Šodiena bij fantastiska un reizē arī murgaina. Baigi nežēlīgi ir izjust dusmas un saprast,ka vienīgais vainīgais pie tā visa esi tikai Tu pats. Un tad parādās neapmierinātība ar sevi,vēlme kaut ko mainīt uzreiz tagad un ne sekundi vēlāk.. Tas man šodien skrēja caur kauliem kā viens liels veca suņa murgs pirms miršanas. Savukārt tikšanās ar Gintu kaut kā nomierina un būšana savās mājās iepriecina. Gribu ātrāk tur atgriezties uz palikšanu. Ilgojos pēc turienes. Un ilgas nozīmē to,ka sirds mums parāda,ka mīlam. Laikam jau esmu iemīļojusi to vietu,jo jūtos tur sasodīti labi un ērti..pie velna,es jūtos kā mājās,jo tās arī ir manas mājas!
Bet vispār man šorīt izpalika rīta skrējiens, jo pamodos un redzēju nevēlamus laika apstākļus. Un man pat nebija slinkums vai naidiņš,es vienkārši nolēmu nekļūt fanātiska jau otrajā dienā un piebremzēt. Kas protams man arī atspēlējās-visu atlikušo dienu jutos kā koka klucis konstantīns un attiecīgi arī kustējos kā tādam pienākas-kāpnes bija visnežēlīgākie pārbaudījumi. Un ak jā,vēl arī pieliekšanās pēc pirkumiem tika pavadītas ar kunkstiem. Krč cerīgi,cerīgi! Ha. Es pat zinu pāris kadrus,kuri manā vietā justos pārlaimīgi ar tādām sajūtām,nu es gluži neesmu tik safārējusies,bet nu saprotu,ka tas ir kaut kas labs. Un tāpēc katrs vaids un konstantīna tēlošanas reize tika pavadīta ar smaidu.
Man ir viens svarīgs jautājums iekrājies,bet varbūt viņš jānotur vēl pāris dienas un tad atbilde būs vērtīgāka. Vismaz man tā tagad liekas. Jaunu dzīvi gan uz sitiena neizdomāšu,bet kas par to,es uz to eju..vai skrienu.
