Stāsts,kuru negribas nevienam stātīt

Šodien es 105 vai pat vairāk reizes mēģināju dusmoties par neizrunātām lietām, neizdarītiem darbiem... Bet tas īsti pat nepalīdzēja. Tas nemainīja faktu, ka man pietrūkst.
Šodien es skumu aiz prieka un bēdām reizē.
Šodien man teica - es domāju par Tevi un man kļuva Tevis žēl, ka Tu pavadi un sagaidi un es redzu cik Tev ir skumji.
Šodien es sajutu, ka kāds redz, ko esmu pelnījusi un pēc kā ilgojos.
Šodien man nesanāk izteikt sevi vārdos, lai cik ļoti gribētos. Lai paliktu vieglāk, lai paveiktu vairāk, lai baudītu vairāk laiku vienkārši būt.
Šodien man gribas izstāstīt to,ko vēl nesaprotu.

No laika uz laiku

Kad es satiku viņu, viņa man izstāstīja lietas, kas manā realitātē nešķita iespējamas. Kad es satiku viņu un ļāvu viņai runāt ar mani stundām ilgi, es atstāju savas vecās, novazātās sajūtas tur - pie galantā galdiņa skaistajā kafejnīcā, kur mēs bez sirdsapziņas pārmetumiem pavadijām vairākas stundas, vienkārši esot mirklī. Pirms es satiku viņu, es uz neko nebiju gatava, uz neko necerēju, nesagaidīju. Es devos vienkārši būt. Un tieši dēļ tā - vienkāršas vēlmes būt, man bija iespēja atstāt samītas zemē manas novazātās domas, kuras mani jau sen vairs nekur neveda.
Un es aizgāju mājās tā pati, bet cita. Līdz brīdim, kad sastapu ko vecu, es nezināju, ka kaut kas ir mainījies. Bet tagad es redzu, ka manas vecās domas palika tur, vietā, kuru vairs pat nespētu viena atrast.

Stabilā nestabilitāte

Stulbi ir tad, kad gribas rakstīt, bet nav par ko. Un tad nu Tu tupi blenz ekrānā vai uz saviem daudzsološajiem, nosalušajiem roku knaģeļiem, kuri gatavi šajā pašā mirklī uzdrukāt kādu kriminālromāna pirmo daļu, par ko Tev vientuļās un bezcerīgās jaunās māmiņas būs gatavas cept kūkas, jo cik gan patīkami ir, lasot grāmatu, atrast atbalstu tajā, ka vīrieši ir cūkas, nevis Tu esi muļķe ar bērnu. Un par nopelnīto naudiņu, Tu varētu sapirkt tik daudz apreibinošo dzērienu, ka otrā grāmata tā arī nekad netaptu un tās pašas māmiņas Tevi pilntiesīgi drīkstētu sākt nicināt, gluži tāpat kā tos necienīgos un glupos cūkas, kuru dēļ viņas ir vienas ar savām debesu dāvanām.

Pēkšņi vienā sasodīti aukstā sestdienas pēcpusdienā sanāca sadusmoties un pasaule mani nomāca. Palika dusmīgi. Jāklausās Edavārdi-nedomāt daudzas jo daudzas reizes. Bet ak Tu nelaime-sanāk sadusmoties,ka jāpārslēdz dziesma atkal no jauna uz sākumu.

Kam man skaistāku dzīvi, ja man ir labi tāpat?!- jo vēlāk sapratīsi!

Laikam nav laika gaidīt. Nevienu. Ne to, kuram laiks ir lielākais šķērslis un ienaidnieks, ne to, kuram laiks ir vienīgais, kas pieder. Bez liekiem izņēmumiem arī mani tas nav gaidījis.
Laimes sajūta ir kļuvusi lielāk un izpratne par prieku dziļāka. Sāpes, neveiksmes un nelaimes top arvien nesvarīgākas. Un izskatās, ka to dara laiks. Protams, tikai ar tiem, kuriem smadzenes ir kaut nedaudz lielākas par acs ābolu ( jā, jā, smadzeņu apjoms neietekmē intelekta līmeni, bet ideja skaidra).
Man vienmēr ir paticis rakstīt, nesaprotu kālab arvien no tā atkāpjos arvien tālāk un tālāk../ morāla atkāpe no šodienas diskusijas par to, ka ja cilvēks līdz 20 gadu vecumam neesot izdomājis, ko vēlas uz šīs zemes darīt, tad viņš dzīvē tā arī neko nesasniegs/
Lai nu kā. Ir tā, ka skatos spogulī un nepazīstu sevi. Ne to sevi, ko biju iedomājusies, ka būšu. Pašas nolaidība, vistīrākā. Pakļauties citiem, ļauties iespaidoties, ne obligāti upurēties, bet vienkārši iespaidoties - un spogulis rāda kādu, ko nepazīsti.
Daļēji gribas atgriezties pie sava, pie pamata, pie saknēm, lai ko tas arī pie velna nozīmētu un būtu. Bet īsti vairs nav kam pieķerties. Jo viss ir mainījies. Nav tā pamata, kas lika agrāk būt tādai un ne savādākai, kas ļāva jau laicīgi izdomāt kādu sevi redzēšu priekšdienās. Un tikai tad, kad pazūd itin viss, vai arī nedramatizējot pārāk ļoti - sagrīļojas pašreizējā ikdienas kārtība, tad beidzot, beidzot rodas mirkļa apgaismība, kas piespiež izvērtēt to, cik ļoti šodienas ikdiena ir tā, ko priekš sevis biju gribējusi agrāk.
Labi. Patiesībā stāsts ir par to, ka sāpīgi iedūra acīs dzirdēt - ja Tu pat tagad nezini ko gribi darīt, tad visdrīzākais dzīvē neko nesasniegsi.
Bez visām statistikām un dižiem spriedumiem skaidrs, ka arī es pati par citiem tā spriestu un vērtētu, jo ir tomēr nepieciešams zināms laiks, lai uzsāktu savas karjeras gaitas, lai augtu, attīstīties, un tad arī kāptu augstāk un visbeidzot kaut ko sasniegtu.. bet es arī pazīstu sevi! .. vismaz tā man vienmēr bija šķitis. Vai varbūt es sevi biju iedomājusies savādāk. Varbūt es sevi nepazinu un nepazīstu vēl tagad.. jo, jā.. es nezinu, ko es gribu.. bet es zinu, ka es agrāk priekš sevis zināju, ka būšu kaut kas, ka darīšu lietas, kas man patīk, ka kāpšu, augšu, attīstīšos, ka darbs man būs sirdslieta, ka nauda būs sekundāra, ka es būšu savas nozares speciāliste un es tajā būšu stabila, droša un laimīga..
Varbūt viss ir savādāk.
Vienalga sirdī sāpīgi. Gribas spītēties pretī un teikt - nav taisnība! Bet vēl jo sāpīgāk ir apjukt - un ja nu es tik ļoti esmu attālinājusies no sava agrākā pamata un būtības, ka toreiz izdomātā nākotne vairs nav iespējama?