šodien tīk forša diena-
no rīta mokoši pamosties.vnk briesmīgi,praktiski liekas ka neaizmigu pa nakti.Gultēt gulēju,nu vismaz neko citu nedariju.Bet pus7njos pamostoties- whataa-jau riita?!
Tad uz autobusu gan bij forši iet.laicīgi izgāju,un varēju paelpot un izbaudīt brīdi.autobuss gan piebāzts,un miegs miegs nelaida vaļā.
Pirmā lekcija sociālajā antropoloģijā tīk pārgudra, ka vnk nobeigties. Sēdi un vnk un vnk neko. :D Pieraksti katru viņa vārdu-nu vai vismaz to daļukuru pasēj piefiksēt,kamēr neapbrīno viņa vienreizējo izturēšanos un fasicinējošo būtību. :D hah.
Varu detēt,ka pēc pāris gadiem es teikšu-man bija pasniedzējs,kurš tikko bija beidzies maģistra studijas,un mēs bijām pirmais kurss kuru viņš mācija,un vispār es viņu apbrīnoju,jo savos 25cos gados viņš ir precējies jau vismaz 2vus gadus un viņam ir 2vi darbi. Un vispār-viuņam ir dzīve. Jā, tā es teikšu pēc pāris gadiem.
Bēt šodien es smejos un nespēju novaldīties ik reizi, kad Ginta man blakus iespurdzas par kādu viņa neveiklību. Nu labi,mēs smejamies ne tikai ja viņš kko izdara. :D viņš vnk brīžiem liekas smieklīgs. Jo varu derēt cik grūti ir stāvēt tur priekšā un savā apziņā iedzīt kko tādu kas palīdz būtu reizē augstākā statusā apzinoties savu vecumu un izturoties veljoprojām adekvāti.Bet tas tā.
Un pēc sociālās antropoloģijas mums ar meitenēm radās turpmākais rīcības plāns: nākamo lekciju pavadīt auditorijā,mācoties patopsoholoģijas ieskaitei.pilnībā ignorējot pētniecības metodes pasniedzējas atrašanos auditorijā. :D tād pēc lekcijas doties paēst, iet uz bibliotēku, kur sameklēt skarīgu rokasgrāmatu manam kursadarbam. Viss norisinājās pēc plāna,ja neskaita to,ka lekcija beidzās ātrāk un mums zuda laika izjūta- aizgājām uz ēdnīcu par veselu pusstundu par ātru.Un atrodoties ēdnīcā starpbrīdī tur nav kur adatai nokrist.Tapēc laiku pavadijām bezjēdzīgi klīstot pa nožēlojamajiem fakultātes gaiteņiem-tā par viņiem izsakās liene,kurai skola uzdzenot depresiju dēļ tās sienu krāsojumiem :D
Bet grāmtu es atradu,pat vēl vairāk-Ginta ir forša un viņa zin,kad man vajadzīga palīdzība. IR lietas, kur esmu pilnīgi idiotiski bezjēdzīga-tai skaitā meklējot literatūru angļu valodā kursadarbam. Rezultātā es dabuju savu literatūru, kuru nācās sakopēt nabaga sievietei,kura pūsdama cilāja biezās enciklopēdijas un kopēja kopēja ļoooti daudz. :D Tagad man tik tas viss [iekopētais būs arī jāizlasa. :D
Aj nu skolā patom bij tizls kontroldarbs. Patiesībā es tā sakujo esmu nenormāli vīlusies sevī.Kontroldarbs nemaz nebija tik traks. Vienkārši es pēdējā brīdī izdomāju visu savu cerību balstīt nevis uz sevi,bet gan uz lapiņām džemperī.Kas protams bija idiotiskākā dienas doma. JŌ izrādijās, ka pasniedzēja ir varen sarežģīta persona. Un nācās man savas lapiņas, tāpat kā daudziem citiem, turēt vien kabatā. stulbi stulbi,ka neatkārtoju,ka nesamācijos vairāk.bet nu neko.
Bet atbraucot mājās,nopirktais saldējums deva cerību garīgā uzlabošanai. Taču izlasot vēstuli, saldējums varēja arī nebūt- es vnk biju pārlaimīga par kursadarba vadītāja vēstuli. :) dēēm,jau otro dienu pēc kārtas man pietiek tikai ar vienu vēstuli,lai dienu padarītu vnk fantastiski. Es vnk palūduz viņam pasniegt man palīdzīgu roku sava kursadarba bezcerībā. un viņš lieliski mani saprata.pATIESĪBĀ daudz vairs netrūkalai es salūztu un nespētu vairs neko padarīt. bet kkā vakar biju izdomājusi,ka neko nezaudēšu ja viņa uzraxstīšu visu kā ir. Un redz kā.Pat neko daudz man nevajag.vnk dažu vārdus.un palīdz.tā palīdz.pašai prieks.
un tagad jau pavisam vakars.jau labu brīdi šito visu skricelēju.patiesībā galvenais mērķis bij tikai pateikt,ka esmu pateicīga šodien māsai. ļoti ļoti priečājos ka viņa man dod iespēju kkur aiziet.grūti ar mani ir.pati zinu. jo saku ka negribu,bet patiesībā tīk ļoti vēlos,bet bail.Bail ka nepatiks,bail ka neiederēšos un nejutīšos ērti. Bet ja māsa ir spējīga iet uz pasācienu tikai mani dēļ,tad es saņemšos. :)
un ja pat es šodien jutīšos tur tizli, pat ja man būs lielākais diskomforts manā dzīves laikā, pat ja man nepatiks,pat ja nezinu kas... vienalga paldies tev mās :*
