Šodiena ir tīri pieņemama diena,lai domātu par to,kā reāli es jūtos uz visa apkārtējā fona.Un tad nu es nolēmu,ka iet normāli [tāds pierasts garīgais un fiziskais stāvoklis,kuru savādāk nespēju apzīmēt kā ar-normāli].
Cik jau no vidēji cilvēks spēj ŠĀDOS apstākļos iekš Latvijas justies
[šorīt atcerējos,ka sāku jau piemirst ikdienas sarunās pieminēt vārdus-krīze.Laikam drīz tautieši sāks domāt,ka mitinos uz citas planētas,jo KĀ GAN VAR AIZMIRST PAR KRĪZI?!].
Apkārtējo bezcerība un nolemtība [esmu novērojusi,ka daudzi ir atmetuši ticību mūžigai dzīvei un nemirstībai,lai gan ir vēl pāris optimisti] mani ietekmē diezgan negatīvi un es sāku uzskatīt,ka viņi vnk visi ir idioti.
Pavasaris man liek aizdomāties tikai par to kā dārznieks laistīs puķes 101x dienā un kad viņam tas apniks,tad iespējams viņš meklēs vieglāko ceļu un pakārsies dārza šļūtenē[vecs joks,bet atkāroties jau var].
Un vispār brīvdienās es jūtos kā nepelnīti ieguvusi atvaļinājumu,kuru esmu jau izmatojusi tajās reizēs,kad citi sadzeras gribasspēku un velk savas ...... uz skolu,bet es nē.[man vnk neviens vēl nav piedāvājis to gribasspēku.]
Mana pēdējā laika mokošokā problēma ir tas,ka esmu atklājusi vietu,kur ir iespējams grādīgo dziru iegādāties par velti [skaudiet mani tauta] [visiem taču saprotams,ka šajos krīzes apstākļos tā ir laba ziņa].Bet nu sekos nožēla...man patiesībā pietiek ar paskatīšanos uz pudeli,lai saprastu,ka nav nekāda prieka viņu tukšot [kaut kāds trakums,mammu,vai ne?! :D]. Sāku apsvērt domu,ka miega rūķitis vai zobu feja pa nakti mani miegā ir nokodējuši vai arī vienkārši es sāku pieaugt un saprotu,ka TAS [ļaunuma sakne,velna dzira,da vienalga..] ir tikai lētākais stresa noņemšanas veids..bet es drīzāk nosveros uz to pirmo.
Vispār man sāk kļūt arvien interesantāk deldēt pirksteļus un rakstīt saz cik garu monologu. Pilnīgi jūtu kā prieks ielīst sirdī. [kā ta,kā ta.]