Laikam nav laika gaidīt. Nevienu. Ne to, kuram laiks ir lielākais šķērslis un ienaidnieks, ne to, kuram laiks ir vienīgais, kas pieder. Bez liekiem izņēmumiem arī mani tas nav gaidījis.
Laimes sajūta ir kļuvusi lielāk un izpratne par prieku dziļāka. Sāpes, neveiksmes un nelaimes top arvien nesvarīgākas. Un izskatās, ka to dara laiks. Protams, tikai ar tiem, kuriem smadzenes ir kaut nedaudz lielākas par acs ābolu ( jā, jā, smadzeņu apjoms neietekmē intelekta līmeni, bet ideja skaidra).
Man vienmēr ir paticis rakstīt, nesaprotu kālab arvien no tā atkāpjos arvien tālāk un tālāk../ morāla atkāpe no šodienas diskusijas par to, ka ja cilvēks līdz 20 gadu vecumam neesot izdomājis, ko vēlas uz šīs zemes darīt, tad viņš dzīvē tā arī neko nesasniegs/
Lai nu kā. Ir tā, ka skatos spogulī un nepazīstu sevi. Ne to sevi, ko biju iedomājusies, ka būšu. Pašas nolaidība, vistīrākā. Pakļauties citiem, ļauties iespaidoties, ne obligāti upurēties, bet vienkārši iespaidoties - un spogulis rāda kādu, ko nepazīsti.
Daļēji gribas atgriezties pie sava, pie pamata, pie saknēm, lai ko tas arī pie velna nozīmētu un būtu. Bet īsti vairs nav kam pieķerties. Jo viss ir mainījies. Nav tā pamata, kas lika agrāk būt tādai un ne savādākai, kas ļāva jau laicīgi izdomāt kādu sevi redzēšu priekšdienās. Un tikai tad, kad pazūd itin viss, vai arī nedramatizējot pārāk ļoti - sagrīļojas pašreizējā ikdienas kārtība, tad beidzot, beidzot rodas mirkļa apgaismība, kas piespiež izvērtēt to, cik ļoti šodienas ikdiena ir tā, ko priekš sevis biju gribējusi agrāk.
Labi. Patiesībā stāsts ir par to, ka sāpīgi iedūra acīs dzirdēt - ja Tu pat tagad nezini ko gribi darīt, tad visdrīzākais dzīvē neko nesasniegsi.
Bez visām statistikām un dižiem spriedumiem skaidrs, ka arī es pati par citiem tā spriestu un vērtētu, jo ir tomēr nepieciešams zināms laiks, lai uzsāktu savas karjeras gaitas, lai augtu, attīstīties, un tad arī kāptu augstāk un visbeidzot kaut ko sasniegtu.. bet es arī pazīstu sevi! .. vismaz tā man vienmēr bija šķitis. Vai varbūt es sevi biju iedomājusies savādāk. Varbūt es sevi nepazinu un nepazīstu vēl tagad.. jo, jā.. es nezinu, ko es gribu.. bet es zinu, ka es agrāk priekš sevis zināju, ka būšu kaut kas, ka darīšu lietas, kas man patīk, ka kāpšu, augšu, attīstīšos, ka darbs man būs sirdslieta, ka nauda būs sekundāra, ka es būšu savas nozares speciāliste un es tajā būšu stabila, droša un laimīga..
Varbūt viss ir savādāk.
Vienalga sirdī sāpīgi. Gribas spītēties pretī un teikt - nav taisnība! Bet vēl jo sāpīgāk ir apjukt - un ja nu es tik ļoti esmu attālinājusies no sava agrākā pamata un būtības, ka toreiz izdomātā nākotne vairs nav iespējama?
