agregātstāvoklis

Man ir uznācis dīvains agregātstāvoklis. Gribas gribēt un negribas negribēt vai arī gribas negribēt un negribas gribēt. Īsti nevar saprast kā tur ir. Bet skaidrs ir viens - kaut kas nav galīgi līdz galam kārtībā. Lūk tā tas arī notiek. Ja aizraujas ar pārāk ilgu miera sajūtas baudīšanu, tad pēcāk nākas smagi aplauzties - jo tad ir nemiers par visu, tracina katrs sīkums un riebjas visi kas elpo un pat tie kas nē. Un kā no tā, lai tagad tiek vaļā? Nav ne mazākās nojausmas.

Tā jau būtu sīkums, dzīvotu savā kartona kastē, neatkarīgi no neviena, vārītos savā sulā tik ilgi, ka gailis pakaļ nedziedātu (ja viņš vispār jel kad pakaļ dziedātu). Bet nu vot nedzīvoju es viena un lai cik dīvaini tas tagad neliktos, es tomēr satraucos par to, ka citiem kļūstu tik nepanesama. Un tieši tāpēc vēl viss kaitina vēl vairāk.

Ginta saka - šodien atkal Tu mani dirst sūtīsi? (Tas gan nav tā tiešā nozīmē, tas ir tā, ka sēžu pie pc ik pa piecām minūtēm skaļi nolādu kādu. Zinu, ka galīgi idiotiski, a ko... Pēdējā laikā iecienīta frāze ir- ejiet jūs,jā jūs, visi dirst! Jā,visa pirmā rinda! Un tad Ginta parasti saka - es taču Tev neesmu pirmajā rindā vai ne? :D )

Un šodien es Gintai sūdzos par to, ka vakar tik daudziem esmu "salikusi" uz galvas, ka pilnīgi riebjas, ka neviens mani nepasūta, bet taj vietā cītīgi cenšas kaut ko pretargumentēt vai vienkārši nogludināt manis pateikto tēlojot muļķi. Nu kaitina nu.

Katrā ziņā sapratu to, ka ne vienmēr pietiek tikai ar to, ka tās lietas ko dari patīk un interesē. Jo brīžiem soļi sāk likties par smagiem, kaut arī viņi nemazām tādi nav.. Vajag kaut ko, kas paceļ no zemes.

Labi, turpināšu tracināties par to, ka esmu pārāk stulba un sajēdzu pārāk maz, lai izdarītu elementāras lietas. aah.riebj.

ak,jā, bet vakar vakarā pa vidu visam manam neciešamajam garastāvoklim, pat atradās kāds, kurš centās ne tikai aizstāvēties, bet pat mainīt manu stāvokli pavisam naivā, bet tomēr mīlīgā veidā, par ko man bij pat neliels prieciņš. :)

pierakstu klade 10.12.

" Mājās! - ar vilcienu?! - Tiešām? "

Chībainā konkrēti noteica - gribi sakarīgi tikt mājās, esi stacijā vismaz 25 minūtes ātrāk!- Tsokej, padoms vietā.

     Piekrauju pilnu Chības ceļojumu rokas bagāžas somu ar mazgājamām drēbēm un vēl 105 pofignafig nevajadzīgiem sīkumiem draņķiem. Galvenais uzdevums - piekrāmēt tā, lai pacelt nevar - paveikts. Vēl centos izsvērt, kas ir labāk - nostiepties kā kamielim vai staigāt kā cūkai ar netīrām drēbēm. Bet kamielis ņēma virsroku.

ā, un ja kādam ir jautājumi, ko uzdāvināt za prikolam uz nekādiem svētkiem - veļasmašīnu ar tonnu veļa pulveri un mīkstinātāju bonusā.

Bet turpinājums lūk tāds, kamieļa veidolā aizbridu tiešākajā nozīmē līdz foršajam Piņķu autobusam, un jau sāku apsvērt, ka cūkas veidols būtu pat varbūt vieglāk paciešams. Bet nu neko. Pat gandrīz bez neviena dirst pasūtīšanas nokļuvu centrā. Protams ne pietiekami skaļi, lai cilvēki tiešām uztvertu savu stulbuma pakāpi..

Izbesijos piecās minūtēs, tas šķiet ir mans personiskais rekords ejot "shopingot", ņemot vērā faktu, ka nevienā veikalā vēl nebiju iegājusi, tikai uzbraukusi Origo trešajā stāvā..

Ar 539x zvanīšanu Gintai un visas pasaules pieckārtēju nolādēšanu, veiksmīgi tika atrastas divas vārda dienas dāvanas. Iet dāvanu meklējumos pēdēja brīdī ir gandrīz tikpat stulbi kā neuzdirst dažam labam par kārtējo "'dzeki respektē, meitenes kūst" bildi. Nu ja nu neradās konkrēts priekšstats cik tieši stulbi tas ir, tad tas ir kā piedzerties līdz totālam vākam un vainot par to citus jeb piedzerties, lai saņemtu "drosmi, lai pateiktu visu ko domā. Jā. Nu tas ir tieši tik idiotiski un stulbi.

Bet neskatoties uz visām kamieļu stulbajām būšanām, smaidīgās Gintas pievienošanās manam shopingam, kad es jau atdevu savus miljonus foršajai un smaidīgajai pārdevējai, bija nu dien lietderīga. 3x paejot garām vajadzīgajām trepēm, pa kurām tikt uz vajadzīgo vilcienu, tomēr bijām tik gudras, lai nenokavētu pēdējo transportu uz manām mājām. Izbrienam uz perona - pa labi vilciens uz Pēterburgu, pa kreisi - uz Gulbeni. Ginta: "Pofig, maucam uz Pēterburgu!" - "Tev ir tikai divas biļetes līdz Madonai." - "Nu pofig, brauksim cik tālu tiksim!" :D Bet nu šoreiz tomēr atteicu šai žilbinošajai idejai..

Man bija licies, ka 20 minūtes pirms vilciena atiešanas ir normāls laiks, lai spētu atrast sēdvietu, bet izrādījās, ka tas jau ir pēdējais brīdis priekš tāda veida darbībām. Neskatoties uz maniem kārtējiem daiļrunīgajiem vārdiskajiem vēlējumiem visiem tizleņiem, kas jau ieņēmuši vietas, un citiem purpinājumiem, par kuriem tik Ginta knapi spēja nojaust un sadzirdēt, bet par kuriem vienalga skaļi smējās, vietas atradām. Ak jā, man tomēr nostrādā kaut kāds knikšķis jeb bremze - sabiedriskās vietās es lamājos ļoti klusi, tā lai to spētu sadzirdēt tikai manas domas.

Vilcienā krietnu pusstundu pretī sēdēja kaut kāds kurmis cilvēka veidolā, ik pa brīdim pamanīju viņu dīvaini glūnam uz manu un Gintas pusi un ar savām liekšķerēm mutē štopējam kaut ko kas atgādināja beigtu zirgu, vai vismaz pēc tā nedaudz oda. Aiz pirmās stundas garlaicības nevarēju nepamanīt stiprā dzimuma pārstāvi, kurš no savas dāmas stāvēja krietnu kilometru atstatumā, jo šķiet bija pamatīgi apvainojies. Un kā viņš paskaidroja telefona sarunāt - redz viņi nav paspējuši uz pēdējo autobus un tagad jābrauc ar vilcienu, un pie tā ir vainīga šī pati iepriekš minētā daiļā dzimuma pārstāve. Dāma gan attaisnojās, ka viņai bija darbs un fiziski nevarēja paspēt pat skrienot, bet šķiet tas nebija pietiekams iemesls. Nu sūdīgi nu.

Otrajā stundā atradu nodarbi - paņēmu rokās kladi un sāku skricelēt par kretīnisko dienu. Kaut kā sava negatīvā enerģija līdz mājām jāpaspēj sublimēt.  Savādāk atkal man tiks pārmests, ka mans dzīves uzdevums laikam esot atbraukt mājās - sadirst visiem garīgo - un aizbraukt.

Un tā kā tagad esmu tikusi līdz pašreizējam brīdim, kad rakstu šo te, tad man pat īsti vairs nav ko teikt par šodienu. Vienīgais vēl varu piemetināt savas bažas par to vai spēšu savu rokrakstu pēcāk izlasīt. Sen neesmu praktizējusi savu vilciena rokrakstu un lasīšanu arī dzen, skils galīgi zudis.

Ir pagājušas tieši piecas minūtes kopš pulkstenī skatījos pēdējo reizi. Ginta vēl jo projām nav cēlusi paniku par ilgo braukšanu un mierīgi operē ar mp3 funkcijām. pašreiz skan MCR - Welcome to the black parade.