Sēžu pēc garas,bezjēdzīgas dienas zem segas un smagi domāju par visu kā kam būs būt.
daži slēdzieni jau ir nākuši,bet kaut kā grūti viss nākas.
Piemēram kursa darba rakstīšana. Nu es zinu,ka viņš ir jāraksta. Es tomēr tiku apmeklējusi pietiekami daudz lekcijas,lai saprastu,ka nu nevar izbraukt ar dažu lekciju apmeklējumu. Un pašā būtībā es saprotu,ka šogad tas kursa darbs ir pilnīgs pufelis un sūds. Vienkārši jāatreferē jau kāda gudra cilvēka sen pateiktais. Jāsavāc kopā vairāki tādi zajebisie izteicieni un visādas citas gudras fīčas uun volā- GOTAVS!
Bēēt tam pieķerties klāt.Obanā, cīīk grūti.
Tad vēl es sāku plānot savu akadēmisko dzīvi. Tobiš pārksatiju kur kas ir gaidāms un tamlīdzīgi. Mana pārbagātā skola diemžēl nav parūpējusies,lai mums laicīgi tiktu iedoti plānotāji.Gjau kā iepriekš iedos tad, kad tam plānotājam būs jāpāršķir 2-3 mēneši.Bet tas tā. Tapēc mana akadēmniskās dzīves plānošana ir sarežģita. Bet to es centos risināt,nosūtot Kristīnei glaimojošu sms un atgādinājumu,ka viņa nelaimīgā kārtā izpļāpājās,ka viņai ir lieks plānotājs plauktā. Tā,ka nākamnedēļ sākšu arī reāli savu dzīvi kārtot,plus vēl satikšu smaidīgo meiteni.patīk šī mana ģeneālā doma.
Vēl man bija secinājumi par vispārējo pastāvēšanu un tamlidzīgi. Patiesībā esmu kļuvusi par nesaprātīgi nosvērtu būtni,tās visļaunākajā izpratnē un nozīmē. Tobiš man ir pilnīgi piekāst un esmu diezgan lielā pohujā par daudz ko. Mana vispārējā dzīve grozās pagaidām ap kursa darbu. Kura pieminēšana manī nespēj izraisīt nevienu lieku sirdspukstu, valodas raustīšanu vai ausu aizbāšanu. Nu tak izdarīšu,būs labi. Vēl es zinu,ka esmu kļuvusi kaut kādā jel veidā produktīvāka savā ikdienā. Es kaut ko daru.Neguļu visu dienu. Praktiski guļu es maz.Nu salīdzinoši. TV arī tik daudz neskatos. Lasu, klausos mūziciņu,dažreiz kāda filma. Plus vēl arī kaut ko adu. Bet reizēm adīšana mani notracina. Mani laikam tāpat kā dzīvē kaitina,kuri nediršs pretī,tā arī ar adīšanu-ja man nesanāk,tad nekas jau nenotiek. Gluži vienkārši man nesanāk tā kā es gribu. Tad es metu nost ar cerību,ka kaut kad gan jau man sanāks,vai arī man kritīsies mana prasību skala pret sevis meistaroto.
Vēl pirms pāris dienām draugos redzēju paziņas superīgās pārmaiņas. Divus gadus neesmu to meiteni redzējusi un tagad divās bildēs,viņu ieraugot vnk elpa aizraujas.JĀ,man skauž!JĀ,es arī gribu būt tieva un skaista.JĀ,man pietrūkst gribasspēka.Bet es gribu un man vajag!JĀ! Un tagad es esmu uzsēdusies uz tāda kā gruža,nē pat nezinu uz kā.Man nav besis,tā ka es saku-es arī tā gribu,pīkstu un gaidu ka kkas pēkšņi pilnīgi, kā rožā pīle pa debesīm lidos,tā kaut kas ar mani notiks un mainīsies.Vienkārši,man kaut kā pietrūkst....Man ir motivācija.man gribas būt savādākai.man gribas justies labi,ērti,patīkami.man gribas justies patiktai..bet nezinu.man ir apņemšanās.un es centīšo no rītdienas to pildīt.vienkārši man gribas justies labi.jā.
Nevarēju nepamanīt,ka šodien nežēlīgi daudz lietoju burtu "es" kombināciju un vēl arī "man".Tas laikam tapēc,ka rakstu ar mērķi ievest tieši sevī kaut kādu skaidrību.Tā teikt dzīvīti sakārtot.žēl,ka nav kā dziesmā par zāļu skpīti,kur ir tikai 3 lietas. Te ir pāārāk daudz lietu un mietu.
sāku just,ka atkal ieeju manvissirvienalga un manpohuj posmā. Kur pārāk bieži ir tādas pārejas no izdziedātiem- i like un -ej dīrst.
man skaidrs ir mērķis un es uz to eju.GribuJustiesLabi.
I Like.
