Bet tas ko es nosolos izdarīt- pārtaisīt izskatu, tas ziemas fons jau sēžas.
Tas būs tas, kur teikšana būs man.
Savādāk visas citas lietas notiek vispār man nekontrolējot. Jā, pie velna, es gribu kontrolēt savu dzīvi un savu apkārtni. Un man pie kājas, ka Tev tas liekas smieklīgi.
Un vispār cilvēki paliek dīvaini.
Tas, ko es cenšos darīt, pilnīgi viņus neiespaido, un viņi kļūst arvien pretīgāki.. nu tādi.. laikam draudzīgāki. Nu tā, ka pilnīgi sēžas.
Tik sasodīti nelāgi jājūtas, kad Tu centies kādam smagi uzkraut flīģeli uz galvas, bet viņš tā vietā, lai pasūtītu Tevi aiz polārā loka.. cītīgi komunicē un vēl uzteic par labi pateiktu frāzi. Nu vnk kas notiek? (Gustav, kas ar mani,kas ar mani? Vai arī- kas ar viņiem?!)Man šodien pateica - a varbūt viņi nezin, ko Tu gribi un ko Tev tagad vajag, jo nu Tu esi dīvaina un tas ko Tu tagad te gribi ir tā kā visai neierasti.. (nē,man nav sado-mazohistiskas fantāzijas,kuru izpildei ir nepieciešama palīdzīga roka).
Un godīgsakot es nesaprotu, kas manām vēlmēm ir tik dīvains?
Es gluži vienkārši nevēlos, lai cilvēki lien manā dzīvē neaicināti. Nu Hello-jelō!- Tu te neesi vajadzīgs!
Man ir labi tā kā ir, un es nu dien (ash sirdi uz rokas uzlikt, nu vai arī roku uz sirds) nevēlos pārmaiņas. udersandings? -nāt.i know.i see.
Lai nu kā, man ir pat sava jaunā gada emociju karte, ar kuru es tagad varen lepojos (būtu vista, pus gadu par to vien visiem kladzinātu). Un pārējais patiesībā ir otršķirīgs.
Rīt, nu vai arī teiksim- pēc 6h ir mans pēdējais eksāmens manā pirmspēdējajā sesijā manā bakalaura cilvēka mūžā. Un ja manas rōzā, tpfu bļeč, oranžās sienas būs ar mani, tad 1dien iesniegšu nodaļā bakalaura darba teorētisko daļu.
Šodien mana dārgā meitene man iemācīja būt nedaudz gudrākai un es apguvu funkciju- pievienot video. Tad nu saņem manu prieku.
