trešdiena, 2011. gada 16. februāris

so i checked out my life..

.. And thats what i find out -  it's still great!
Satiku beidzot māsu, vajadzēja pārciest ne mazums ciešanu, lai tas tiktu izdarīts,  bet nu jau 3 dienas baudu labāko daļu no tā visa. Šķiet, ka izbaudu vairāk vienkārši būšanu kopā ar viņu, ar viņas draugiem, runāšanu, vnk chiloshanu and smth like that, vairāk kā būšanu Vācijā..
Jo apzinos, ka atgriežoties mājās visam atkal būs jāieiet vecajās sliedēs,(un pat vēl vairāk, ir jādomā kaut kas tālāk par savu pastāvēšanu, bet tas jau ir cits stāsts) es būšu Rīgā, viņa būs Madonā,.. un pat, ja viņa būs Rīgā, tas vairs nebūs kā agrāk, kad dzīvojām kopā, tagad mēs varēsim tikai satikties laiku pa laikam..
Izbaudu laiku būšanu kopā ar viņas draugiem, man gribas iepazīt cilvēkus, kuri viņai pa šiem pieciem mēnešiem ir bijuši gluži kā ģimene. Ak, jā, un vēl es pirmo reizi mūžā (like realy realy first time ever!) izbaudu iepirkšanos (man pat radās sajūta, ka tā nav nāvējoša padarīšana).
Veselas divas dienas pēc kārtas man bij shopping time. Pirmajā dienā neuzņēmu laiku, bet man šķiet tas nevarēja būt diži ilgāk kā otrajā dienā.. bet otrajā dienā vairāk kā 3 stundas paskrēja vnk nemanot.. (smth like - paskatījos pulkstenī pirms piecām  minūtēm un tas rādīja tieši stundu mazāk) Jā, nu 3h nav visa diena, bet ņemot vērā faktu, ka man riebjas izrunāt pat šī procesa nosaukumu - tas bija kaut kas sasodīti varonīgs!
Un pie reizes es pavadīju labāko Valentīndienu savā mūžā! Zini to sajūtu, kad pirms tam domā - ou, fuck, man būs jādara lietas, kas man vnk tracina, bet apzinies, ka tas ir jādara, bet tad, kad Tu jau esi procesā, Tu saproti - hej, es patiešām to izbaudu! (ok, its sounds a little bit... khm, .. interesting. but i was talking about shopping!)
Ak, un man bija vēl viena forša jušana. Kad Tu par kādu cilvēku esi dzirdējis tik ļoti daudz, bet nekad mūžā neesi viņu saticis.. un tad Tu viņu satiec. Ir sajūta itkā Tu patiešām viņu pazītu. Un bezmaz vai rodas sajūta - hej, kpc viņš uzvedas tā itkā mēs būtu svešinieki?! Jā, man bij tā sajūta vakarā, kad satiku Zanes labu draugu Jacob. aaa,aa, un vēl ir tā sajūta, kad apstiprinās stāstītā patiesums, tobiš, Tu pats pārliecinies- yes, thats realy true! Arī to sajūtu es dabūju.
Es nezinu kas vēl. Laikā, kad atslābstu no runāšanas, klausīšanās un uzmanības koncentrēšanas vispār jel kam, uzreiz sāku domāt par skolu. Tur nav nekā, ko es patiešām esmu nokavējusi, iekavējusi, nenokārotojusi vai ko tmldz (nekas tamlīdzīgs kā vidusskolā, nedēļas laikā 13 ieskaites jānokārto vai kad pēc atgriešanās no UK 3 dienu laikā jāsamācās ķīmijas eksāmenam).. bet laikam tur ir kaut kas, kas mani satrauc. Un es centīšos to pēc iespējas ātrāk saprast uzreiz pēc atgriešanās.
hmm, vēl es sapratu priekš sevis un citiem, kas ir labākā daļa no atrašanās manā situācijā - u know, jūnijs: bakalaurs kabatā, kredīts arī. Un brīdī, kad es sapratu, kur slēpjas visa burvība, es patiešām sajutos brīva un laimīga. Tā bija tik nežēlīgi laba jušana! oh. es aizbraukšu atpakaļ un to izlikšu uz savas sienas, tam vienkārši tur ir jābūt. i mean, tā ir vienkārši visa atslēga pilnīgi, pilnīgi visam!
Dzīves jēga IR tiekties pēc sajūtām, kuras alksti un tās izbaudīt.
Its realy so simply! u just need believe it ;)