"Es plānoju dzīvot mūžīgi, līdz šim brīdim viss notiek pēc plāna!"Viena lieta ir tā, ka tas cilvēku apjucina, piemēram, - neskrien tik ātri pa trepēm, nositīsies! - Tu ko, es taču dzīvošu mūžīgi! Vai.. Tu nebaidies no aukstuma? - nē, kāpēc man jābaidās no kaut kā, kas mani nenogalina? Vai šodien.. Tu baidies palikt viena? - Nu, tā kā es dzīvošu mūžīgi, tad es pieļauju iespējamību, ka no vienatnes man vismaz uz kādu peridou neizdosies izbēgt. Un vēl neskaitāmi daudz variāciju..
Zem visiem jokiem un pārgudrībām diezgan vāji slēpjas mana subjektīvā uztvere par to, ko nozīmē - būt dzīvai. Vāji slēpjas, - jo nekad neesmu centusies to patiešām paslēpt. Taču parasti gan neviens līdz tam neaizrokas, jo nav spējīgs adekvāti noreaģēt uz kādu no iepriekš izskanējošiem jokiem un tāpēc kopīgi vienkārši pasmejamies un nomainam tematu.
Šobrīd es nespēju priekš sevis nodefinēt vai dzīvot ir viegli un nomirt grūti, vai arī gluži otrādāk. Tas šķiet ir atkarīgs no tā, kur katrs atrodas un kas viņam pieder. Cik viegli būtu no kaut kā attiekties un šķirties, vai cik grūti šobrīd ir kaut ko sasniegt..
Neatkarīgi no tā vai dzīvot un būt dzīvam ir viegli vai grūti, nevienam nevajadzētu šo vārdu nozīmi katram priekš sevis vai citiem prast viegli izskaidrot. Taču vienmēr, ja vien ir vēlme, var mēģināt censties saprast otru un galu galā arī sevi. Jo cik gan bieži mēs katrs patiešām vēlamies ielīst visos savos sirds kambaros, un es nerunāju par tiem diviem, kas patiešām ir divi no četriem mūsu sirds dobumiem.
Kas Tev ir svarīgs? No kā Tu baidies? Kā Tev pietrūkst? No kā Tu vari atteikties?
Reizēm atbildes uz šiem jautājumiem liekas tik skaidras un elementāri uzrakstāmas uz papīra lapas. Taču, brīdī, kad kaut kas notiek, paskatoties uz uzrakstīto, gribas smieties, raudāt, kaut ko izsvītrot vai lapu vienkārši izmest, .. jo viss patiesībā izrādās pavisam savādāk.
Cilvēka attieksme un domas mainās no tā, kurš viņš atrodas, no visa tā, ko viņš ir piedzīvojis, taču, lai kaut nedaudz noturētu sevi līdzsvarā, ir jābūt kaut kam stabilam, kaut kam drošam. Ja nav nekā stabila, tad nav arī apziņas par pašu. Par to vai savā dzīvē stāvi uz vietas, vai kusties uz priekš, vai varbūt jau sen slīdi uz leju.. Jebkurā gadījumā, nav iespējams noteikti savu attieksmi vai domas par kaut ko, ja nav ar ko sevi salīdzināt. Cilvēku savstarpējās attiecības šim mērķim būtu ideāli piemērotas.
Te nu arī varētu būt rādītājs tam, cik ļoti katrs vēlas kaut kamā vispār iedziļināties, cik daudz stabilu cilvēku ir viņa dzīvē.
Novazātā un simtsreiz pārtraktētā zelta frāze jau vairs neskaitās gudrība - svarīgo novērtējam tikai tad, kad tas ir zaudēts, - jo visi taču ir kļuvuši tik ļoti pārgudri un spriestspējīgi, ka prot atrast attaisnojumu katrai savai rīcībai un vainīgi vienmēr izrādās citi. Tā vietā, lai analizētu sevi, vieglāk izrādās vienkārši apiet un neiedziļināties..
Es priekš sevis apzinos, ka nemitīgi pieļauju kļūdas, katru dienu, uz katra soļa es izdaru kaut ko nepareizi. Jo katru dienu es domāju kaut ko jaunu un ar jauniegūto informāciju rīkojos, un viennmēr liekas - es varēju izdarīt labāk. Galvenais ir - nemitīgi domāt uz priekšu. Apstrādāt informāciju, saprast, izvērtēt un kaut ko ar to iesākt. Uz vienu lietu var
man gribētos zināt, ko otram nozīmē - būt dzīvam, lai saprastu, ko šis cilvēks spēs nozīmēt man.
