Sēžu uz mana ideālā balkona,kurš jau ento gadu solās tapt pabeigts,bet apstājies tik tāl,kā man patīk, un sapņoju par mūžīgu vasaru,kura nekad nepienāks.
Nevaru pieķerties sākt lasīt Laķa Socioloģijas grāmateli,kurai,kā izteicās mans burvelīgais brālis, ir daudz lielāki burti un ir 5reiz plānāka kā jebkura Harija Potera grāmata.
Loģiski,ja man būtu,lai nokārtotu kaut kādu ieskaiti, jālasa visas tās bezjēdzīgās Harija Potera grāmatas,es drīzāk labprātīgi piedāvātos kļūt par trīnīšu māti.
Šonakt murgoju par nenokārtotiem parādiem skolā,un tapēc nolēmu beiedzot ķerties klāt pie grāmatām,lai tādi mani nepienāktu arī dzīvē. Lai gan ir tikai sestā brīvā diena,mani jau sāk mocīt murgi. Tas laikam ir saistīts ar 11.to klasi,kad otrajam semestrim tuvojoties nobeigumam,Rūta vēl braši staigāja ar 13 parādiem un vienu pārcelšanas eksāmenu ķīmijā. Tas gan bij suņu murgs.Vot tad ir jāsajūk prātā,katru nakti murgoju.Man laikam piemīt sirdsapziņa.Un tagad pat pie mazākās iespējamības,ka atkal kaut kas uz to pusi varētu atkārtoties, sirdsapziņa mani traumē nepārtraukti,neņemot brīvdienas un pusdienu pārtraukumus.
Neskaitot šodienu man vēl ir veselas 5 diena,lai izbaudītu dzīvošanas burvību tās patiesajā nozīmē. Tas būtu-bez pienākumiem,bez naudas tērēšanas.Cik labi tomēr apzināties,ka nav jādomā ko ēst vakariņās un vai nav jāiet uz veikalu iepirkt dienišķo maizi vai vēl sazin ko.Un par naudu vispār nerunājot,lai gan protams vēl pastāv fakts,ka šā vai tā par dzīvokli Rīgā jāmaksā,neatkarīgi cik dienas mēnesī tur pavadu.
Manā pārsvarā bezgaumīgajā mūzikas listā sāka skanēt In the box-īsais dzīves ceļš.Patīk domāt,kad nav noteikts par ko jādomā.
Šorīt ieieju draudzīgākajā portālā,kuru mēdzu izmantot,un ieraugu,ka viens manijaks spēlējis ar manām olām [žēl,ka esmu meitene,savādāk būtu varens joks] tik reizes kaujas,ka visu esmu pakāsusi. Cik gan cilvēkam maz vajag līdz laimei,gan jau jutās varen apmierināts atstājot meiteni bez olām vienīgajā reizē gadā,kad viņai tās ir iespējams dabūt.Cītīgāk ieskaitoties bildē sapratu,ka to manijakālo čalīti jau esmu kaut kur manijusi un tad atcerējos,ka tas pats tipiņš kāvās ar manu iedomu peli,kur dzīvo draugiem el vē āfrikā. Sākumā gan laikam šams bij vinnējis,ko gan var gribēt dinozaurs,vai kas tas tāds zaļais ir,kaujas ar mazu 8ņus gadus vecu pelīti pateikt kaut kādu tizlu tostu brālēna kāzās?! Bet kad es šamējo biju izaicinājusi uz kaut kādām kaujām Japānā,kur gan arī bija saistība ar valodu,tad es ar varenu prieku uzvarēju un ieguvu 2rei lielāku naudas summu kā viņš bija dabujis no manis.
Un tad es šodien secināju,ka ir gan tie vīrieši varen atriebīga tauta..
