Jušana itkā būtu mirklis pirms mūžības. Ir forši, labi, patīkami un reizē arī nē. Vairāk kā nedēļu plivinos riņķī - Liepāja, Ventspils, Pūņas, un rīt atpakaļ mājas.. Un zini kas ir? Man nepietrūkst mājas. Man nepietrūkst mana vienvientīgā gulta, mazā, pat nedaudz piemīlīgā virtuve, gudrībām pārpilnā siena... beidzot ir radusies sajūta, ka mājas ir tur, kur esmu es. Bet tomēr apzinos, ka jau rīt, atgriežoties būs sajūta - ejiet dirst, šī ir mana vieta, un es te būšu!
Liepājā beidzot, pēc 7 mēnešu sazvanīšanās, atkal satiku Evitu, bija sajūta, ka neesam tikušās tikai dažas dienas.. Tas cilvēks pārbauda manas saprāta robežas no jauna un jauna. Viņa to sasodīti labi māk. Un tieši tāpēc viņa vēl nav izmesta no manas dzīves. ha.
Un tagad jau pāris dienas mitinos Pūņās. Te ir manas mājas nr 3. un 4. Laiks maina sajūtas, atnāk kaut kas jauns, un beidzot, beidzot es no tā visa sajūtu kaut ko vērtīgu, cenšos izšķetināt sev vajadzīgo garšu. Patīkams brīdis pirms atklāsmes.
Kaut kā vispār liekas, ka pēdējā laikā viss viegli nāk. Nekad neesmu bijis ģēnijs, nekad neesmu darījusi vairāk kā nepieciešams pēc minimuma.. bet tie saucamie augļi atnāk paši par sevi un man pat no tiesas liekas, ka nepelnīti. Tas laikam nozīmē, ka es daru kaut ko savā dzīvē pareizi, esmu pagriezusies uz pareizo pusi, esmu izdarījusi kaut ko sev vērtīgu.
Tagad ir mirklis pirms izelpas, kad jūti - būs forši, bet ir bailes, ka neizdosies atkal ievilkt elpu.. muļķīgi? kas par to. es izelpošu, sajutīšu gaisu, ieelpošu un atkal no jauna baidīšos.. nezinu kam ir jānotiek, lai bailes pazustu. Bet es uz to eju. :)
