Šodiena bij fantastiska un reizē arī murgaina. Baigi nežēlīgi ir izjust dusmas un saprast,ka vienīgais vainīgais pie tā visa esi tikai Tu pats. Un tad parādās neapmierinātība ar sevi,vēlme kaut ko mainīt uzreiz tagad un ne sekundi vēlāk.. Tas man šodien skrēja caur kauliem kā viens liels veca suņa murgs pirms miršanas. Savukārt tikšanās ar Gintu kaut kā nomierina un būšana savās mājās iepriecina. Gribu ātrāk tur atgriezties uz palikšanu. Ilgojos pēc turienes. Un ilgas nozīmē to,ka sirds mums parāda,ka mīlam. Laikam jau esmu iemīļojusi to vietu,jo jūtos tur sasodīti labi un ērti..pie velna,es jūtos kā mājās,jo tās arī ir manas mājas!
Bet vispār man šorīt izpalika rīta skrējiens, jo pamodos un redzēju nevēlamus laika apstākļus. Un man pat nebija slinkums vai naidiņš,es vienkārši nolēmu nekļūt fanātiska jau otrajā dienā un piebremzēt. Kas protams man arī atspēlējās-visu atlikušo dienu jutos kā koka klucis konstantīns un attiecīgi arī kustējos kā tādam pienākas-kāpnes bija visnežēlīgākie pārbaudījumi. Un ak jā,vēl arī pieliekšanās pēc pirkumiem tika pavadītas ar kunkstiem. Krč cerīgi,cerīgi! Ha. Es pat zinu pāris kadrus,kuri manā vietā justos pārlaimīgi ar tādām sajūtām,nu es gluži neesmu tik safārējusies,bet nu saprotu,ka tas ir kaut kas labs. Un tāpēc katrs vaids un konstantīna tēlošanas reize tika pavadīta ar smaidu.
Man ir viens svarīgs jautājums iekrājies,bet varbūt viņš jānotur vēl pāris dienas un tad atbilde būs vērtīgāka. Vismaz man tā tagad liekas. Jaunu dzīvi gan uz sitiena neizdomāšu,bet kas par to,es uz to eju..vai skrienu.
otrdiena, 2011. gada 26. jūlijs
pirmdiena, 2011. gada 25. jūlijs
nobody said it was easy
Šorīt pamodos pulkstens piecos un divdesmit minūtes cīnijos ar sevi, līdz beidzot arī izcīnijos - matu gumija matos, mūzika ausīs, sporta apavi atkal izvilkti no skapja un sporta apģērbs uzvilkts tā reālai un īstenai izmantošanai.. un viss rīts ir manā rīcībā. Pirmais mirklis, izejot uz ielas, bija visfantastiskākais - saule vēl aiz kokiem, neviena cilvēka, nevienas mašīnas, neviena suņa.Sapnis ne rīta murgu cēliens. Nu tiesa, šis bija visai grūts iesākums, jo 10x pirms izrāpšanās no gultas centos sev viskko ieskaidrot, visādus attaisnojumus un ko tik vēl ne. Un beigās man vienkārši apnika domāt, goda vārds - aiz slinkuma izdomāt patiešām sakarīgu attaisnojumu, lai nejustos vainīga no matu galiem līdz papēžiem, aizgāju skriet!
Visa iesākums gan bija senāks. Nebija man tāds random varianta apmātība - eu, man taču nav ko darīt piecos no rīta, varbūt jāiet skriet?! Ideja bija, ka kaut kas ir jāmaina. I mean, nu nepatīk man visai šī pašreizējā manis pastāvēšana, viss vienkārši kaut kā tā ir iekārtojies.. un tas ko es jūtu, ka es pašlaik nespēju mainīt apkārtējos apstākļus. Tpfu, nepareizi, tā nedrīkst būt, nevis nespēju, bet man ir sajūta, ka man tas nav jādara. Nav vajadzības laikam skriet pa priekšu. Katram notikumam un katrai lietai ir noteikts laiks un pārsteidzīgi skriet laikam pa priekšu nav vajadzīgs. Es esmu redzējusi pie kā tas ir novedis. Un gluži pretēji - es esmu arī redzējusi un jutusi, ko nozīmē dzīvot un būt reizē ar laiku, ne akli paļauties un plūst kā beigtai zivij virs smirdīga ūdens.. bet vienkārši nogaidīt. Paskatīties, kas notiks un tad rīkties.
Un tā kā pašlaik, man ir sajūta, ka atrodos šajā nogaidīšanas posmā un ikdienas ārpasaules ritējumā, saistībā ar citiem apkārtējiem, es mainīt nevaru, tad man ir jāmaina kaut kas sev. Un tad nu nāca šī apgaismība par ikdienas ritma maiņu. Var jau būt, ka tā ir kaut kāda akla tausītšanās kā mazam ezim pa slapju, garu zāli, bet kas par to, ja nebūs, tad nebūs īstais.. bet ja nu būs?
Plus ir vēl kaut kas... cilvēks var veidot sakarīgas savstarpējās attiecības, pie pilnīgas un galējas uzticības.. un mēs nevaram pilnībā uzticēties otram, ja neticam sev uz visiem 100.. tad nu es gribu pietuvoties tiem 100 cik vien daudz es spēju, vai cik stipra būs mana varēšana pārvarēt slinkumu.. uun, cik ļoti es spēšu paļauties uz apkārtējiem, kuri mani varēs balstīt.
Tad tas nu tā. Pašlaika man vienkārši gribas vispusēji apkopot savas domas un sajūtas kā kaut kas mainās, mainot manu pastāvēšanas kārtību un visu ritējumu.
Visa iesākums gan bija senāks. Nebija man tāds random varianta apmātība - eu, man taču nav ko darīt piecos no rīta, varbūt jāiet skriet?! Ideja bija, ka kaut kas ir jāmaina. I mean, nu nepatīk man visai šī pašreizējā manis pastāvēšana, viss vienkārši kaut kā tā ir iekārtojies.. un tas ko es jūtu, ka es pašlaik nespēju mainīt apkārtējos apstākļus. Tpfu, nepareizi, tā nedrīkst būt, nevis nespēju, bet man ir sajūta, ka man tas nav jādara. Nav vajadzības laikam skriet pa priekšu. Katram notikumam un katrai lietai ir noteikts laiks un pārsteidzīgi skriet laikam pa priekšu nav vajadzīgs. Es esmu redzējusi pie kā tas ir novedis. Un gluži pretēji - es esmu arī redzējusi un jutusi, ko nozīmē dzīvot un būt reizē ar laiku, ne akli paļauties un plūst kā beigtai zivij virs smirdīga ūdens.. bet vienkārši nogaidīt. Paskatīties, kas notiks un tad rīkties.
Un tā kā pašlaik, man ir sajūta, ka atrodos šajā nogaidīšanas posmā un ikdienas ārpasaules ritējumā, saistībā ar citiem apkārtējiem, es mainīt nevaru, tad man ir jāmaina kaut kas sev. Un tad nu nāca šī apgaismība par ikdienas ritma maiņu. Var jau būt, ka tā ir kaut kāda akla tausītšanās kā mazam ezim pa slapju, garu zāli, bet kas par to, ja nebūs, tad nebūs īstais.. bet ja nu būs?
Plus ir vēl kaut kas... cilvēks var veidot sakarīgas savstarpējās attiecības, pie pilnīgas un galējas uzticības.. un mēs nevaram pilnībā uzticēties otram, ja neticam sev uz visiem 100.. tad nu es gribu pietuvoties tiem 100 cik vien daudz es spēju, vai cik stipra būs mana varēšana pārvarēt slinkumu.. uun, cik ļoti es spēšu paļauties uz apkārtējiem, kuri mani varēs balstīt.Tad tas nu tā. Pašlaika man vienkārši gribas vispusēji apkopot savas domas un sajūtas kā kaut kas mainās, mainot manu pastāvēšanas kārtību un visu ritējumu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)