Vēl ir tā pati diena,kas bija no rīta.Tātad ir šodiena.Āj,šodiena bij jocīga.
Autobuss itkā kavējās,bet īstenībā izrādās,ka nekavējās.Vnk bija nomaskējies par neko.Piebrauca kā nekas,apstājās ne tajā pieturā,sāka braukt,un tad tik maita uzlika skrejošo zīmīti,ka manējais autiņš. Tīri aiz refleksiem paskrēju,un šis apstājās.Prieciņš jau tomēr vismaz kaut kāds.Un vispār es šodien biju galīgi viena,un beigās es sapratu, ka es nemaz nebiju viena.Man apkārt bija tik daudz cilvēku.Kaut kā dīvaini palikās.Nu tā,ka biju viena no savējiem,bet tajā pašā laikā ik pa brīdim kāds pienāca,kaut ko pajautāt un viskko tā. Galvenais ir tas,ka es spēju būt viena.Man nav vajadzīgi cilvēki.Un patiesībā,esot viena es pat varu vairāl izturēt.Biju uz visām lekcijām.Jā.
Vēl es priecājos,par to ka šodienu labi nodzīvoju.Tā kā biju vēlējusies.Speciāli iekārotju tā,lai vakarā būtu jāiet vēl īsā pastaigā.Uz centru un atpakaļ.Un man pat patika.Izgāju no mājas tādā steigā,ka pat aizmirsu par savu parasto nīgrumu,negribēšanu un pasivitāti.Priecīga biju satikt Ņieni kaut uz 5min. :D Man jau patīk tomēr cilvēki daži,kā izrādās.Tikai mājās nākot pa Avoteni gan nedaudz saraustijos.Sākumā domāju,ka man ēna aiz muguras,bet ēna nespēj iet lēnāk un ātrāk aiz muguras un ēnas soļi neskan.Gandrīz visas Avotenes garumā aiz muguras tā arī nogāja tumši lieli soļi aiz muguras.Nepagriezos.Neapstājos.Nepaskatijos.Nepārbaudītas briesmas,bailes ir tikai ilūzija.Tas man der.
Tagad ir vakars un ir jāiet gulēt.Miegs nenāk,bet Māsa jau guļ un tomēr jau traucē gaisma un klaviatūras skrebelēšana.
Principā šodiena ir laba.Patīk būt.
