Kā jau nesen atklāju, ka esmu no tiem vājās gribas cilvēkiem, kuri smagi ietekmējas no laika apstākļiem apkārtējā vidē, tad šodien es varu atļauties justies pilnīgi bezskaraini laimīga. (no papēžiem līdz matu saknēm gandrīz) Saule šodien ir mana vienīgā motivācija rakstīt kursadarbu. JĀ,ES TO DARU!
Tiesa gan,nu jau ar vienas dienas nokavēšanos- tas saucas- vakar nodevu, bet šodien sāku rakstīt. Bet ik pa brīdim pašķiebju galvu un to vienīgo stūri, kur ir iespējams mūsu dzīvoklī novērot reālās debesis ārā, un apziņā sev iespiežu domu- kad es pabeigšu, tad es dzīvošu tikai ārā,ārā,ārā.
Bet vispār man arī ir citi iemesli justies laimīgai bez iemesla= būt pilnīgai mulķei:
1. es esmu viena pati tajos dažos kvadrātmetros,kurus oficiāli uzskatu un dēvēju par mājām. Par to esmu bezgala priecīga un pateicīga reizē. JO MAN TO VAJAG! pat vairāk nekā ēst,kur nu,pat nesalīdzināmi. Tād dažas stundas dienā, kad itkā viena pati velku savu nožēlojamo būtību šajās sienās, tad tas neskaitās. Nu vienkārši tas ir nesalīdzināmi. Jo tad kuru katru brīdi es varu vairs nebūt viena un līdz ar to nav tās sajūtas- tāda- deem ir labi.
2. esmu saņēmusies kaut nedaudz.un būs labi.
3. man vairs nav vajadzīgs iemesls, lai vienkārši tizli smaidītu. to es, kā izrādās, itin labi pieprotu visnepiemērotākajās situācijās un debīlākajos brīžos.
Bet tagad tā vietā, lai rakstītu par sucīdu biežumiem un definīcijām, es klausos mūziku un ostu gaisu no iekšpagalma. Gribās ārā, vienalga ko darīt. No rīta aizgāju pēc piena un briesmīgi negribējās nākt atpakaļ. Saņēmos tikai dēļ tā iemesla, ka vēl vismaz 24h dzīvoklis pilnībā ir manā rīcībā, visi nemazgātie trauku, netīrās grīdas,nemazgātās drēbes,... nu viss,viss ir man.ak es laimīgā.
7dien atbraucu naktī uz lielo bedri un pilnīgi no nekurienes iedomājos par to, cik es esmu laimīga par to ,ka esmu iepazinusies ar dažiem cilvēkiem. Tajā brīdī bij prātā tādi konkrēti kadri. Bet tagad domāju tā vispārīgi, ir man tādi daži cilvēki, kuriem gribētos uzsist uz pleca (kā to dažkārt dara mans apķērīgais brālis tētim) un pateikt- tu esi tīk foršs, tu vnk esi sakarīgs un labs cilvēks.
Un vēl ap lieldienām sajutu, ka ir cilvēki, kuri man nenormāli riebjas. Nu tobiš vienmēr tādi ir bijuši, kuri bez jebkāda iemesla ir mani nīstamie objekti. Bet ap lieldienu laiku atklājās jauni šādi subjekti. Tāda kā atklāsme- eu,man taču viņi riebjas!:D Pat tādi šķietami neitrāli ļautiņi, bet jā-tumanriebies,ejprom,fuj- pirmie vārdi,kurus gribējās teikt viņus ieraugot. esmu tik jauka.lepojos ar sevi.
vēl Evita mani saslimdināja ar okartes akadēmiju, vai kā tur pareizi raksta,nezinu. Bet evita viņu skatās un stāsta man kas tur notiekās. Sākumā man viņi visi likās tizleņi un pilnīgie muļķi. Un tas pasāciens kopumā likās tikpat interesants kā vērot Fermā peldošo pludiņu un gaidīt kad tas nogrims (kas pēc maniem vidējiem rādītājiem ir apmēram 2 minūšu ilgs piedzīvojums). Tad tomēr saņēmos paskatīties dažus video no fabrikantu vai nē, OKaršnieku, vai studentu ikdienas un sapratu cik ļoti cilvēku dabā ir līst citu dzīve. Tapēc arī tomēr tas pasāciens vēl nav nogrimis. Jo nu visiem patīk skatīties- ō, viņam neizdevās,eu,skaties cik viņš tizls, paskaties kā viņa nemāk, vai es nezinu-nez kas viņiem tur abiem sanāks. Bet vienalga, sāka daži personāži man likties simpatizējoši, nu tādi par kuriem negribas smagi kko uzdirst. Bet kā man vakar evita izsātija, ka tur atkal peripētijas sazin kādas. Tad jāsecina laikam ,ka ļautiņiem jau vairāk tīk skatīties visus tos ikdienas sviestus, nevis koncertu. Bet kopumā ņemot es tikai priecājos ka mums neiet LNT un arī man nerodas vēlme tos suņu murgus vērot.
Laža krietnu pusstundu nu ir palaista un var atkal ķerties pie suicīdu raksturošanas. grūti sev noticēt, ka esmu sevi piespiedusi.
