stay in my life a little bit longer..

Nu lūdzu vēl mirklīti paliec nomodā, vēl tikai nedaudz parunā ar mani, izstāsti kaut ko, dajebko.. es vienkārši.. gribu lai Tu esi. ar mani.
Kāpēc tas tā ir, ka mums katram dzīvē ir kāds cilvēks, kuru izmisīgi vēlamies noturēt? Paturēt sev tuvumā vai cieši blakus, un vienmēr apzināties - jā, viņš ir ar mani. Tā izmisīgā sajūta - neatlaist. Vai runa ir par to, ka paši ar sevi nejūtamies pietiekami labi, un vajag kādu, kas to apliecina?
Visi taču zin to, ka mēs nemaz nespējam būt priekš kāda, ja neesam mierā paši ar sevi. Un patiesībā, būšana ar kādu, ir nenovērtējama laimes sajūta, kas dod neatsveramu pienesumu dzīvei. Taču arī būsana vienam nenogalina.
Protams, lieliski, Tu zini, ka kāds Tev ir vajadzīgs un galu galā izrādās, ka Tev ir sirds un Tu esi spējīgs mīlēt un tādā garā.. Bet kas pie velna ir ar to izmisīgo vēlēšanos kādu noturēt? Vai galu galā tam nebūtu jābūt tā - man kādu vajag un es kādam esmu vajadzīgs? Es dodu un man dod pretī? Jo ja es vēlēšos otram atdot savu sirdi un dvēseli, bet pretī saņemšu tikai- oh, paldies,cik mīļi, - tad gribot negribot, drīz pienāks gals. Attiecībām vai pašam, - tas nu ir atkarīgs no katra morālās noturības un no tā, cik sevi zemu patiešām novērtējam un ticam, ka bez tā otra patiešām nespējam dzīvot.

Labi, tas ir tāds letāls un pārāk pārspīlēts variants izmisīgai mirstīgā cilvēka dzīvei. Ikdiena ir tāda, ka pat lieliski, patiešām lieliski cilvēki, pazaudē savu ticību dēļ kāda, kurš nav spējis viņu novērtēt. Nav pat būtiskas nozīmes vai tas otrs nav spējis vai gribējis saskatīt vērtīgo. Rezultāts ir viens - ja Tu tam cilvēkam sevi dosi, Tu nedabūsi to pašu pretī. Un pat ja Tu domā, ka ar to esi mierā, ka Tava mīlestība pietiks jums abiem un visas pārējās muļķības.. visam ir limits. Tad kāpēc cilvēkam nevarētu būt pavisam vienkārša domāšana - viņam es neesmu vajadzīgs tādā līmenī kā es viņu vēlētos, mums nekas nesanāks. Žēl, skumji, bet ejam tālāk. Tā vietā tiek pavadītas neizsakāmi daudz stundas ar sevis izvērtēšanu, otra izvērtēšanu, saprašanu, izprašanu, lai vienalga nenonāktu pie nekādas pareizās atbildes.. bet tomēr pēc ilgāka laika smaidot saprastu - mums nebija pa ceļam, mēs no dzīves vēlējāmies dažādas lietas.
Hej, apsveicu, Tu beidzot esi nonācis pie pareizās atbildes!
Bet klau, vai tad tas jau nebija redzams sākumā?
Es apzinos, ka ne vienmēr cilvēki būs spējīgi dot man pretī to pašu ko es vēlos dot viņiem, bet runa ir par attieksmi, par vēlmi. Pat ja ar kādu atrodies 1000km attālumā, bet abiem ir vēlme būt kopā.. Nekam citam nav nozīmes. Jo ir vēlme. Vēlēšanās sapni spēj padarīt par īstenību.

būt dzīvam

Pēdējā laikā atkal esmu sākusi visāda veida sarunās iesaistīt mūžseno joku par mūžigo dzīvošanu.  Protams, man tas liekas ģeniāls un īpašs, principā asprātības kanlgals un visādā citādā ziņā viens no maniem mīļākajiem teicieniem, vismaz līdz šim brīdim.

"Es plānoju dzīvot mūžīgi, līdz šim brīdim viss notiek pēc plāna!"

Viena lieta ir tā, ka tas cilvēku apjucina, piemēram, - neskrien tik ātri pa trepēm, nositīsies! - Tu ko, es taču dzīvošu mūžīgi! Vai.. Tu nebaidies no aukstuma? - nē, kāpēc man jābaidās no kaut kā, kas mani nenogalina? Vai šodien.. Tu baidies palikt viena? - Nu, tā kā es dzīvošu mūžīgi, tad es pieļauju iespējamību, ka no vienatnes man vismaz uz kādu peridou neizdosies izbēgt. Un vēl neskaitāmi daudz variāciju..

Zem visiem jokiem un pārgudrībām diezgan vāji slēpjas mana subjektīvā uztvere par to, ko nozīmē - būt dzīvai. Vāji slēpjas, - jo nekad neesmu centusies to patiešām paslēpt. Taču parasti gan neviens līdz tam neaizrokas, jo nav spējīgs adekvāti noreaģēt uz kādu no iepriekš izskanējošiem jokiem un tāpēc kopīgi vienkārši pasmejamies un nomainam tematu.

Šobrīd es nespēju priekš sevis nodefinēt vai dzīvot ir viegli un nomirt grūti, vai arī gluži otrādāk. Tas šķiet ir atkarīgs no tā, kur katrs atrodas un kas viņam pieder. Cik viegli būtu no kaut kā attiekties un šķirties, vai cik grūti šobrīd ir kaut ko sasniegt..

Neatkarīgi no tā vai dzīvot  un būt dzīvam ir viegli vai grūti, nevienam nevajadzētu šo vārdu nozīmi katram priekš sevis vai citiem prast viegli izskaidrot. Taču vienmēr, ja vien ir vēlme, var mēģināt censties saprast otru un galu galā arī sevi. Jo cik gan bieži mēs katrs patiešām vēlamies ielīst visos savos sirds kambaros, un es nerunāju par tiem diviem, kas patiešām ir divi no četriem mūsu sirds dobumiem.

 Kas Tev ir svarīgs? No kā Tu baidies? Kā Tev pietrūkst? No kā Tu vari atteikties?

Reizēm atbildes uz šiem jautājumiem liekas tik skaidras un elementāri uzrakstāmas uz papīra lapas. Taču, brīdī, kad kaut kas notiek, paskatoties uz uzrakstīto, gribas smieties, raudāt, kaut ko izsvītrot vai lapu vienkārši izmest, .. jo viss patiesībā izrādās pavisam savādāk.

Cilvēka attieksme un domas mainās no tā, kurš viņš atrodas, no visa tā, ko viņš ir piedzīvojis, taču, lai kaut nedaudz noturētu sevi līdzsvarā, ir jābūt kaut kam stabilam, kaut kam drošam. Ja nav nekā stabila, tad nav arī apziņas par pašu. Par to vai savā dzīvē stāvi uz vietas, vai kusties uz priekš, vai varbūt jau sen slīdi uz leju.. Jebkurā gadījumā, nav iespējams noteikti savu attieksmi vai domas par kaut ko, ja nav ar ko sevi salīdzināt. Cilvēku savstarpējās attiecības šim mērķim būtu ideāli piemērotas.

Te nu arī varētu būt rādītājs tam, cik ļoti katrs vēlas kaut kamā vispār iedziļināties, cik daudz stabilu cilvēku ir viņa dzīvē.

Novazātā un simtsreiz pārtraktētā zelta frāze jau vairs neskaitās gudrība - svarīgo novērtējam tikai tad, kad tas ir zaudēts, - jo visi taču ir kļuvuši tik ļoti pārgudri un spriestspējīgi, ka prot atrast attaisnojumu katrai savai rīcībai un vainīgi vienmēr izrādās citi. Tā vietā, lai analizētu sevi, vieglāk izrādās vienkārši apiet un neiedziļināties..

Es priekš sevis apzinos, ka nemitīgi pieļauju kļūdas, katru dienu, uz katra soļa es izdaru kaut ko nepareizi. Jo katru dienu es domāju kaut ko jaunu un ar jauniegūto informāciju rīkojos, un viennmēr liekas - es varēju izdarīt labāk. Galvenais ir - nemitīgi domāt uz priekšu. Apstrādāt informāciju, saprast, izvērtēt un kaut ko ar to iesākt. Uz vienu lietu var

 man gribētos zināt, ko otram nozīmē - būt dzīvam, lai saprastu, ko šis cilvēks spēs nozīmēt man.

mākslīgā patiesība

     Jebkurā situācijā esmu centusies nostāties tikai vienā pusē - taisnības. Bet ir reizes, kad taisnība ir pārāk smieklīga, lai to izvēlētos. Tad nu par pāris dienas atpakaļ piedzīvoto taisnību prātoju vēl šodien.
Stāsts visai īss.
 Puisim zvana telefons, viņš paceļ, tur meitene. Pēc visa spriežot - aicina kaut kur ballēties.
 Puisis atsaka ar vārdiem - zini, Tev vajadzēja to laicīgāk pateikt, bet vispār piedod, man labākajam draugam šodien ir dzimšanas diena. Dāvana jau nopirkta un esmu ceļā uz turieni. (Nu gandrīz pat nebij melots, tieši pirka dāvanu)
Nu katram iztēle gana izsmalcināta, lai izdomātu ko teica meitene, lai pusis uz to atbildētu - nu beidz, nē, tā nav! Tu esi forša meitene, bet man patiešām šodien ir plāni!
Tad atkal kaut kas no meitenes, kam seko atbilde - nav tā kā Tu tagad saki, es tā nedomāju!
Meitene turpina.. uz ko puisis - es Tev noteikti padošu ziņu, kad man būs brīvāks.
Atkal meitene.. puisis pretī - aj, nu Tu atkal jau sāc!
Nu tāda tā saruna turpinājās kādas 5-7 minūtes.
Beigās puisis pateica - labi, sarunāts, jauku Tev arī vakaru.
------
Vislaik klausījos un nespēju noslēpt smīnu.. un mēli aiz zobiem nespēju noturēt. Itkā esmu centusies pielietot savas saucamās jaunapgūtās sociālās normas, bet tomēr - kad pārbaudīšu savu saprašanu un pajautāšu, ja ne tagad?
Kā domā ko pajautāju?Jebšu ko es biju sapratusi un ko saprati Tu?
trīs sekundes pārdomām.
----
Neslēpjot smīnu sejā pagriezos un jautāju - drīkst personisku jautājumu?
 Puisis bez mulsuma - jā.
 Es - Tev taču tā meitene nemaz nepatīk.
 Pusis - tas nebij jautājums.
Es - nu jā, laikam jau.
Viņš - nu jā, ir vienkārši cita.
Es - bet zini, viņa to nesapratīs, ja Tu viņai to nepateiksi.
Viņš - bet rezerves variants vienmēr noder.
Es - njāāāā, visu cieņu...
----
Nemelošu un neteikšu, ka nebiju samulsusi. Jo tas miers un pārliecinātība ar kādu viņš runāja ne tikai ar meiteni, bet pēc tam atbildot man.. uh.
Un patinot visu puiša telefonsarunu atpakaļ - nevienā brīdī viņš meitenei neteica kaut ko tādu, kas varētu pieļaut domu, ka viņš ar viņu vēlas ko vairāk. Viņš teica - es tā nedomāju, viņš neteica kā viņš domā.
Respektīvi - es nedomāju, ka Tu esi galīgi garām variants, bet noteikti ne mana pirmā izvēle.
Ja viņš būtu tā pateicis, visiem skaidrs ko meitene darītu. Tā vietā viņš ļauj meitenei brīvi klejot sevis subjektīvajos spriedumos un, patiesībā, neko ļaunu jau nedara! Vai ne?
Vai tomēr?
Gudrs čalis un meitene pati vainīga, ka duma? Vai meitene, kura iekritusi uz kretīnu?

krioskopiskā konstante

Brīdī, kad ne tikai neatceros šīs iestādes paroli, bet pat vairs nejēdzu atrast opciju, kur paroli vadīt, saprotu - tas tā nevar palikt. Pa lielam (jā, es lietoju vienu no 10 bezjēdzīgākajām gada frāzēm) ir pārgājusi gribēšana apraudāt visas pasaules bojāeju skaļā balsī. Vairāk piekopju to darīt privāti. Jeb kā šorīt secināju - man priekš tā ir draugi. Bet pat neskatoties uz šī burvīgā fakta esamību, šis rīts izpelnījās tieši tik lielu nozīmīgumu, ka dabiskā tieksme izspraucās cauri visām jaunapgūtajām sociālajām uzvedības normām, un galvā rakstīju entās frāzes kā definēt šo rītu un kā izteikties par notiekošo. Tam visam tikai loģisks risinājums bija atrast vietu, kur to izlikt. Citā variantā būtu piekopusi fantastisko cilvēces brīnumu - īstu draugu būšana (Tu esi mans draugs un Tev ir jāklausās visi draņķi ko es runāju, jo es Tavā labā darītu to pašu). Pat jau biju izdomājusi tam ideālu upuri - cilvēks no kura ar lepnumu esmu apguvusi naidiņa mākslu un līdz pat šodienai kopīgiem spēkiem cīnamies ar vispasaules tizlumu, - kad tiekamies, noliekam visu, kas kustas un nekustas. BET sapratu, ka tāda socializēšanās man sanāks tikai vakarā, un līdz tam laikam nevarēju pieļaut, lai kāda no manām ģeniālajām frāzēm pazūd nebūtībā, tas būtu nepiedodams grēks pret pasaules uzlabošanas projektu.
UN TĀTAD BEZ GARIEM IEVADIEM..
Vakar vakarā, neskatoties uz mokpilno atvadīšanos no sava mūža vīrieša (jā, man tāds ir, un es ar to sasodīti lepojos un esmu laimīga), aizbraucu ciemā pie Cukurdupsīša jebšu Sanitas. Vakara plānā tika iekļautas tādas valstiski svarīgas nodarbes, ka pilnīgi aizliegts skaļi teikt, vienkāršiem vārdiem sakot - meiteņu vakars. :)
Lieki teikt, ka vakars izdevās lielisks, jo tās taču esam mēs! :D Pat neskatoties uz to, ka abām pirksti pielīmēti pie telefoniem un smaids abām nenormāls, izdzirdot sms signālu, tas laikam saucas - aizņemto meiteņu būšana. Nekad neesmu tik bieži lietojusi kāda cilvēka vārdu kā tagad sava vīrieša, un tāpat arī neesmu tik bieži dzirdējusi cita cilvēka vārdu kā tagad Sanitas vīrieša. Jebkurā gadījumā mēs viena otrai uz nerviem nekritām, sadalījām proporcionāli laiku svarīgo notikumu iztirzāšanai un risināšanai. Vakara nobeigumā Rū skandināja fragmentu no Tobago un pārlaimīgi smaidīja (kas arī šobrīd tiek pieņemta par normu un netiek atzīmēta ar pshiterapeita apmeklējumu visiem, kuriem to nācies redzēt). Trijos vārdos sakot - vakars bija foršs.
Un tad nāca rīts..
Manai lieliskajai draudzenei ir tik spēcīgs raksturs, ka celšanās piecos no rīta, sēšanās vilcienā sešos un atrašanās darba vietā pusē astoņos no rīta - tā ir ikdienas sastāvdaļa. Taču lieki teikt, ka man tas ir "noraujmanroku,betneliectāciest" tēmā ierindomajams notikums. Man gan tika vismaz miljons reizes piedāvāts braukt vēlāk, lai izguļos un braucu tā, lai esmu tieši uz darbu, bet man nezināmu iemeslu dēļ tomēr izvēlējos neizkāpt no savas komforta zonas un netirināties Ogres ielās viena pati, tā vietā varonīgi cēlos neiligi pēc pieciem, lai brauktu kopā ar Sanitu. No manas puses šī agrā celšanās tika piemirsta līdz pat brīdim, kad bija jāuzstāda modinātājs un tas, protams, notika ap pusē trijiem.. un tad vēl tā apziņa - pusē desmitos jābūt darbā, un līdz septiņiem vakarā jāstrādā..
Bet nu varone jau nebūs varone, ja nebūs ietiepīga līdz galam. Uzreiz pēc modinātaja signāla zvana biju augšā kaujas gatavībā, viss noritēja bez starpgadījumiem, ja neskaita to, ka kādu brīdi nevarēju saprast kāpēc ir neliels neērtums, to noskaidroju nostājoties pie spoguļa - aizmirsu uzvilkt vienu zeķi un sala pēda. Nu ko tur nogurušam cilvēkam pārmetīsi!
Ceļš uz Rīgu foršs. Tarkšķēšana abām diži nebija prātā, vēl jo vairāk, no rīta noskaidrojām, ka abām ir "manvissriebjas" stadija. Tad nu sprandas izlaušana notika visai ātri - aizmigu skatoties telefonā. Vispār vilciens ir foršs, kad viņš ir silts, nav man liela naida pret viņiem. Nepilnas piecminūtes vēlāk, pēc mana šī rīta redzējuma, jau bijām Rīgā. Abām forši, acis kā pogas, besis kā zilonis, bet nu atvadās un katra uz savu pusi prom.
Nezin kādu paranormālu radību ietekmē biju ietiepusies un izdomājusi, ka mājās braukt nav jēgas. Galu galā ir jau gandrīz septiņi! Un man darbā jabūt pusē desmitos! PHE..sīka vienība! aha.. Cēli sāku savu gājienu uz Origo Rimi pusi, kad ieraudzīju, ka viņi strādā tikai no septiņiem. Nu kā pie velna es to varēju zināt?! Pa to laiku jau biju paspējusi nosūtīt kolēģei sms ar jautājumu vai kādam būs dziļš naids, ja patirināšos veikalā, jau biju izdomājusi labu guļvietu.. neilgi pirms septiņiem saņēmu atbildi - vari, no pusē deviņiem.. trīs sekunžu skrējiens cauri smadzenēm - vai es šodien jūtos tik garīgi stabila, lai pusotru stundu brīvprātīgi pakļautos morālai degradācijai, un pieņemu iespējamību, ka varu pakļaut sevi reālām briesmām, aizmiegot uz kāda no soliņiem.. Kamēr gāja manas trīs sekundes, tika atvērti dižie Rimi vārti - patiesībā šī skata dēļ bija vērts celties - divi apsargi no iekšpuses lielā cēlumā nesa draņķa vārtu atslēgu un tad vēl lielākā cēlumā sāka vērt viņus vaļā. Savukārt cilvēki kā zombiji jau bija sastājušies pie pašiem vārtiem un brīdī, kad varēja redzēt gaismu tuneļa galā - pirmie no zombijiem jau sprauca savus bezdvēseļu ķermeņus Rimi apartamentos. Pilnīgi kauns palika, kad sapratu - esmu viena no viņiem. Bet tas skats kādā iekārē viņi visi devās tajā virzienā bija tik liels, ka nespēju atturēties - aizgāju līdz suvenīrveikala stūrim, apmetu ap kāju, skaļi noteicu - DA NU LABI! un gāju uz mikriņu. Biju sakauta! Viss mans dižais plāns nomira līdz ar zvanu Sanitai - es braucu mājās, vairs nebūšu tik slinka, redz pie kā mani tas noved. Varēju taču vēlāk braukt, nevis slinkot un baidīties, ka, ja būs jābrauc vienai, tad uzmetīšu mīksto darbam, - kas, protams, nekad nenotiktu!!! (ok, balstiņa galvā saka - Tu pati noticēji, tam ko tikko pateici?!).. vai vismaz viss tas rīta celšanās process pavisam noteikti būtu daudz kārt grūtāks, jo nebūtu neviena,kas parāda piemēru.  Lai nu kā.. es atzīstu, ka mans slinkums manai personībai nepiedienas. VĒL ne. Jo izsecināju, ka neesmu vēl pietiekami gudra, lai varētu atļauties būt tik slinka, jo manā plānā tomēr rodas daži errori. BET JŪS VĒL REDZĒSIET! :D Apsolījos vairs nebūt tik slinka un saņemties.

Kā vakar dr.Hauss teica: "Ar runāšanu zivij kājas nepieaudzēsi"

Vispār episks arī bija brauciens līdz mājām un pēc tam braukšana atpakaļ, bet man pietrūkst šobrīd tā lieta, ko sauc par iejūtību, lai spētu par visu izteikties pietiekami adekvāti un kādam nebūtu par mani jāsaka - nu kā jau Rū.. tāpēc to daļu izlaidīšu. Pēc pusē astoņiem biju mājās, nosūtīju ziņu Cukurdupsītim, lai mani pamodina pirms deviņiem un fiksi aizmigu. Atkal pēc piecām minūtēm - kad pulkstens rādīja neilgi pirms deviņiem, saņēmu zvanu no savas uzcītīgās draudzenes, kurai atbildēju šķiet kaut ko necenzētu, piedod mīļā. Bet zvans bija pietiekoši uzmundrinošs, lai būtu kājās un pusē desmitos atrastos darbā.. un tā nu ir nedaudz pāri vieniem, vēl ir jāstrādā nepilnas sešas stundas. Un es nevaru sagaidīt, kad tikšu mājās, lai varētu atkal redzēt, dzirdēt savu lielisko vīrieti, izsūdzēt savu diženo sāpi un atzīt savu sakāvi arī viņam, jo nevienam citam es to skaļi neteiktu.