Visa iesākums gan bija senāks. Nebija man tāds random varianta apmātība - eu, man taču nav ko darīt piecos no rīta, varbūt jāiet skriet?! Ideja bija, ka kaut kas ir jāmaina. I mean, nu nepatīk man visai šī pašreizējā manis pastāvēšana, viss vienkārši kaut kā tā ir iekārtojies.. un tas ko es jūtu, ka es pašlaik nespēju mainīt apkārtējos apstākļus. Tpfu, nepareizi, tā nedrīkst būt, nevis nespēju, bet man ir sajūta, ka man tas nav jādara. Nav vajadzības laikam skriet pa priekšu. Katram notikumam un katrai lietai ir noteikts laiks un pārsteidzīgi skriet laikam pa priekšu nav vajadzīgs. Es esmu redzējusi pie kā tas ir novedis. Un gluži pretēji - es esmu arī redzējusi un jutusi, ko nozīmē dzīvot un būt reizē ar laiku, ne akli paļauties un plūst kā beigtai zivij virs smirdīga ūdens.. bet vienkārši nogaidīt. Paskatīties, kas notiks un tad rīkties.
Un tā kā pašlaik, man ir sajūta, ka atrodos šajā nogaidīšanas posmā un ikdienas ārpasaules ritējumā, saistībā ar citiem apkārtējiem, es mainīt nevaru, tad man ir jāmaina kaut kas sev. Un tad nu nāca šī apgaismība par ikdienas ritma maiņu. Var jau būt, ka tā ir kaut kāda akla tausītšanās kā mazam ezim pa slapju, garu zāli, bet kas par to, ja nebūs, tad nebūs īstais.. bet ja nu būs?
Plus ir vēl kaut kas... cilvēks var veidot sakarīgas savstarpējās attiecības, pie pilnīgas un galējas uzticības.. un mēs nevaram pilnībā uzticēties otram, ja neticam sev uz visiem 100.. tad nu es gribu pietuvoties tiem 100 cik vien daudz es spēju, vai cik stipra būs mana varēšana pārvarēt slinkumu.. uun, cik ļoti es spēšu paļauties uz apkārtējiem, kuri mani varēs balstīt.Tad tas nu tā. Pašlaika man vienkārši gribas vispusēji apkopot savas domas un sajūtas kā kaut kas mainās, mainot manu pastāvēšanas kārtību un visu ritējumu.
