, vairāk spēju pateikt lietas,kas man nepatīk, ko es neciešu  un tamlīdzīgi. Tā kā otrā galā cilvēks saprātīgs, tad diezgan ātri noreaģēja un spēja uztver būtību - aha, tātad viss, ko nesaku, ka nepatīk, - tātad patīk. Izspruka gan man pa pāris daiļrunīgiem vārdiem, traļi vaļi zili vaļi un tamlīdzīgi, bet jutos diezgan piezemēta, varbūt pat priekš sevis pārāk zemu nolaidusies uz zemes. Tas viss dēļ tā, jo nez kāpēc bija radusies sajūta, ka otrā pusē sēdošais ir uzvalkā tērps un nemaz negrasās to vilkt nost (nu neba jau nu tā gluži izģērbties, bet nu vismaz pārģērbties pēc darba vai kaut kā tā).

Tomēr caur visu manu cenšanos, puisis tomēr atzina:
viņš: "Tu tāda radoša personība liecies"
es: "gleznot nemāku un bohēmisti kaitina, bet ikdienas pelēkajā masā arī nav mana vieta"

Man nemaz ne par pārsteigumu, turpmākajā sarunā atklājās, ka nu dien sarunu biedrs visai solīda amata darītājs, darbs redz nepatīkot, toties nauda tīk un nauda taču nesmirdot! Likt pretī savu stāstu par aiziešanu no darba brīdī, kad piedāvāja augstāku amatu, tajā mirklī likās neatbilstoši, bet tomēr vēlējos pārbaudīt reakciju. Centos visu to pasniegt ar vieglu humora devas piesitienu. Nelīdzēja. Puisis ne tikai nesaprata kā es ko tādu vispār varēju atļauties izdarīt, bet arī pārmeta "nepareizu domāšanu". Nu labi, cik jau nu pārmeta, vienkārši pateica, ka viņš to nesaprot un neatbalsta. Tiešā tekstā man arī pateica, ka LIELAS naudas dēļ, viņš būtu gatavs darīt gandrīz visu. Tas gan atkal bija mirklis, kad prasījās lauvu paraustīt aiz ūsām,  bet tomēr noturējos.

Savā galvā arī salīdzināju mūsu pagājušu piecgadi.
Viņš - 5 gadi strādā vienā uzņēmumā, nupat ieguvis maģistra grādu, līdz Ziemassvētkiem plāno tikt augstākā amatā. Nu nestrādā sapņu darbu, bet tomēr tur arī kaut kas patīk - alga. Dzīvē darīs visu,lai gūtu materiālu labklājību.
Es - pirms gada ieguvu bakalauru grādu, nomainījusi jau pāris darba vietas, ticu "ideāla darba" esamībai (gluži kā citi tic Dievam). Apzinos savas spējas, zinu arī ko vēlos, bet nekur nesteidzos.

Sapratu,ka nav jēgas puisi terorizēt. Nu labi ,labi, es jau to būtu darījusi, bet man no malas pamācīja - mācies būt iecietīga pret tiem,kas nav tādi kā Tu! Arī Tu neesi nekāda "normālā"! Tad nu savu kritisko skatienu noliku malā un centos būt vienkārši cilvēcīga, pat varētu teikt- draudzīga.

Komunikācija gan diez cik ilgi neievilkās, jo sapratām, ka esam kā sarkans ķieģelis un lidojoša vārna.

mīli atšķirīgos, bet neupurē sevi dēļ tā.

pa vienam pakāpienam savos sapņos

Viss kas top - tas nav ne īsts, ne neīsts, tas vienkārši ir.. Manu emociju un apkārtējās pasaules notikumi vai arī tikai varbūtība, kas nekad līdz šim nav notikusi, taču vienmēr jau pastāv iespējamība, vai ne?
Tas var būt izdomāts tiklab kā īsts. Un galu galā, kāda Tev starpība. Tā ir mana dzīve ar kuru tagad spēlējos.
Dienu pēc dienas, mēnesi pēc mēneša, pamazām tuvojos savam starta un nobeiguma punktam reizē. Neviens man to nevar aizliegt, neviens nevar pateikt, kad tam būs pēdējais punkts. Galu galā nekad īsti nevar saprast kurā brīdī kaut kas ir sācies un kad tas beidzas. Sākums ir radies šodien, vakar vai arī jau pirms pāris gadiem .. kāda gan tam nozīme. Galvenais, ka tas pastāv! Pastāv pa īstam vai tikai manī,.. bet ir. Un kas to lai zin, kad viss beigsies, jo pasaule līdz pat šim mirklim turpina kustēties un elpot - viss notiek!

make time for yourself

Tas, kas padara mani par mani:

1. bakalauru psiholoģijā ieguvu 21 gadu vecumā,
2. negaršo sarkanas lietas,
3. apeju visam, kas nepatīk,
4. paniskas bailes no suņiem,
5. tracina hiperaktivitāte,
6. kaitina pulksteņa tikšķēšana,
7. ir mašīna, bet nav tiesības,
8. varu palīdzēt citiem, bet ne sev,
9. mīļākā krāsa ir sarkana,
10. ja ir gari nagi - tātad iemīlējusies,
11. patīk spēlēt klavieres,
12. ir savs dusmīgais klavieru skaņdarbs,
13. tirinu kāju, kad kaut kas nepatīk,
14. patstāvīgi aizmirstu objektiem un subjektiem nosaukumus,
15. bieži neizrādu emocijas,
16. patīk,kad "priekšā lasa piena paku" un uzskatu, ka tas ļoti daudz palīdz,
17. klausos latviešu hip hopu,
18. ja nebūtu mūzikas, es nenomirtu, iespējams pat nepamanītu, ka tādas nav,
19. skolā patika algebra, patika rakstīt rūtiņu kladēs,
20. neciešu, ja manu vārdu lieto deminutīvā,
21. pateikšu visu ko domāju, melot nemāku un noklusēt nav vērts,
22. mēdzu runāt par sevi vīriešu dzimtā, piedevām otrajā vai trešajā personā,
23. nevaru ieēst, ja ir slikts garastāvoklis,
24. ironija un sarkasms ir kā melodija manām ausīm,
25. cenzūru neievēroju parasti tikai sliktā garastāvoklī, pārējā laikā es cenšos censties,
26. nevaru lepoties ar labu atmiņu, galīgi nē,
27. mana ik rīta doma ir: "Un nelabumu, kas tik bieži mani pārņem, nevar iznīdēt kā nevar palidot bez spārniem"
28. vienmēr galvā rakstu stāstus,
29. būt vēl.

Par random cilvēkiem uz ielas

Vai mums rūp un vai mums jāsargā katrs garāmgājējs uz ielas?
Pirmais par to, lai nemelojam sev, lai nesakām, ka nav nekas īpašs, ka mums kāds rūp. Varam jau viegli pateikt - aj, man tāds raksturs, aj, es vēlos lai visiem ir labi. Tad nav jāsatraucas par to, ka kāds pārpratīs, nesapratīs vai nedod Dievs- pamanīs. Kāpēc mēs nevaram vienkārši atzīt- jā, Tu man rūpi, un Tu neesi random cilvēks uz ielas, Tu esi Tu, jo Tu ienāci manā pasaulē, Tu ienāci manā pagalmā un tagad es par Tevi rūpēšos, jo es tā gribu. Un es uzņemšos atbildību par to, ka Tu tagad pie tā pieradīsi.
Kaut kad jau ļoti sen to tiku lasījusi kādam skumjam plakātam uz noplukušas sienas uzrakstītu virsū, kur bez metaforām runājot nobildēts skumjākais krancis grāvmalē un apakšā skarbi kā nāves spriedums uzrakstīts - mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām. Un tajā reizē tas plakāts mani nobiedēja, kā krusts tagad pāri - nedrīkstu nevienu sev pielaist klāt, lai nedod Dievs nepierod, jo es taču nespēju par nevienu parūpēties, es vienkārši esmu es pati, es runāju, es nerunāju, es esmu, es neesmu, es atnāku un es aizeju, es vienkārši esmu es. Nekad nebija ienācis prātā,ka pienāks tāds brīdi, kad man nebūs pat jādomā, bet es vienkārši gribēšu būt un nebaidīšos no smagā lāsta, kas liek nest atbildību par katru savu rīcību, pateiktu vārdu un palaistu domu kosmosā. Mēs esam atbildīgi par to, ko pieradinām, bet tāpēc nav jābaidās atzīt, ka rūp.

Vai mums jāsargā katrs garāmgājējs uz ielas? Vai mūs ir jāsargā katram garāmgājējam uz ielas? Nu vai mēs paši drīkstam iet katram garāmgājējam uz ielas teikt- klausies, šodien saproti mani, man šodien grūti. Spēcīgākam atbalstam un apskaidrībai cerams,ka garāmgājējam būs pie rokas ķieģelis. Jo pie velna - kāds sakars Tavas ielas gājējiem ar Tevi pašu, Tavu sētu un Tavu dzīvi? Viņš TIKAI šķērso Tavu ielu un viņam par to nav jājautā atļauja un viņam par to nav jānes nekāda veida atbildība. Protams, mēs drīkstam uzstādīt argumentu - ja Tu tagad nedarīsi to vai šito, tad Tu to ielu nešķērsosi vai nāksies šķērsot 3x ātrāk skrienot (lai vari paspēt aizbēgt no manis) vai 5x lēnāk (jo es Tev salikšu tādus šķēršļus, ka vemdams rāposi uz priekšu). Mēs drīkstam visu, uzstādīt savas prasības, lūgt lai mūs saprot, drīkstēt jau drīkst, bet tiesības uz to mums nav. Un dusmoties par to,ka mums uz to nav tiesības ir tas pats kas cerēt, ka kādu dienu apstāsies laiks un pavērsies zeme tiem,kuri šeit nav cienīgi būt.

Monētas cena ir tāda, ka tai ir divas puses.

Mēs visi piedalāmies.

Viņai bija tikai divas iespējas - pamest visu un sākt darīt kaut ko patiešām sev svarīgu vai turpināt iesākto, nu jau stabilo,taču nereti ar asarām veicamo darbu. Divas iespējas, kuras kāds cits redzēja savādākā gaisām - izdarīt vislielāko muļķību un aiziet prom no pavisam reālas stabilas un nodrošinātas dzīves, lai uzsāktu kaut ko jaunu, nezināmu un nav teikts ka kaut ko labāku, lai atkal saskartos ar problēmās,kas šobrīd viņu jau labu laiku neskāra- finansiālas grūtības. Vai arī palikt darbā, kur viņai jau bija izdevies sevi pierādīt kā spējīgu darbinieku, palikt vismaz tik ilgi,lai atsvabinātos no visām savām saistībām ar bankām, lai nodrošinātu sev visu apkārt nepieciešamo..

Un tā viņa domāja - palikt nozīmētu varonību vai gļēvulību? Varonei palikt darbā, ciesties un darīt, raudāt un cīnīties.. vai gļēvi padoties un aiziet. Vai tomēr - Varonei aiziet, izkāpt no savas komforta zonas un dot sev iespēju sameklēt vietu savai sirdij, nevis naudas makam, jo galu galā - viņa vēl bija jauna, viņa vēl to varēja atļauties. Vai atkal gļēvulei baidīties atteikties no stabilas, bet tomēr sirdij tālas ikdienas, kuru dzīvot naudas dēļ.. Tad kas ir kas?

Viņai vajadzēja viedokli. No sev svarīgiem, īpašiem cilvēkiem, jeb kā viņai patika teikt - no savas reprezentatīvās grupas. Sirdsbalsij viedokli viņa prasīja pēdējo, jo zināja, ka tas viņu sagraus. Viņš vienmēr zināja kā pateikt to,ko viņa jau sen domāja, bet baidījās pateikt sev skaļi. Tieši tāpēc viņi bija viens otram sirdsapziņas vietā. Sāpīgi, bet godīgi. Viņi varēja dusmoties, kliegt, ārdīties, bet ar nosacījumu - tikai katrs pats uz sevis. Jo tas, ko otrs bija pateicis - tā bija viņu kopējā patiesība, tas ko viņi zināja viens par otru, taisnīga un nemainīga, ļoti īsā laikā iepazīta un izprasta, bet tik spēcīga, kā būtu izturējusi mūžības divas, bet patiesībā ilga tikai trīs vasaras vai divas ziemas.

Nekad neprasi viedokli nepareizajiem cilvēkiem par nepareizajām lietām. Nejautā, ja vien Tev nav pārāk daudz brīva laika un lieku nervu šūnu.

21.gadsimta skrējiens, cilvēk. Tas ir Tavs skrējiens. Skrienot sevi nepazaudē

Mēs visi piedalāmies